- Pati tu esi gluma un pretīga! Taisieties ka tiekat laukā no manas kapličas! Laukā, cikreiz būs jāsaka! - kāds dusmīgi čērkstēja.
No šauras ejas uz viņiem raudzījās bāls rēgs ar garu degunu un pūderētu paniku un draudīgi vicināja pirkstu.
- Māmiņ! - Vera Papagaile ievaidējās. Tad viņa aizvēra acis un noģība.
Turpmāk Vaņa un Babs Jaguns Veni nesa nešūs. Labi vēl, ka gardegunis rēgs - kā noskaidrojās, tas bija kādas grāfienes mīļākais, kurš savulaik aizmirsts skapī, - ļāvās pieai-nāties un parādīja viņiem taisnāko ceļu uz seno Tibidohsas daļu.
Naktī nemaz nebija viegli orientēties. No līkumainajām ejām laukā līda tumsa, un nebūt ne visur bija burvju lākturi. Kamēr viņi soļoja, Taņa uzmanīgi vēroja savu lociņu. Tas izliecās, rādīdams ceļu gluži kā kompasa adata, turklāt gaiteņu jūklī tas bieži vien atrada pareizo virzienu ātrāk nekā viņu pavadonis rēgs.
Aizvadījis viņus līdz maģisko priekšmetu darbnīcai, rēgs galanti paklanījās un izgaisa. Vera Papagaile nokāpa Babam Jagunam no muguras. Izrādījās, ka Vera jau sen atjēgusies, bet nav gribējusi to izrādīt: viņu nemaz tik bieži nenēsāja uz rokām, lai labprātīgi atteiktos no šīs izpriecas.
- Blakts izvēlējies labu vietu slēptuvei, - viņa secināja, sākdama lietišķi aplūkot akmens zivi.
Taņu pārsteidza ar Vem notikusī pārvērtība. Papagaili tikpat kā vairs nevarēja pazīt. Sašķiebtais deguntiņš vilka sevī gaisu, acis vārda tiešā nozīmē urbās cauri akmenim, bet slaidie pirksti prasmīgi izklauvēja zivi no visām pusēm. Vera pat iebāza roku no zivs mutes tekošajā ūdens strūklā un visu tur iekšā aptaustīja.
- Dīvaini... Nekādu mehānismu es neredzu. Varbūt Blakts to atbīda ar burvestību? - Vera beidzot vaicāja.
- Vai tu maz redzi tai zivij cauri? - Jaguns bija vīlies.
- Man viņa izskatās pavisam caurspīdīga, - Vera lepni teica. - Bet tur iekšā nav nekā interesanta. Nekādu vēstuļu. Tikai aka ar ūdeni, taisni zem zivs. Varbūt vēstules iekritušas akā?
Taņa sākumā nemaz neuztvēra Veras teiktā jēgu. Bet apjēgusi viņa saķēra Papagaili aiz pleca.
- Ko? Tur ir ūdens? Tu esi par to pārliecināta?
Vera novaidējās.
-Jukusi esi, vai? Tā spiest! Man tagad būs zilums! Nūja, ūdens... Kā tev šķiet, no kurienes tad rodas tas ūdens, kas tek zivij no mutes?
Papagaile atkāpās tālāk no zivs, pagriezās un... pēkšņi viņai aiz pārsteiguma atkārās žoklis.
- Kas tur ir? Lūk, tur! - viņa bažīgi vaicāja.
- Kur?
- Nu tur, redzi... Nez kādas kolbas, instrumenti, vēl kaut kas... No kurienes tas uzradies?
Izsekojusi Veras skatienam, Taņa saprata, ka Vera aplūko vienlaidu sienu. Pareizāk - Taņai tā bija siena. Bet Pa-pagailei ne.
- Kaut kas traks! Vai tās mantas ir iemūrētas? - Vera joprojām brīnījās.
Babs Jaguns pirmais bija apjēdzis, ko viņa redz, un metās pie zemām durtiņām.
- Tā ir maģisko priekšmetu darbnīca. Palīdziet man dabūt vaļā durvis! - viņš sauca.
Taņa pieskrēja viņam klāt. Smagās ozolkoka durvis bija aizsistas ar dēļiem, bet meitenei šķita, ka vēl pavisam nesen tās tikušas atvērtas. Viņa pat atrada dažas dziļas, pavisam svaigas skrambas.
- No šejienes toreiz spīdēja zilā gaisma! Atcerieties - kad es slēpos aiz zivs un atradu “Galdiņ, aizsargājies!”, - čukstēja Vaņa.
Taņa jau gribēja teikt buramvārdus “Miglas ielienius!”, bet nejauši piespiedās pie durvīm ar plecu. Biezs dēlis, kas bija šķitis kārtīgi piesists, nogāzās uz grīdas.
- Paskatieties: kāds izvilcis visas naglas un atlicis atpakaļ tikai to galviņas! - teica Vaņa, nospiezdams rokturi, kam bija tīģera ķetnas forma.
Durvis čīkstēdamas atvērās. Tiklīdz viņi pārkāpa pāri slieksnim, darbnīcā vienlaikus iedegās visi gaismekļi.
