Medūzija klausījās uzmanīgi, nepārtrauca viņu un tikai reizumis šo to pajautāja. Viņu īpaši ieinteresēja Sērgas del Tortes parādīšanās uz Melnajiem Aizkariem un Niknaiņa kaklā iedurtais dzelksnis. Likās, viņa joprojām nav pārliecināta, ka Taņu kāds mēģinājis nogalināt. Vai varbūt viņai gluži vienkārši bija vienalga, kas notiek truloīdu pasaulē.
- Cik neticamas spējas vienmēr atrasties neiespējamās vietās neiespējamā laikā. Tu tiešām proti sagādāt pārsteigumus, Grotere! - Medūzija domīgi teica, kad Taņa bija apklususi.
- Tas gadījās netīšām. - Taņa samulsa.
- Netīšām gadījās, ka tu pārkāpi visus Tibidohsas iekšējās kārtības noteikumus? Ar vienu desmito daļu no visa, ko tu esi pastrādājusi, jau pietiktu, lai Neslavis aizstieptu tevi uz zombēšanu! - Medūzija kā skaldīt noskaldīja.
Viņas skarbā grieķu profila līnijas kļuva vēl tvirtākas un mati iešņācās.
- Tu ielavījies pūķa angārā, naktī klejoji pa Galvenajām kāpnēm, izspiegoji skolotāju! Tavs tēvs jau simtreiz būtu nosarcis aiz kauna par tādu meitu, kaut gan pats nebija nekāds paipuisītis - tam nu tu vari ticēt. Kad viņu tikko atgādāja uz Tibidohsu - toreiz viņam bija divpadsmit gadu - viņš izgatavoja dinamītu un mēģināja uzspridzināt zelta zivtiņu.
- Kāpēc? - Taņa brīnījās.
Docente Gorgonova pasmaidīja.
- Viņam, lūk, gribējās noskaidrot, kāds ir vēlēšanos izpildīšanas mehānisms un kā zelta zivtiņas anatomija atšķiras no parastu zivju anatomijas. Viņš gribēja izdarīt tā, lai visas zivis izpildītu vēlēšanās... Zelta zivtiņa neuzpeldēja ar
vēderu uz augšu vienīgi tāpēc, ka šeit nedarbojas neviens no truloīdu ieročiem. “Būtu vismaz mēģinājis viņu izmakšķerēt. Kāpēc uzreiz ar dinamītu?” Sardanapals viņam vaicāja. Bet tavs tēvs paskaidroja: “Uz makšķeres viņa neķērās.”
Taņa iesmējās. To pamanījusi, Medūzija skumīgi pašūpoja galvu.
- Nu re, un tu esi tāda pati. Neslavis pēc tam visu laiku gribēja, lai tavu tēvu pārceļ uz “tumšo” nodaļu, bet mēs ar akadēmiķi viņu aizstāvējām. Mēs taču redzējām, ka Leopoldu nevirza ļaunums vai savtība. Viņš bija pētnieks... Nu labi, par tavu tēvu un par tavu neciešamo uzvedību parunāsim vēlāk... Vai uz dzelkšņa tu redzēji ari kādu zīmi?
- Jā, tur bija aicinājuma zīmogs. Kāds izsauca mirušos. Vai varbūt ļaunos ganīs.
Medūzija saviebās.
- Cik pretīgi! Jā, bet kā tu uzzināji, ka tas ir aicinājuma zīmogs? Droši vien pavaicāji džinam Abdullam.
Taņa jau nez kuro reizi secināja, ka docenti Gorgono-vu apmānīt vai kaut ko no viņas noslēpt nav iespējams.
- Tātad tas bija Abdulla? - Medūzija pārvaicāja.
- Ļoti jauki. Vienmēr esmu teikusi Sardanapalam, cik tas ir muļķīgi - turēt bibliotēkā šo prātu izkūkojušo večuku, kurš turklāt vēl jūt līdzi melnajiem magiem. Vai tu zini, ka Alxlulla ir dzejnieks? Jaunībā viņš sacerējis desmit sējumus ar nāvējošiem lāstiem atskaņās. Senvīrs bija spiests pieprasīt, lai Abdulla apzvēr nekad tos neizmantot. Diemžēl zvērests attiecas tikai uz vecajiem lāstiem, bet viņš gandrīz katru dienu sacer kādu jaunu... Kur tu paslēpi dzelksni?
- Guļamistabā zem matrača. - Tana bikli atzinās.
Docente Gorgonova skaļi iesmējās.
- Ģeniāla ideja! Kurš gan iedomāsies meklēt tik neparastā vietā! Turklāt naktī matracis var noslīdēt, un tad dzelksnis iedursies tevī, - viņa zobgalīgi teica.
-Jā, bet es...
- Nevajag taisnoties! - Medūzija aprāva Taņu pusvārdā. -Jau šodien tu atdosi dzelksni man. Vari man ticēt, es pratīšu parūpēties par drošību. Par Zobrāvēju un Kioskovu pagaidām nevienam nestāsti. Būs labāk, ja viņām nemodīsies aizdomas. Neuztraucies: es visu pastāstīšu Sardanapalam, un mēs izdomāsim, ko darīt. Protams, neviens viņas neaizturēs un neliks aiz atslēgas.
