- Zīmēju. Tas man palīdz domāt, -Taņa paskaidroja.
Pievilkusi sev tuvāk tīru bērza tāss sloksni, Taņa žigli
uzzīmēja trīs figūriņas, un tās tūlīt pat ar draudīgu mērķtiecību aizskrēja katra uz savu stūri. Pirmā figūriņa tinās lielā apmetnī, otrā vicināja garu, kinžalam līdzīgu dzelksni, bet trešā... trešā šķita tāda kā samulsusi, it kā lāgā nesaprastu, kāda loma viņai paredzēta noslēpumainajā lugā.
- Paskatieties! - teica Taņa, rādīdama uz pirmo figūriņu. - Šis zombijs uzradās, kad mēs visi vēl bijām Tibidoh-sā. Tas nozīmē, ka viņš var būt gan skolēns, gan skolotājs. Loģiski spriežot, tā taču iznāk, vai ne?
- Uzmanies! Spalva! - Vaņa iesaucās.
Taņa bija pievirzījusi rakstāmspalvu pārāk tuvu pie figū-
riņas, kas tinās apmetni, figūriņa izšāva sīciņu dzirksti un aizdedzināja spalvu. Tiesa, liesma nebija stipra, un, tiklīdz Taņa uzpūta spalvai elpu, tā apdzisa. Vaņa mēģināja iesist figūriņai knipi, bet tā iesmējās, sāka griezties uz riņķi un pagaisa.
- Ārprāts! Un tas ir tikai nieka zīmējums! Kas gan notiek mūsu Tibidohsā! -Jages mazdēls nopūtās, vērīgi lūkodamies uz otru figūriņu, - tā draudīgi vicināja dzelksni, it kā brīdinot, lai neviens netuvojas.
- Nu, nu, manu māmulīt bubulīt, iztiksim bez histērijas! Mūs jau nu tu nenobiedēsi ar savu durstīkli, - Babs Jaguns nevērīgi teica. - Saderam, ka šis otrs zombijs ir kāds no skolotājiem. Un kā gan citādi? Tobrīd taču Tibidohsā skolēnu nemaz nebija.
- Vai tiešām nebija? Neviena paša? - lūkodamies kaut kur sāņus, vaicāja Vaņa.
- Neviena paša, - Babs Jaguns apliecināja.
- Nu labi, - Vaņa piekrita. - Tātad ar otro viss ir skaidrs. Bet kā ar trešo?
- Par trešo neko nevar pateikt. Aizdomas krīt uz visiem -gan uz skolotājiem, gan skolēniem.
Nopratusi, ka tiek aināts par viņu, trešā figūriņa, žigli aizskrējusi uz lappuses vidu, sāka lēkāt un vicināt rokas, it kā gribētu pievērst sev uzmanību. Taņai jau sāka likties, ka figūriņas žesti viņai kaut ko atgādina, bet tad Babs Jaguns pēkšņi paķēra tāsi, sagumzīja to, pasvieda gaisā un sadedzināja ar kaujas dzirksti.
- Dzirkstas front its! Tā notiks ar visiem spiegiem un nodevējiem! Un nav ko ar viņiem daudz ķēpāties! - paziņoja
Babs Jaguns, savāca savas burtnīcas un devās uz guļamistabu ieeļļot putekļsūcēju.
Aizmirstā “Vampīru vārdnīca” aizlidoja saimniekam nopakaļ.
Vaņa Blēdovs noraudzījās Jagunā ar drūmu skatienu. Tad viņš atspieda galvai rokās.
- Kāpēc tu tik skābs? Kas noticis? - Taņa viņam vaicāja.
- Nekas, nepievērs uzmanību!
- Nē, pasaki! Es redzu, ka tu kaut ko slēp. Es taču tevi pazīstu.
- Nu labi, klausies ar! - Vaņa negribīgi piekāpās. - Vai tevi nepārsteidza tas, cik labi Babs Jaguns visu zina? Viņam uzreiz bija skaidrs, ka Tās, Kuras Nav zombiji slēpjas starp mums, tāpēc nav iespējams noteikt, kurš ir bijis stāvā un kurš ne.
- Jā, viņš tiešām ļoti ātri visu apjēdza. Gluži kā izmeklētājs, - Taņa piekrita.
Vaņa pamāja.
- Tur jau tas suns aprakts. Es sākumā arī nepievērsu tam uzmanību, bet pēc tam sapratu, ka Babs Jaguns mums nepasaka visu taisnību. Vai atceries viņa spriedelējumus par otro figūriņu? Viņš apgalvoja, ka Tibidohsā tobrīd palikuši tikai skolotāji un nav bijis neviena bērna.
- Vai tad tā nav? Vai tad mēs divus mēnešus nenonīkām pie truloīdiem?
- Ne gluži visi... Babs Jaguns taču palika Tibidohsā. Turklāt viņš mēģināja iekļūt Izgaistošajā stāvā... Viņš mums par to rakstīja vēstulēs, vai atceries? - Vaņa negribīgi teica.
- Un kas tad ir, ka mēģināja? Viņam taču neizdevās! Viņš uzskrēja virsū aizsardzības burvestībai. Vai esi aizmirsis viņa vardes kājas? - Taņa iebilda.
