Sardanapala ūsas nikni sabozās.
- Vai tie ir draudi? - akadēmiķis dzedri vaicāja.
Viņa balsī ieskanējās kaut kas tāds, kas lika Amatam bailīgi piemiegt acis. Katram gadījumam viņš pagājās tālāk no Sardanapala bārdas, kas klaji pauda vēlēšanos viņu nožņaugt.
- Ak nē, akadēmiķi! Tie nebūt draudi! - babaju treneris steigšus atsaucās. - Mani puikas un es nenodarīt viņai jauns. Mēs prast zaudēt ar godu. Bet pirms čempionāta mēs vienmēr zīlēt ar jēra lāpstiņa. Jēra lāpstiņa vēstīt, ka mūs kāds uzvarēt godīgā kaujā - viens pret daudzi. Ja es zināt, ka tas notikt pirmajā spēlē, es nekad nebūt derēt uz jūsu gredzens! Vēl lāpstiņa teikt, ka tam, kurš uzvarēt mani puikas, pēc tam vajag baidīties no stikls. Vajag ļoti baidīties no stikls! Ja jūs
man neticēt, paskatīties и/ mans... nu jau uz jūsu... Taisnības amulets.
Sardanapals domīgi palūkojās uz derībās laimēto amuletu. Dzintara asarai līdzīgais akmens nemaz negrasījās piesarkt. Ēģiptietis stāstīja patiesību.
13 Apmetnis, dzelksnis un kinžals
Baba Jaguna galva noslīga uz mošķzinības grāmatas, un grāmata tūdaļ ņēmās viņu līdzjūtīgi apvēdināt ar lappusēm.
- Viss, es vairs nespēju! Lai tad mani labāk pataisa par zombiju! - Babs Jaguns novaidējās. - Mēs esam Tibidohsas lepnums, varoņi, kas uzvarēja babajus. Mēs palīdzējām Sar-danapalam saglabāt gredzenu un iegūt Taisnības amuletu. Nu pasaki: vai drīkst mums uzdot tik daudz mājasdarbu?
- Ko tu man piesienies? Es taču tev tos neuzdodu. Ej un žēlojies Medūzijai! - atcirta Vaņa Blēdovs.
Pēdējā laikā Vaņa bija kļuvis pārlieku satraukts. Iespējams, viņš bija pārpūlējies, gatavodams stundas. Turklāt viņam vajadzēja arī palīdzēt Tararaham.
- Viņai jau nu pasūdzēsies, kā tad! - iespurcās Babs Jaguns. - Viņa to vien zina kā atgādināt, ka drīz būs eksāmeni. Pavisam necilvēciska kļuvusi. Es tādus skolotājus taisnā ceļā sūtītu uz pagrabu viņpus Baisajiem vārtiem. Viņa tur sakārtotu visu haosu un senos dievus nostādītu ierindā pēc auguma.
- Rimsties nu, - samierinoši teica Tapa, atraudamās no praktiskās maģijas referāta sacerēšanas.
Referāts saucās “Purva dēles mūsdienu kosmosa sistēmā", un tajā drīkstēja izklāstīt vienīgi personiskās domas. Šo tematu Taņai bija iedevis profesors Blakts, kas pēc atgadījuma ar vectētiņa Teofila gredzenu izmantoja jebkuru iespēju, lai viņai piesietos.
-Tieši viņpus Baisajiem vārtiem. Lai viņi tur tup un ne-kurkst! - Babs Jaguns turpināja izpaust savu sašutumu.
Viņš skatījās uz citu pusi un neredzēja, kā biezā -“Vampīru vārdnīca” (Trešais papildinātais izdevums doc. Medūzijas Gorgonovas redakcijā) piesardzīgi atraujas no sola.
- Sargies! Aiz muguras! - Taņa iesaucās.
Babs Jaguns pagriezās atpakaļ, pielēca kājās un metās bēgt. “Vampīru vārdnīca” lidoja viņam aiz muguras, ik pa brīdim piķēdama kā bumbvedējs.
- Ak manu māmulīt bubulīt! Es vairs tā nedarīšu! Me-dūzija ir laba! Rati vislabākā! BAH! Tikai ne pa galvu! Viņa man jau tā slikti domā! - Jages mazdēls spiedza.
Taņa iesmējās. Nopeldams Medūziju, Babs Jaguns bija rīkojies neuzmanīgi. Mošķzinības skolotāja prata sevi aizstāvēt ari tad, kad viņas pašas nebija klāt.
Pēc kāda laika atgriezās nokaunējies Jaguns.
-Jūs nedomājiet, es tai vārdnīcai arī sadevu. Viņa mani ilgi atcerēsies! - viņš noburkšķēja, tad apklusa un ķērās pie mājasdarbiem.
Pēc kādas stundas apaļajam galdiņam, pie kura viņi sēdēja, bija kļuvis garlaicīgi un viņš sāka dancot ar savām
izliektajām kājiņām. Rakstāmspalva paslīdēja un liels klek-sis uzkrita uz bērza tāss ar Taņas referātu. Kleksis tūlīt sāka izplūst ņirdzīgā smīnā.