-Jā, bet viņas taču... Ja nu viņas nonāvē akadēmiķi? -Taņa uztraukusies iesaucās. Redzot, kā saspringst Medūzi-jas seja, viņa saprata, ka pateikusi aplamību.
- Vai tad akadēmiķi Melnjūri iespējams nogalināt ar kaut kādu nožēlojamu kinžalu? Viņš ir nemirstīgs. Viņu var iemidzināt, ieslodzīt, bet ne nogalināt! - Gorgonova noskaldīja. - Ja Kioskova un Zubija patiesi bijušas Izgaistošajā stāvā un atgriezušās no turienes - kaut arī tas ir tikpat kā neiespējami -, uz viņām noteikti iedarbojusies maģija, kas pārvērš zombijos. Tas ir pretīgākais no visiem maģijas veidiem. Burvim liek atņemta viņa personība. Šī maģija izsūc savu upuri kā citrona daiviņu, pārvērš niecībā. Vai vari iztēloties tās darbību?
- Diezgan neskaidri.
- Citu atbildi es nemaz negaidīju. Lai apgūtu visus šīs maģijas smalkumus, jāmācās ilgus gadus. Bet tagad beidz
prātot par Zobrāvēju un Kioskovu. Tici man, nav nekādas vajadzības uztraukties.
Medūzija sparīgi piecēlās no dīvāniņa un bažīgi paraudzījās pulkstenī.
- Uz veterināro maģiju tu vairs nepaspēsi. Vienojies ar Tararahu par pēcstundu darbu. Tev vairāk laika jāveltī mācībām. Tavs tēvs nebūtu apmierināts ar tavām sekmēm. Viņš vienmēr bija teicamnieks.
Taņa jau bija pie skolotāju istabas durvīm, kad Medūzi-jas balss viņu apturēja.
- Pagaidi, Grotere! Atceries vēl vienu: vairs it nekādu nakts ekskursiju! Nekādu pārkāpumu! Naktī jāguļ, nevis jāklejo pa Tibidohsu. Vai skaidrs?
- Skaidrs. - Taņa nopūtās.
Pamanījusi, cik sarūgtināta meitene jūtas, Medūzija palūkojās kaut kur griestos virs viņas galvas un it kā starp citu teica:
- Ja nu tomēr nolemsi doties pārgājienā - ja gadās tāda vajadzība -, neaizmirsti paķert līdzi manu lociņu. Tikai lociņu, kontrabasu ne. Tas palīdzēs tev izvairīties no daudzām nepatikšanām un nenomaldīties no ceļa. Nu gan viss, vari iet.
Tikai gaitenī Taņa ar novēlošanos apjēdza, ka nupat saņēmusi padomu, kā neievērot skolas disciplīnu. Turklāt padomu devusi tieši tā, kas vienmēr uzskatīta par galveno disciplīnas aizstāvi...
Vaņu Blēdovu un Babu Jagunu Taņa sastapa pusdienlaikā. Abi bija diezgan draņķīgā noskaņojumā. Viņu galdam bija ticis “Galdiņ, klājies!” ar rīvētajiem rutkiem; tie negaršo-
ja ne mūžam izsalkušajam Vaņam, ne Babam Jagunam. Un mainīties ar viņiem neviens negribēja.
- Cūcība! Sliktāka par rutkiem ir tikai rīsu biezputra, bet sliktāks par risu biezputru - tikai sacepums... - Vaņa ņurdēja.
- Un kas ir sliktāks par sacepumu? - vaicāja Taņa.
- Rīvēti rutki, - nevilcinoties atbildēja Vaņa.
Loks bija noslēdzies.
Taņa apvaicājās, kā gājis veterinārajā maģijā un vai Ta-rarahs nav sadusmojies par to, ka viņa neaizgāja uz stundu.
- Nē-e, kur nu, viņš nemaz nepamanīja, ka tevis nav, -Babs Jaguns mierināja.
- Tas ir kā - nepamanīja?
- Nebija laika. Maisā ar baziliskiem izplīsa caurums, un tie visi izlīda laukā. Būtu tu dzirdējusi, kādu troksni sacēla meitenes...
- Vai Zārciene arī spiedza? - vaicāja Taņa, nožēlodama, ka palaidusi garām tādu izklaidi.
- Protams, skaļāk par visiem. Man gandrīz bungādiņas pārplīsa. Un kā viņa lēkāja pa soliem - nu taisni kā kalnu kaza... - teica Babs Jaguns.
Kamēr Jaguns stāstīja par baziliskiem, Taņa neuzkrītoši viņu pētīja. Jages mazdēls bija tāds pats kā vienmēr - pašapmierināts, lielīgs, trokšņains, tāpat sārtojās viņa atļukušās ausis. “Nē, tas nevar būt. Zombiji tā neuzvedas,” Taņa nolēma. Visas Blēdova bažas viņai pēkšņi šķita pavisam aplamas.
- Gribējām Tararaham palīdzēt baziliskus savākt, bet viņš aiztrenca mūs prom. Teica: "Es taču nevarēšu sev pie-