Jau pēc mirkļa Vera bija sastingusi un izskatījās pēc skulptūras. Viņas apģērbu, ādu un matus klāja plāna ledus garoziņa. Katja Kioskova lietišķi norāva viņai no pirksta burvju gredzenu un iebāza sev kabatā.
- Sasaldēšanas burvestība, - pusbalsī nomurmināja Va-na Blēdovs.
Viņa kalsnā seja bija nikna un saspringta.
15 Izgaistošais stāvs
Drīz bumba, kuras pieskāriens sasaldēja, bija piespiedusi visus trīs draugus pie darbnīcas sienas. Šķita, ka vēl pēc mirkļa viņi kļūs par tādām pašām ledus skulptūrām kā Vera Papagaile.
- Gaidiet mani šeit! Es mēģināšu to izkausēt! - iesaucās Balis Jaguns.
- Labāk iesim kopā! - iebilda Taņa.
- Nevajag, es viens pats!
Jaguns pieskrēja pie akmens zivs, uzrāpās tai mugurā, pagaidīja, kamēr bumba pievēlās tuvāk, un iekliedzās:
- Dzirkstīts J'rontus!
Zaļā kaujas dzirksts ietriecās bumbas augšpusē. Pirmajā mirkli bumba sarāvās, bet tad sāka strauji izplesties, aizpildot visu gaiteni. Babs Jaguns nolēca no zivs un kāpās atpakaļ.
- Brīdinu pēdējo reizi! Nometiet burvju gredzenus! Mūsu burvestību nevar iznīcināt! - kliedza Zobrāvēja.
Viņas parasti tik klusā balss, daudzu atbalšu pastiprināta, aizdārdēja pa visu gaiteni. Taņa nosprieda, ka likti lietā arī skaļrunas buramvārdi.
Redzot, ka Jaguns joprojām nepadodas un metas bēgt, Zobrāvēja pamāja ar roku. No viņas plaukstas atdalījās tāds kā gaismu izstarojošs zelta tīkls. Strauji griezdamies, tas pa gaisu aiztraucās Jages mazdēla virzienā.
-JAGUN! - Taņa sauca. - AIZMUGURĒ!
Babs Jaguns skrējienā apgriezās un apšaudīja tīklu ar kaujas dzirkstīm, bet dzirkstis izlidoja caur tikla acīm, nenodarot tam neko ļaunu.
Tīkls uzkrita Jagunam virsū un ietina viņu. Nākamajā mirklī viņš jau atradās mirdzošās bumbas iekšienē. Kad bumba aizripoja tālāk, gaiteņa vidū uz grīdas gulēja vēl viena ledus skulptūra. Zobrāvēja pietuptās un novilka Jagunam no pirksta gredzenu.
- Vai tagad tu redzi? Vai saproti? Viņš nebija zombijs! -
Tana kliedza.
»
- Jā, nebija. Viņš nav zombijs, - aizsmakušā balsī atsaucās Vaņa.
Viņa skatiens drudžaini šaudījās apkārt, meklējot, kur patverties. Pēkšņi Taņai kaut kas apsvilināja roku. Atkal liesmoja lociņš viņas rokā. Pat liesmodams tas neatlaidīgi rādīja uz aku. Taņa iekliedzās. Tātad viņas minējums bijis pareizs. Zobrāvēja ir tā, kura toreiz uz jumta gribēja viņu nogalināt!
Dižā Zubija pusbalsī izteica kaut kādu pavēli. Maģiskā bumba uzpūtās vēl lielāka un tad pēkšņi pārsprāga, sašķīs-
tot vairākos simtos sīku uguntiņu. Tās tecēja pa sienām un jumtu, ielenkdamas Taņu un Vaņu.
Sapratusi, ka bumbu vada Zobrāvēja, Taņa pacēla roku ar gredzenu un izkliedza iemidzināšanas buramvārdus:
- Pundus krācundus!
Zaļā dzirksts aiztraucās pie Zobrāvējas, bet viņa paguva ietīties savā oranžajā apmetnī. Dzirksts pārslīdēja pāri apmetnim un trāpīja Katjai Kioskovai. Katja nožāvājās, miegaini nočāpstināja lūpas un gar sienu noslīdēja zemē.
Zobrāvēja norūpējusies noliecās pie meitenes. Skolotāja izskatījās izbrīnījusies, gandrīz vai apstulbusi - bet kāpēc? Nevarēja taču būt, ka viņu tā pārsteidz visparastākie iemidzināšanas buramvārdi, kuru iedarbība ilgs nieka pāris stundu?
Bet prātošanai vairs neatlika laika. Liesmojošais lociņš arvien uzstājīgāk rādīja uz aku.
- Ātrāk! Bēgsim uz turieni! - Taņa uzsauca Vaņam.
Ugunīgā kūniņa viņiem apkārt kļuva arvien blīvāka. Viņi
ielēca akā - vispirms Vaņa, tad Taņa un akmens zivs ar skaļu čērkstoņu atgriezās savā iepriekšējā vietā, nošķirot viņus no Zobrāvējas un bīstamās bumbas.