- Oho! Ak m-manu m-māmulīt bubulīt! Te t-taču ir īsta alķīmijas laboratorija! - Jaguns aiz sajūsmas pat sāka stostīties, skatīdamies uz dīvaino vara plauktu, arku un cauruļu savijumu.
Uz galdiem stāvēja apkvēpuši katli. Stikla kolbās un burkās burbuļoja daudzkrāsaini šķidrumi. Zem dažiem traukiem sprakšķēdamas dejoja burvju uguns mēlītes.
- Kaut kā neizskatās, ka šeit kopš Senvira laikiem neviena nav bijis, - Taņa domīgi teica.
Nepievērsdama uzmanību katliem un mēģenēm, Vera Papagaile nevilcinoties devās pie kāda senlaicīga skapja un pavilka tā durvis. Viņai uzgāzās virsū kaudze papīru un pergamentu.
- “Simt aizliegto buramvārdu. Lai izlasītu, iegremdējiet tīstokli peļu asinīs...” - Vera lasīja. - Cik pretīgi... Bet kur tad mana Blaktiņa mīlestības vēstules?
- Šeit to nav, - Taņa sacīja.
- Droši vien Blakts pārnesis tās uz citu vietu. Viņš taču ir viltīgs! - Vera nobēdājās. Tad pēkšņi viņa sāka ķiķināt. - Oi, es atcerējos, kā viņš aizvakar savā stundā skatījās uz mani! Taisni vai aprija ar acīm!
- Priecājies, ka tikai ar acīm. Tu viņam sagrāvi pusi bēni ņu, - Vaņa atgādināja.
- Kas tur pavisam! Nūjā, es salpetra vietā paņēmu samaltus dinozaura kaulus, bet tas taču var gadīties katram. - Vera Papagaile bija apvainojusies. Sašutumā viņa ar visu spēku cirta ciet skapja durvis, un no skapjaugšas nolidoja pudele ar skābi.
Pudele saplīsti, un skābe plūda pa grīdu, saēzdama akmeņus un pergamentus. Glābdamās no apdegumiem, Taņa, kas stāvēja skapim vistuvāk, palēcās un ieķērās masīvā bronzas kroņlukturī, kurš karājās pie griestiem.
Žvadzot nostiepās luktura ķēde. Vienlaikus ārpusē atskanēja skaļa čīkstoņa. Babs Jaguns izskrēja gaitenī, un pēc mirkļa Taņa izdzirdēja viņa satraukto kliedzienu:
- Ātrāk šurp! Tu atbīdīji zivi!
Zem zivs skatam paveras ne pārāk plata aka. Duļķainais, iesārtais ūdens strauji griezās virpuli. Taņa piesardzīgi iemērca tur roku. Delna iesmeldzās, tad virpulis sāka raut roku sevī iekšā, un meitene tikko spēja to izvilkt. Dīvaini -viņas delna nemaz nebija mitra.
- Sauss ūdens! Tas taču nav iespējams! Šeit darbojas maģija! - Taņa teica, vērodama dzirkstošo dūmaku, kas virmoja gaisā virs akas.
- Nu, vai nirsim iekšā? - bez īpašas iedvesmas pavaicāja Vaņa.
- Ienirt nav liela māksla, bet vai pēc tam iznirsim... Vai esi pārliecināts, ka mēs nenoslīksim? Žēl, ka pirmajā klasē vēl nemāca pieaudzēt žaunas! Līdz otrajai klasei tā var arī neaizdzīvot! - žēlojās Babs Jaguns.
Taņa domīgi palūkojās uz lociņu. Tā gals bija izliecies un apņēmīgi rādīja uz aku.
- Lociņš grib, lai mēs lecam tur iekšā, - teica Taņa.
- Ne jau vienmēr var dabūt to, ko grib. Es varbūt gribu, lai viņš sasienas jūrnieku mezglā, - noburkšķēja Babs Jaguns.
Pēkšņi Vera Papagaile, pie sienas piespiedusies, sāka spalgi kliegt.
No gaiteņa tumšākā gala viņai virsū lēnām virzījās milzīga, mirgojoša bumba - kaut kas līdzīgs violetas uguns kamolam. Aiz bumbas, aizsegdamās ar to kā ar vairogu, nāca Zobrāvēja un Katja Kioskova.
Abas bija noņēmušas brilles. No viņu acīm staroja auksta, zilgana gaisma...
- Padodieties! Jums nav cerību glābties no atmaksas!
Tūlīt metiet zemē savus burvju gredzenus! - pavēlēja Dižā Zobija.
Taņa nekad nebija iztēlojusies, ka skolotājas apaļā seja ar matiem, kuri apgriezti virs pašām uzacīm kā ponija krēpes, varētu iedvest tādas šaušalas.
No bailēm pavisam zaudējusi galvu, Papagaile skraidīja pa gaiteni.
- Ā-ā-ā! Lieciet mani mierā! Hs neesmu vainīga! - viņa kliedza, nemaz nemanot, ka Zobrāvēja un Kioskova jau pienākušas pavisam tuvu.
Kad pie viņas pieripoja zaigojošā bumba, Vera palēcās kā zaķis un mēģināja izspraukties starp bumbu un sienu, bet bumba mainīja apveidu un pieskārās Verai ar garu, violetu mēli.