dot, ja kaut kas notiks. Es esmu nemirstīgs, man no viņu indes nav jābaidās.” Un neļāva palikt. Mēs ar Jagunu izdomājām, ka laika vēl pietiek, un aizgājām līdz zivij... Līdz tai pašai, no akmens. - Vaņa Blēdovs noslēpumaini pieklusināja balsi.
Kaut gan viņš runāja pavisam klusu, Taņa tomēr bailīgi pašķielēja uz skolotāju galdu, pie kura tieši tobrīd, garos svārkus kārtodama, apsēdās Zobrāvēja. Taņai šķita, ka diženā Zubija uzmet viņu trijotnei vērīgu un satrauktu skatienu.
- Kuš! Zubija skatās uz mums! - Taņa čukstēja. Taču brīdinājums nāca par vēlu, Zobrāvēja jau bija kaut ko saklausījusi.
- Kas tā par pļāpāšanu pie ēdamgalda? Kādus noslēpumus tad pārspriež mūsu pirmklasnieki? - viņa aizdomīgi vaicāja.
Trijotne samulsa. Šķita, ka visa skola blenž uz viņu galdu.
- Nekādu noslēpumu nav. Mēs runājām par to, kā priecājamies, ka mums ticis šis galdauts. - Pirmais attapās Babs Jaguns.
- Ko? - Zobrāvēja negribēja ticēt. - Tu gribi teikt, ka jums garšo rīvēti rutki? Grotere, vai tā ir taisnība?
- Kā tad, tie mums ir īsti svētki! - Taņa apliecināja, ar pārspīlētu sajūsmu ņemdamās skraukšķināt rutkus.
Babs Jaguns un Vaņa sekoja viņas paraugam. Kliedējot Zobrāvējas aizdomas, viņi pūlējās tik varonīgi, ka Jura Vācies-proms skaļi iebļāvās:
- Paskatieties uz tiem trim idiotiem! Pirmo reizi redzu, ka šitā stampā iekšā rūgušus aitkus!
- Vāciesprom, laukā no ēdamzāles! Nevis rūguši rutki, bet rīvēti. Lūk, ko nozīmē veselīgu bērnu ēstgriba! Man ari kādreiz tāda bija! Un man ari ļoti garšoja rutki! Iespējams, tas nebija pats garšīgākais ēdiens, toties visbagātākais ar vitamīniem! - jūsmoja Sardanapals, iebirdinot sīpolu zupā skopu vira asaru.
Apjēgusi, ka viņi piesaistījuši sev pārāk daudz uzmanības, Taņa piebremzēja ar rutku ēšanu. IJn bija ari pēdējais laiks, jo žoklis viņai jau sāka rauties krampjos. Bet veselīga ēdiena cienītājs Babs Jaguns sēdēja ar dīvaini zaļganu seju un nez kāpēc turēja plaukstu mutei priekšā.
- Ai-ai-ai, cik nepatīkami! Puisēns tik labprāt ēda. Droši vien viņu kāds būs nobūris. - Akadēmiķis jutās sarūgtināts.
Pēc pusdienām trīs draugi sapulcējās vecajā vingrošanas ģērbtuvē. Šeit, starp sarūsējušiem dzelzs skapīšiem, kam durvis stāvēja pusvirus, garo koka solu valstībā vismaz varēja netraucēti parunāties.
Vaņa un Babs Jaguns pastāstīja, ka nopūlējušies gar akmens zivi veselu pusstundu, tomēr nav spējuši izkustināt to no vietas. Droši vien viņi neprata atrast slepeno mehānismu, kas jāiedarbina, lai strūklaka pabīdītos.
- Tā var velti mocīties nedēļām ilgi. Jau iztaustījām visus akmeņus tur apkārt. Vajag sameklēt kādu, kurš redz cauri akmenim, - teica Blēdovs.
- Varbūt paaicināt Poaičiku Rževski? - prātoja Jaguns.
- Nu kā tad, lai pēc piecām minūtēm visa Tibidohsa zina, ar ko mēs nodarbojamies. Tad jau labāk uzrakstīt slu-
dinājumu un piekārt to Divu Stihiju zālē. Aptuveni tā: visi, kam nav slinkums, žigli dodieties uz Izgaistošo stāvu, - zobojās Blēdovs.
- Tātad ar rēgiem labāk neielaisties. Bet kurš tad vēl prot redzēt cauri sienām? - vaicāja Jaguns.
- VERA PAPAGAILE! - iesaucās Taņa, atcerējusies kalsno, trīspadsmit gadus veco būtni ar šķībo degunu, no kuras caururbjošā skatiena neglāba pat visbiezākās durvis.
Vaņa neticīgi nokrekšķējās.
- Tu domā, ka mums izdosies viņu pierunāt? Viņa taču ir ārkārtīgi bailīga. Naktī viņa nekur nebūs ar mieru iet, uz Izgaistošo stāvu jau nu nekādā ziņā.
- Par Izgaistošo stāvu nemaz nav obligāti jāstāsta. Var sagudrot kādu pasaciņu par akmens zivi. Piemēram - ha-ha! - ka profesors Blakts tur slēpj savas Zobrāvējai adresētās mīlestības vēstules. Papagaile vai nobeigsies no ziņkārības. Viņai ārkārtīgi patīk izošņāt, kurš ar ko satiekas un kurš kurā iemīlējies! - Babs Jaguns iesmējās.