- Škicus šmaukusi - uzkliedza Taņa, lai galdiņš nomierinātos.
Tibidohsā visas mēbeles bija dzīvas, un tas sagādāja daudz grūtību. Tā, piemēram, krēsliem bija paradums atlēkt nost mirklī, kad uz tiem kāds sēdās. Bet soli sāka nodevīgi spiegt: “Uzmanību! Viņš špiko!” - kad kontroldarba laikā kāds izmisis skolēns pūlējās ieskatīties grāmatā.
Sarūgtinātā Taņa skatījās uz kleksi. Tāds stulbums - sabojāt visu pašās beigās, kad referāts jau tikpat kā uzrakstīts! IJn kāpēc magiem obligāti jāraksta ar zoss spalvām? Vai tad nevarētu lietot lodītenes, zīmuļus vai flomāsterus? Nē, tik tiešām, truloīdiem dzīve ir daudz vienkāršāka...
Taņa pūlējās kleksi iesūkt dzēšlapā, bet tas veikli muka pa visu lappusi, pa ceļam sabojājot vēl citus burtus. Turklāt kleksis pamanījās nemitīgi mainīt apveidu, izskatīdamies gan pēc karātavām, gan galvaskausa, gan mazītiņa profesora Blakta ar rutkam līdzīgo galvu.
- Jagun, ko lai es iesāku? To nevar nodzēst! - Taņa sūdzējās draugam.
Babs Jaguns pasmīnēja.
- Tā tu neko neizdzēsīsi. Labāk nemaz nedzenies tam pakaļ. Te vajadzīga speciāla dzēšlapa.
- Vai tev tāda ir?
- Nē-e, šobrīd nav. - Babs Jaguns purināja galvu. - Bet manai vecmāmiņai ir. Grilā, aizskriešu uz magpunktu?
Taņa atteicās no viņa palīdzības un devās uz magpun-
ktu pati. Viņa bija nogurusi. Sajūta bija tāda, it kā smadzenes būtu izvārījušās kā cieta ola.
Kaut nu drīzāk sāktos vasaras brīvdienas! Vecāko klašu skolēni apgalvoja, ka brīvdienas Tibidohsā vienmēr esot aizraujošas. Veseli trīs mēneši okeāna piekrastē, mežos un kalnos! Vairs nekādu stundu, nekādu nodarbību, tikai pūķbo-la treniņi! Nevis kā ārzemju burvju skolās, kur brīvdienās skolēnus vienmēr piespēlē truloīdiem.
Galvenās kāpnes joprojām apsargāja ciklopi, tādēļ, lai nokļūtu magpunktā, Taņai vispirms vajadzēja iziet cauri Divu Stihiju zālei un pēc tam rāpties pa vecajām atlantu kāpnēm ar milzīgajiem pakāpieniem.
Bargie atlanti stāvēja uz marmora postamentiem un turēja uz pleciem Tibidohsas akmens velves. Reizumis kāds no viņiem sāka lielīties ar savu spēku un mēģināja pacelt griestus augstāk nekā citi. Tad pārējie jutās aizvainoti. Viņi rēca dusmās un purināja velves, un Lielais tornis sāka draudīgi šūpoties. Parasti tādās reizēs Sardanapals sūtīja lejā savu zelta sfinksu, lai tā nomierinātu atlantus.
Bet šobrīd lielākā daļa atlantu stāvēdami snauda un pārējie drūmi blenza sev priekšā, nepievērsdami meitenei nekādu uzmanību, tāpēc Taņa veica šo bīstamo ceļa posmu bez piedzīvojumiem. Aizelsusies no grūtā kāpiena, viņa jau grasījās uzrāpties uz augšējā pakāpiena, kad pēkšņi turpat priekšā atskanēja skaļas balsis.
Tas bija tik negaidīti, ka meitene izbīlī aizmuka aiz malējā atlanta kājas, pietupās šajā slēptuvē un sastinga.
No gaiteņa, kas veda uz paceļamo tiltu, iznāca Tara-
rahs un Neslavis. ЛЫ bija notriepušies ar dūņām un ūdens-lēcām, un no viņiem plūda purva smārds. Pie kāpnēm viņi apstājās, lai daudzmaz sakoptos.
- Vai ar viņu patiešām viss ir kārtībā? Viņa nav slima? -Neslavis bažīgi vaicāja.
- Viss normāli. Un beidz viņu dzirdīt ar zivju eļļu! Pie-tempjas un augām naktīm dziesmas auro, citiem gulēt neļauj, - burkšķēja Tararahs, nolasot sev no krūtīm ūdenszāles.
- Bet viņa lūdz! - Neslavis iebilda.
»
- Mazums ko viņa lūdz! Vai tev skolā nemācīja, ka mošķus nedrīkst pārbarot? Un apdzirdīt ir vēl sliktāk. Tu taču neesi mazs bēbis, sajēgai jābūt. Tādām histēriķēm pat kafiju nedod.
Bargais mācību daļas pārzinis nopūtās.