Acu priekšā viņai viss saplūda kopā: skatītāju sejas, ba-baju lidojošie tepiķi, gaišās zvīņas uz pūķa vēdera viņai virs galvas. Kontrabass traucās kā bulta, kā saules zibsnis. Taņa nepievērsa uzmanību nekam citam, svarīgs bija vienīgi dzeltenais punktiņš tur tālu priekšā. Kad viņa jau bija nolidojusi
pusi atstatuma, ari babaji pamanīja bumbu. Vienlaikus pieci tepiķīši, gaisu šķeldami, metās viņai pakaļ.
- Neticams skats! Izmisīga, neprātīga sacensība par to, kurš būs ātrāks. Ak, kāds temps! - kliedza pārsteigtais Babs Jaguns. - Tatjana Grotere tuvojas bumbai. Bet babaji neatpaliek. Viņi gaisā pārkārtojas un ielenc Taņu. Vai viņa spēs iegūt bumbu un izrauties no pretinieku ciešā loka? Kustību atņēmēja bumba apstājusies pavisam netālu no caurspīdīgās maģiskās sienas. Pat parastos apstākļos būtu gandrīz neiespējami samazināt ātrumu un apgriezties tik īsā distancē...
Taņa jau bija ieraudzījusi maģisko sienu. Kaut gan caurspīdīga, tā vieglītēm vizmoja ar sudrabainu mirdzumu. Aiz tās drebēja slapjām dūnām līdzīgi mākoņi. Kustību atņēmēja bumba, spēles galvenā bumba, it kā gribēdama paņirgāties, karājās gaisā pavisam tuvu sienai, gandrīz tai pieskardamās.
Taņa intuitīvi noliecās pa kreisi un sagrieza kontrabasu sāniski. Tagad viņa saliekusies lidoja - pareizāk, bremzēja -izstiepusi kājas uz priekšu un noturot līdzsvaru ar lociņu. Ātrums strauji samazinājās, arvien skaidrāk kļuva saredzami babaji, kuri Taņai sekoja un nupat vēl bija izskatījušies pēc melniem punktiņiem. Jau varēja atšķirt spalvas uz viņu plakanajām sejām un tepiķīšu bārkstis ar daudzajiem amuletiem.
Trieciens! Taņas pēdas atsitās pret kaut ko atsperīgu, līdzīgu vingrošanas paklājam. Uz mirkli acu priekšā viss satumsa, bet nākamajā mirklī viņas plaukstā ieripoja zaigojoša bumba. Veiksme! Kustību atņēmēja bumba bija pie viņas!
- Лк manu māmulīt bubulīt! - Babs Jaguns gandrīz ievaidējās aiz sajūsmas. - Tatjana Grotere nobremzē, sasviež kontrabasu uz sāniem un atsperas ar kājām no maģiskās barjeras. Kolosāli! Iepriekšējo reizi šis bīstamais paņēmiens izdevās leģendārajam Straujdomim Saplacinātajam 1567. gadā. Tiesa gan, Straujdomis atgrūdās no maģiskās barjeras ar degunu, un tāpēc arī ieguva lielisko iesauku Saplacinātais... Taņa strauji piķē, izvairoties no Speramzesa, un lido pretī Riebim. Vai tiešām viņa mēģinās taranēt? Es jau redzu riebīgo smīnu riebīgā Riebja riebīgajā fizionomijā, bet... Taņa žigli paslīd zem kontrabasa! Riebis spiests pārlidot viņai pār galvu. Šķiet, ka viņš sadursmes gaidās pat acis aizmiedzis! Vareni, Taņa! Tāda pārsteidzoša veiklība, turklāt vēl ar bumbu un lociņu rokās. Nē, es kļūdījos, bumbu Taņa paguvusi piestiprināt pie augšdelma... Tagad viņa cenšas noskaidrot, kurā laukuma daļā atrodas Teftelets, lai drosmīgi mestos uzbrukumā.
Pāri smiltīm pārslīdēja ēna. Komentētāja uzmanību piesaistīja bumbas sviediena troksnis un pūķa ierēkšanās. Babs Jaguns pagriezās.
- Pagaidiet, es kaut ko esmu palaidis garām! - viņš iesaucās. - Asa situācija otrā laukuma malā. Vēmetis ar pipar-bumbu uzbrūk Niknainim. Lielisks metiens, un... vai jūs kādreiz esat redzējuši kaut ko tamlīdzīgu? Niknainis notver bumbu lūpās. Maģiskais lādiņš nevar iedarboties, jo liela daļa bumbas atrodas ārpusē! Tagad, lai bumbu atgūtu, Vēmetim vajadzētu vārda tiešā nozīmē ielidot Niknainim mutē, bet es nedomāju, ka viņam pietiks drosmes to darīt. Jā, tik tiešām. Babajs tikai met lokus apkārt pūķim, turēdamies dro-
šā attālumā, lai viņu netrāpītu spārnu triecieni. Niknainis ierēcas vēlreiz. Šķiet, ka viņš kādu aicina, bet ko?
Arī Taņa bija saklausījusi Niknaiņa rēcienu. Atšķirībā no Baba Jaguna viņa saprata, kam domāts šis aicinājums. Pagriezusi kontrabasu, viņa traucās pie sava pūķa.
