Bet tagad Dižā Zobija šķita pavisam pārvērtusies. Vai
tiešām tā bija viņa, kas - pusdzīva aiz bailēm - krampjaini ķērās pie Sardanapala piedurknes?
- Akadēmiķi, dariet taču kaut ko! Es jūs lūdzu! - viņa sauca, tramīgi atskatīdamās. - Kāpēc jūs ciešat klusu? Jūs taču zināt: ja Stāvs atkal ir parādījies, tas nozīmē, ka... Mums tūdaļ jārīkojas! Kāds taču var uzkāpt augšā pa šīm kāpnēm, un tad... Tiesa gan, pa ceļam es sastapu Neslavi, bet ja nu viņš nepagūs...
- Klusāk, Zobij! Parunāsim vēlāk. Mēs taču neesam te divi vien! - akadēmiķis skarbi pārtrauca skolotājas vaimanas un norādīja uz Tanti.
Zobrāvēja steigšus aizšāva plaukstu priekšā mutei.
- Tev laiks doties prom, - akadēmiķis teica Taņai. - Paziņo visiem, ka rīt pēc pusdienām pulcēšanās Divu Stihiju zālē. Ierašanās obligāta! Jā, un neaizmirsti paņemt līdzi čemodānu.
Ziņkāri pašķielējusi uz Zobrāvēju, Taņa atvadījās un izgāja no kabineta. Pirmajā mirklī viņa juta kārdinājumu mazliet uzkavēties pie dūnām un paklausīties, kas aiz tām tiks runāts, bet viņai līdzi pa duivīm izslīdēja sfinksa un tūdaļ nostājās sardzē. Akadēmiķis Sardanapals prata glabāt savus noslēpumus.
- Tā jau nu man vajag! - Taņa nospurcās, griezdamās uz savas istabas pusi. - Divi mēneši... Divi mēneši kopā ar tēvoci 1 Jermani, Pipu un krustmāti Nineli - un tieši tad, kad šeit sāksies kaut kas aizraujošs! Nudien kaukt gribas! Labāk jau Sērga del Torte, nevis tēvocis Hermanis! - viņa burkšķēja, spārdīdama sev pa priekšu čemodānu ar rēgiem.
Kad Taņa jau bija pie Galvenajām kāpnēm, viņai priek-
šā pēkšņi izlēca Neslavis Melkulis. Mācību pārzinis rokās vairs neturēja zivi, toties bija līdz pat acīm nošķiedies ar dīķa dūņām. Varēja noprast, ka tikšanās ar iemīļoto nāru viņam atkal beigusies neveiksmīgi.
Pamanījis Taņu, mācību pārzinis nostājās viņai ceļā. Mazo, bezkrāsaino ačeļu skatiens urbās meitenei pierē. Kā jau tas bija noticis arī agrāk, Taņai atkal radās sajūta, ka viņai iekšā viss sasalst ledū. Tik iedarbīgs bija Neslavja baismīgais, valdonīgais skatiens.
- Kurp tu dodies? - Neslavis ierēcās. - Griezies atpakaļ! Pa Galvenajām kāpnēm iet aizliegts!
- Kāpēc tad aizliegts? Vienmēr taču drīkstēja! - Taņa brīnījās.
- Nav tava darīšana, kāpēc! Aizliegts - un viss! No šā mirkļa es aizslēdzu Galvenās kāpnes! Uz. mūžīgiem laikiem! -Neslavis nobļāva. Pagriezies sāņus, viņš steigšus murmināja aizsaīdzības vārdus.
No viņa gredzena vienlaikus izlidoja gan sarkanas, gan zaļas dzirkstis. Lai uzbūvētu maģisko aizsargsienu, Tibidoh-sas mācību pārzinis parasti izmantoja melnās burvības.
Pa gaiteni uz viņu pusi jau stampājās ciklopi. Vēl pēc mirkļa tie bija sastinguši savās vietās abpus kāpnēm.
- Stāviet un nevienu nelaidiet šeit garām! - Neslavis pavēlēja. - Bet tu, Grotere, ej vien tālāk. Šeit nav atļauts uzkavēties.
“Droši vien tas saistīts ar Izgaistošo stāvu... Nav godīgi, ka no mums visu slēpj...” skumji prātoja Taņa.
2.Kupidoniņš trauku skapītī
Visā Maskavā nebija otras tik nīgras, ķildīgas un neciešamas ģimenes kā Stulbovi. Šī ģimene sastāvēja no tēvoča Hermaņa, krustmātes Nineles un viņu meitas Pipas (saīsinājums no Pēnelope). Grūti bija noticēt, ka Stulbovi ir Gro-teru radinieki. Tiesa, viņus gan saistīja diezgan attāla radniecība: tēvocis Hermanis bija Taņas tēva Leopolda Grotera vecmāmiņas trešās pakāpes krustdēls.