Drīz pēc pusnakts Taņa žāvādamās izlavījās laukā no savas istabas. Babs Jaguns un Vaņa viņu jau gaidīja viesistabas tumšākajā stūrī.
- Kāpēc tu ņem līdzi lociņu? Vai gatavojies lidot? Bet kontrabasa taču tev nav! - Jaguns brīnījās.
- Vēlāk pastāstīšu, - nomurmināja Taņa.
Ko viņa varēja paskaidrot citiem, ja pati īsti nesaprata, kāds viņai labums no lociņa? Bet Medūzija nebija pārsteidzīga padomu devēja.
Pēc kāda brīža atnāca Vera Papagaile. Viņa ziņkāri gro-
zīja galvu, berzēja degunu - tā viņai bija vislielākā satraukuma pazīme - un nemitīgi atkārtoja:
- Vai jūs droši zināt, ka Blakts iemīlējies Zobrāvējā? Vai esat pilnīgi pārliecināti?
- Nē, pilnīgi pārliecināti mēs neesam. Mēs tikai zinām, kur viņš slēpj vēstules. Ļoti iespējams, ka viņš ir iemīlējies tevī, - Babs Jaguns daudznozīmīgi teica.
- Fui! Viņš taču ir tik neglīts! Un vecs! - Vera pietvīka kā rozes pumpurs un sāka muļķīgi ķiķināt. Toties kāre izlasīt Blakta vēstules vismaz trīskāršojās.
Pa ceļam uz Tibidohsas senāko daļu Papagaile visu laiku klupa un krita, kāpa visiem uz kājām un uzdeva idiotiskus jautājumus.
- Oi, kurp mēs tagad ejam?
- Uz Tibidohsas senāko daļu, - pacietīgi skaidroja Babs Jaguns.
- Oi, bet kāpēc naktī?
- Tāpēc, ka turp var iet tikai naktī.
- Oi, cik tumšs!
- Naktī vienmēr ir tumšs.
Vera klanīja galvu kā ķīniešu dieviņš.
- Es saprotu. Neesmu jau nekāda muļķe, - viņa aizvainota pavēstīja un tūdaļ uzdeva nākamo jautājumu: - Oi, bet kā jūs uzzinājāt, ka Blakts tur slēpj vēstules?
Drīz Papagaile visiem bija tā apnikusi, ka Taņai sagribējās pārvērst viņu par pērtiķi. Un ne jau Taņai vien. Arī Babs Jaguns un Vaņa juta līdzīgu vēlēšanos. Diemžēl tādas pārvēršanas saka mācīt tikai trešajā klasē.
Netālu no sardzes telpas, kur pēc dežūras beigām atpū-
tās ciklopi, Vera pēkšņi sastinga kā sālsstabs un tad iebļāvās, rādot ar pirkstu uz baltu ēnu, kas tobrīd iznira no sienas.
- AI! RĒGS!
No viņas bļāviena baltā ēna atgriezās atpakaļ sienā. Sardzes telpā dipēja soļi. Kāds no ciklopiem skrēja noskaidrot, kas tur klaigā.
- Ai, ciklopi nāk! Jūs esat visā vainīgi! Es padodos! -Veru Papagaili jau bija pārņēmusi panika, un viņa bezjēdzīgi brēkāja.
Babs Jaguns un Vaņa skraidīja pa garo un taisno gaiteni, nesaprazdami, kur lai paslēpjas. Vieta bija izvēlēta ļoti nepiemērota, lai spēlētu paslēpes.
Pēkšņi Taņa juta, ka viņai rokā kaut kas sakustas. Lociņš izliecās, pastiepās garāks; lociņa gals rādīja uz tikko pamanāmu nišu sienā. Tā pat nebija niša, tikai šaura dīvainas formas sprauga, ļoti zema - tikko Taņai līdz viduklim. Milzīgie ciklopi droši vien uzskatīja šo spraugu par žurku alu.
- Šurp! - pačukstēja Taņa, rāpus līzdama spraugā.
Spiežot ciet muti Verai, lai viņa neaurotu, Taņai sekoja
Babs Jaguns un Vaņa. Viņi paguva laikā. Dūšīgs ciklops stāvēja sardzes telpas durvīs un lūkojās apkārt. Nevienu neatradis, viņš jau griezās uz promiešanu, tad līksmi noņirdzās, kaut ko pacēla no grīdas un tikai pēc tam nozuda sardzes telpā.
- Ko viņš tur paņēma? - vaicāja Vaņa.
- Manu kroseni! Atkal auklas atsējās nelaikā. Rīt ciklops atdos kurpi Neslavim, un tam tūlīt viss būs skaidrs, - drūmi teica Babs Jaguns, pētīdams savu baso kāju.
- Kāpēc tu bļaustījies? Rēgus neesi redzējusi, vai? - Vaņa izteica pārmetumu Papagailei.
- Man no viņiem bail! Viņi ir tik mikli! Tik pretīgi! Tik glumi! - Papagaile vaimanāja.