- Var jau būt, ka tā... Bet kas viņu zina, cik tālu viņš aitām savām kājiņām aizlēkāja! Vispār tas viss ir dīvaini, ļoti dīvaini, - novilka Vaņa.
- Nē, Babs Jaguns nevar būt zombijs! Viņš taču... viņš taču ir Babs Jaguns! - Taņa meklēja vārdus Jaguna aizstāvībai.
- Es jau neapgalvoju, ka viņš ir zombijs. Man tikai lieka, ka ir daudz dīvainu sakritību, - vēl negribīgāk teica Vaņa.
Savā pārlieku lielajā krekliņā viņš izskatījās izkāmējis un izspūris kā zvirbulēns. Un tikpat norūpējies.
Garastāvoklis Taņai bija sabojāts. Viņa nevēlējās turēt aizdomās Babu Jagunu, tomēr pieķēra sevi pie domas, ka Va-ņas teiktais izklausās diezgan pārliecinoši. Pēkšņi viņa atcerējās, ka arī To, Kuras Nav - Sērgu del Torti - todien pirmais bija pieminējis tieši Babs Jaguns. Kāpēc Jaguns ar tādu pārliecību apgalvoja, ka Sērga slēpjas Izgaistošajā stāvā?
Blēdovs, kurš visu laiku bija Taņu uzmanīgi vērojis, tagad uzmundrinoši pasmaidīja.
- Nevajag tā uztraukties! Varbūt ar Jagunu viss ir pilnīgā kārtībā. Es jau arī ne sevišķi ticu, ka viņš ir zombijs. Viņam patīk izcelties. Toties otru zombiju es jau esmu atmaskojis.
- Kurš tas ir? - Taņa saspringa.
- Nevis kurš, bet kura. Zobrāvēja! Atceries, tu stāstīji, ka Zārciene viņu redzējusi pie darbnīcas. Un tad vēl tās acis, no kurām spīd zila gaisma... Normāliem burvjiem tā nemēdz
būt. Nē, viņa noteikti ir zombijs. Manuprāt, mums vajadzētu papētīt, ar ko viņa nodarbojas. Esi ar mieru?
- Norunāts, - Taņa labprāt piekrita.
Tagad viņiem bija vismaz kaut kāds rīcības plāns, tāpēc Taņa vairs nejutās tik bezpalīdzīga.
At-i!*-#-
Nākamajā dienā, nogaidījusi, līdz beigsies ļaunās acs lāsta noņemšanas nodarbība, Taņa piegāja pie noplukušā lāča izbāzņa, kuram kaklā karājās sudraba plāksnīte "I love Greenpeace!” Vieni apgalvoja, ka šis lācis miris no liktenīgā lāsta, ar kuru to nolādējusi pati Dižā Zubija, bet citi - ka tā esot Poručika Rževska medību trofeja, kuru Poručiks pēc pārtapšanas par rēgu nez kā pamanījies atvilkt uz Tibidoh-su, apvedot ap stūri pasauļu pārejas zintes. Kad bija nepieciešams, šis rēgs rīkojās ļoti izmanīgi.
Palūkojusies apkārt un pārliecinājusies, ka neviens uz viņu neskatās, Taņa žigli paslēpās aiz izbāzņa. Pacēlusi mazu spogulīti, viņa sāka novērot klases telpu.
Izejot no klases, Vaņa pagriezās un, kā jau viņi bija norunājuši, citiem nemanot, parādīja Taņai izslietu īkšķi. Tas nozīmēja, ka paslēptuve ir laba un Taņu nevar pamanīt.
Lielā telpa pamazām kļuva tukša. Zobrāvēja sēdēja pie skolotāja galda un šķirstīja klases žurnālu. Šķita, ka nekas cits viņu neinteresē. Bet tā tas izskatījās tikai līdz mirklim, kad pēdējais skolēns bija atstājis klasi. Tad Dižā Zubija steigšus piecēlās un kārtīgi aizslēdza durvis, divreiz apgriežot atslēgu.
Taņa nez kāpēc atcerējās dienu, kad viss bija sācies. Tie-
ši Zobrāvēja toreiz pirmā ieraudzīja Izgaistošo stāvu un sacēla trauksmi. Pavisam izbijusies viņa iebrāzās akadēmiķa kabinetā. Varbūt viņa jau tad bija nonākusi tādas burvestības ietekmē, kura savu upuri pārvērta zombijā? Iespējams, tobrīd viņa vēl spēja pretoties, bet drīz pēc tam burvestība viņu pilnībā apsēda, pārvēršot paklausīgā verdzenē. Un, ja tā notika, tad toreiz uz jumta arī bija stāvējusi Zobrāvēja.
Taņai reiba galva. Bailes, ko viņa bija izjutusi gaisā, plaukstā žņaugdama liesmojošo lociņu, - šīs bailes atkal atgriezās. Turklāt vēl Dižā Zubija pagriezās pret kaktu ar iz-bāzņiem un paklusi uzsauca:
- Neslēpies! Es tevi redzu!
Taņa gandrīz nometa zemē savu spogulīti.
- Nu, vai man ilgi būs jāgaida? Nāc laukā! Vai gribi, lai es pati eju pie tevis? Vai tiešām tu domā, ka no manis var paslēpties? - Zobrāvējas balsī skanēja nepacietība.