Nokļuvusi akā, Taņa juta, ka viņu sagrābj dzeldīgs virpulis. Viņa pūlējās atgrūsties ar rokām un peldēt, bet tas nebija iespējams. Straume vispirms rāva viņu lejup, tad strauji sagrieza sāņus, bet tad nez kāpēc sāka vilkt augšup, kur dejoja un lēkāja sudrabainām zivtiņām līdzīgi bur-bulīši. Taņas apziņā viss bija sajaucies, garām ņirbēja nepazīstamas, ņirdzīgas sejas. Viņai šķita, ka virzās pa šauru kanālu, kurš, ik pa mirklim sazarodamies, met iepriekš neparedzamas cilpas starp Tibidohsas biezajiem mūriem. Pat “momentānā apsviediena” mirklī viņa nebija piedzīvojusi neko tamlīdzīgu.
Viņai sāka trūkt gaisa. lai saglabāto savaldību, Taņa mēģināja skaitīt, bet skaits nojuka jau pie “astoņi”. Gandrīz zaudējusi samaņu, viņa pēkšņi tika izgaista augšpusē. Aizgūtnēm kāsēdama, Taņa gulēja uz aukstas akmens plāksnes. Pa labi un pa kreisi stiepās divas vienmērīgas baku kolonnu rindas. Aiz malējās kolonnas šūpojās piekaramais tilts. Tā čīkstoņā varēja saklausīt bezspēcīgu niknumu: Taņa jau atradās viņpus.
“Izgaistošais stāvs! Esmu iekļuvusi Izgaistošajā stāvā!” atskārta Taņa.
Viņa grīļodamās pieslējās kājās. Kaut gan drēbes joprojām bija sausas, viņu kratīja drebuļi.
- Vana! Vana! - viņa sauca. Taču atsaucās tikai vārga atbalss. Kalsnais puisēns dzeltenajā krekliņā bija pazudis. Atcerējusies kanālu sarežģītās ejas, Taņa saprata, ka Vaņu, kurš bija ielēcis akā pirms viņas, straume aiznesusi kādā no sānu atzariem.
Toties lociņš, kas akā bija apdzisis, dīvainā kārtā joprojām atradās Taņai rokā. Lūk, ko nozīmē pūķbolā iegūtā pieredze! Kūleņodama pa straumi, Taņa tomēr nebija izlaidusi lociņu no pirkstiem.
Tagad tā gals izliecās un neatlaidīgi rādīja tiltiņam pretējā virzienā. Sagatavojusies ik mirkli izšķilt dzirksti no sava gredzena, Taņa soļoja gar kolonnām. Viņa jau varēja saska-
tīt, ka garās, šaurās zāles tālākajā galā kaut kas melnē. Neizprotamais, tumšais plankums īpaši izcēlās uz balto akmens plākšņu fona.
Pēkšņi turpat blakus atskanēja guldzoši smiekli un taisni no grīdas lēnām izslējās pretīgs kuprainis ar punai-nu galvu.
- Rēgu Karalis! - pūlēdamās atcerēties atgaiņāšanas buramvārdus, iekliedzās Taņa. Nu kāpēc tieši kritiskajos mirkļos viņai viss izskrien no prāta?
Šaurā krupja mute sašķobījās smaidā.
- Aha! Pazīsti gan. Vai aizmirsi, kas jāsaka? Nekas, neuztraucies: es nebūšu tas, kurš tevi nonāvēs. Šī nav mana diena. To izdarīs citi. Bet es pievākšu tavu dvēseli, kad tā būs šķīrusies no miesām.
- Viņa no tām nešķirsies! - iesaucās Taņa.
- Tur nu tu kļūdies. Šķirsies gan, turklāt pavisam drīz. Uz redzēšanos līdz brīdim, kad būsi mana verdzene!
Kupraiņa apveidi izplūda. Smalka netīras miglas strūkliņa iesūcās grīdas plaisā.
- Kāds mīlīgs večukiņš! Nekad nepalaiž garām iespēju pasacīt labus vārdus! - nomurmināja Taņa, ar zābaka purngalu iesperdama plaisā ceļā pagadījušos akmeni.
- Še tev dāvaniņa no verdzenes! - viņa nokliedza, aizraidīdama līdzi akmenim dažas dzirkstis.
Plaisā kāds sašutumā iekvakšķējās. Šķita, ka Taņas nākamais saimnieks nupat ticis pie puna uz sava rēgainā paura.
Ugunī nomelnējušais lociņš Īrija izstiepies taisns kā bulta. Nospriegotā stīga klusītēm dunēja. Lociņš mudināja Taņu doties uz priekšu. Tas rādija tieši uz melno plankumu. Pienākusi tuvāk, Taņa atklāja, ka plankums īstenībā ir liels, ideāli precīzs kubs, kura skaldnes veido seši spoguļi.
Ielūkojusies tuvākajā spogulī, Taņa sava atspulga vietā redzēja tikai melnu tukšumu. Tad spogulī iemirdzējās sīka uguntiņa, un meitene ieraudzīja, ka viņai pretī no kuba dziļumiem izpeld laiva, kurā sēž dzeltenā vecene.