Vēmetis, zobus at iezis, mazliet atvirzījās un aicinādams pamāja ar roku. Droši vien, pavasara saulītē pārkarsis, viņš iedomājās, ka Taņa sajaukusi pūķus un tagad ar kustību at-ņēmēju bumbu rokā pa taisno ielidos Niknainim rīklē. Taču Niknainis jau bija pazinis Taņu un spēcīgi papurināja galvu. Piparbumba apmeta gaisā platu loku, un Taņa pēc strauja pagrieziena paguva to notvert.
Smīns acumirklī pagaisa no Vēmeta sejas, babajs metās Taņai pakaļ un gandrīz jau mina viņai uz papēžiem. Pat nepagriezdamās, lai paskatītos uz vajātāju, Taņa juta, kā garās ķetnas sniedzas pēc viņas. Viņa pūlējās atrauties, bet babajs sekoja viņai gluži kā pielīmēts.
No ziemeļiem tuvojās Riebis tin Speramzess, atgainīdami Taņu no Tefteleta. Tagad Taņai, lai piekļūtu pretinieka pūķim, vispirms vajadzētu viņus taranēt, un tieši to smagnējie babaji vēlējās panākt.
- Vai jūs redzējāt, kas notika? Vienīgā vēl laukumā palikusī Tibidohsas komandas spēlētāja Tatjana Grotere ieguva abas svarīgākās bumbas - piparbumbu un kustību atņēmē-ju bumbu. Ja viņai izdosies iemest vismaz vienu no tām, uzvara Tibidohsai ir nodrošināta. Tiesa, tas nebūs viegli: viena trausla meitene pret sešiem saniknotiem makak... baba-jiem! - vēstīja Babs Jaguns.
Beidzot Taņai ar māņu pagriezienu izdevās Vēmeti
apmānīt. Kad viņš, noticējis Taņas manevram, pasvieda savu tepiķīti pa labi, Taņa strauji pacēlās gaisā.
Acis asaroja. Rokā nepacietīgi vibrēja lociņš. Vēl nekad Taņa nebija jutusies ar viņu tik vienota. Reizēm viņai pat šķita, ka lociņš aizsteidzas priekšā viņas domām un vada viņas rīcību lidojuma laikā. Spēles pirmajās minūtēs viņa bija cīnījusies ar bailēm un jutusi neuzticību pret lociņu, bet tagad viņu pēkšņi pārņēma dīvains vieglums. Viņu vairs nebiedēja ne draudīgie babaji, kas niknumā grieza zobus, ne viņu prātā jukušais, slepkavnieciskais pūķis.
Pēkšņi, gandrīz vai tai pašā mirklī, kad Taņa bija noticējusi, ka nav it nekā neiespējama, viņas kontrabass iekrita gaisa bedrē. Savēcinājusi lociņu, viņa pamanījās instrumentu atkal iztaisnot, bet tad nez no kurienes uzlidojis viesulis sagrieza viņu virpulī kā mazu skaidiņu.
“Kontrabass mani nometīs. Es tūlīt nokritīšu!” Taņa šausminājās.
Nesaprazdama, kas noticis ar viņas instrumentu, Taņa visiem spēkiem centās noturēties. Stīgas žēlabaini vaidēja, kontrabasa priekšgals cilājās augšup lejup. Viena tāda neprātīga lejupkritiena laikā Taņa netīšām ieraudzīja sev tuvākā babaja seju. Tepiķītis nekustīgi karājās gaisā, un babajs, paņēmis pie bārkstīm piesieto talismanu, bungoja ar to sev pa plaukstu, vienlaikus kaut ko strauji čukstēdams. Uz Taņu viņš neskatījās, visa viņa uzmanība bija pievērsta talismanam.
- Nav godīgi! - tobrīd kliedza Babs Jaguns. - Kur ir taisnīgums? Babaji izmanto ļaunās acs lāstu! Es lieliski redzu, ko viņu pussargs Speramzess dara ar savu talismanu!
Vai tiešām tiesnesis neiejauksies? Ziepēs tādu tiesnesi, pārstrādāt desās, galertā! Tatjanas Groteres kontrabass tūlīt ietrieksies smiltīs... Bet kas tad tas? Kāds izcils manevrs! Traukdamās garām Speramzesam, Taņa no visa spēka sviež viņam ar piparbumbu! Lielisks sitiens! Speramzess aiz pārsteiguma norij savu talismanu, ko, čukstēdams burvju vārdus, bija turējis pārāk tuvu pie mutes!
Tibidohsas sajūsminātie līdzjutēji tribīnēs ierēcās.
- Jūs tikai paskatieties: tagad pats Speramzess liek svaidīts no vienas puses uz otru! - līksmoja Babs Jaguns. - Viņš pūlas talismanu izspļaut, taču tas neizdodas. No viņa ausīm laukā laužas viesuļi, pa nāsīm nāk tvaiks! Pārējie babaji šausmās metas prom. Kāds baismīgs skats! Speramzess noveļas no tepiķīša un no milzīga augstuma uzkrīt uz galvas tiesnesim Tištrjam, kas izskrējis laukumā! Tagad nu gan Tištrja vairs nevarēs apgalvot, ka nav bijis nekādas buršanās. Bet pagaidām galveno tiesnesi cenšas izkārpīt laukā no smiltīm, kurās Speramzess viņu ietriecis līdz pat ausīm.