Cilu radinieku truloīdu pasaulē Groteriem nebija. Tieši tāpēc, kad Taņas vecāki aizgāja bojā cīniņā ar Sēigu del Torti, Sardanapals un Medūzija atstāja gadu veco Taņu pie tēvoča Hermaņa dzīvokļa sliekšņa, ieguldījuši mazulīti kontrabasa futrālī.
Un patlaban Taņa, turēdama rokā šo pašu no pūķādas izgatavoto futrāli, atkal stāvēja pie Stulbovu durvīm, taču tagad futrālī gulēja lidojošais kontrabass, bet otrā rokā Taņa nesa vīstoklī satītus Melnos Aizkarus, kas bija pārsieti ar īpašu, burvestības iegrožojošu aukliņu, kuru nekādā ziņā ne-
drīkstēja pārraut, jo vienīgi vesela šī aukliņa spēja Aizkarus atturēt no to iemīļotajiem jociņiem.
IJz grīdas blakus Taņai stāvēja čemodāns, kurā pusbalsī šķendējās rēgi. Dāma plijās Poručikam virsū ar stāstiem par kaitēm, kuru viņai bija vairāk, nekā atrodams medicīnas enciklopēdijā. Garajās stundās, kamēr Taņa lidoja pāri okeānam, iežņaugusi starp ceļgaliem kontrabasa lakotos sānus, Dāma bija paguvusi uzskaitīt tikai tās savas slimības, kas sākās ar burtu “a”.
Taņai Dāma mazliet atgādināja tēvoci Hermani ar viņa šaušalīgo bailīgumu. Stulbovam vajadzēja tikai nejauši no-šķavāties, un viņš tūdaļ traucās pie sava daktera uz konsultāciju. Ja šķavām nāca klāt iesnas, tēvocis Hermanis nekavējoties likās gultā, sakrustoja rokas uz krūtīm un uzsāka daudzvārdīgu atvadīšanos no krustmātes Nineles un Pipas.
“Divi mēneši! Man vajadzēs te izturēt veselus divus mēnešus!” Taņa domās atkārtoja, drūmi lūkodamās uz durvīm un nevarēdama saņemties, lai nospiestu zvana pogu.
- Klusāk! Es tūlīt zvanīšu, - viņa brīdināja satrakojušos rēgus.
- Tad nu gan nobiedēji! Es jau krītu ģībonī! - iezviedzās smieklos Poručiks Rževskis.
- Kā tu teici, kā sauc tavus radiniekus? Tēvocis Pulma-nis un krustmāte Flanele? Es viņiem parādīšu savas mandeles un pastāstīšu par savām aknu kolikām... Viņiem tas būs ļoti pamācoši! - jūsmīgi teica Neizārstētā Dāma.
- Protams, protams! Kas var būt vēl aizraujošāki - Poručiks zobojās. - Man no tik aizraujošiem stāstiem galva krīt nost. Oi, turiet, ķeriet! Bāc!
Neizārstētā Dāma skaļi iespiedzās.
- Jūs, armijas asprāti, tūlīt pat lieciet savu galvu atpakaļ! Atradis īsto vietu, kur svaidīties ar galvām! Fui, kāda riebeklība! Viņa tik pretīgi mirkšķina man uz ceļgaliem! -viņa dusmīgi kliedza.
Poručiks turpināja idiotiski ķiķināt.
- Es jūs brīdināju! Vai nu sēdiet klusu, vai arī... Labi, paši vainīgi. - Taņa pagrozīja zīmogu pie čemodāna roktura, un abi rēgi nekavējoties aprima.
Saņēmusi drosmi, Taņa piespieda zvana pogu.
“Nez, ko Stulbovi teiks par manu atgriešanos? Droši vien īpaši sajūsmināti viņi nebūs,” meitene prātoja.
Zvans vēl nebija beidzis džinkstēt, kad dzīvoklī ierējās taksis, kurš saucās Pusotrs Kilometrs. Šis resnais un ļaundabīgais dzīvnieks labi iederējās Stulbovu ģimenē. Takša iemīļotā nodarbība bija kost ciemiņiem papēžos. Ja suni izdzina gaitenī, tas aiz niknuma piesiekaloja tur noliktos zābakus.
Vēl pēc pusminūtes dzīvokļa dziļumos atvērās durvis un pa linoleju sāka plakšķēt smagas pēdas. Taņa noskurinājās. Krustmāte Ninele! Šos soļus Taņa pazītu starp tūkstoš citiem.
- Kāpēc tu rej, manu žurkulīt? Nāc pie māmucītes, nāc klēpītī! - krustmāte Ninele vidžināja.
Smagās pēdas beidza plakšķēt, un Taņa noskārta, ka tiek uzmanīgi vērota pa ārdurvju actiņu.
- Ak nē! - krustmāte Ninele iebļāvās nelabā balsī. - Tikai ne to! Hermani! Hermani, tur atvilkusies tava radiniece! Ne jau velti mani šonakt pa miegam visu laiku žņaudza kaut kāds skelets!