- Ļoti mīļi, ka paķēri līdzi manu čūskiņu! Man viņas tik ļoti pietrūka! No visām manām čūskām šī ir visattapīgākā. Tieši tāpēc jau es sadedzināju tavu veco lociņu, lai varētu iesūtīt pie tevis šo spiedzi, - ņirdzīgi teica Medūzija.
Taņa nodrebēja. Viņas delnu atkal apsvilināja toreizējā sāpe.
- Tātad... tur pie truloīdiem uz jumta! Bet es domāju, ka Zobrāvēja...
Medūzija iesmējās.
- Ko tu neteiksi! Zubija uz jumta! Tas nu gan būtu varens skats! Tā vista, viņa taču uzreiz nogāztos lejā, jo baidās no augstuma. Nē, uz jumta stāvēju es. Tādēļ uz veselu dienu biju spiesta pamest Tibidohsu. Pateicu Sardanapalam, ka man neizturami sāp galva, aizgāju uz magpunktu, apgūlos tur, tad aizbarikādēju durvis un izkāpu pa logu. Nemaz nebija tik vienkārši divreiz apmānīt pasauļu pārejas Zinti, lxrt galā es tiku. Pat Neslavini neradās nekādas aizdomas. Viņš tikai nobrīnījās, ka kupidoni laidelējas biežāk nekā parasti. Tavām gaitām visu laiku sekoja Beigtais Grifs, tāpēc nebija pārāk sarežģīti notrāpīt brīdi, kad tu lidosi garām jumtam. -Acis piemiegusi, Gorgonova lūkojās uz Tapu. - Un tu gluži veltīgi drebinies. Vari man ticēt - nekas tev nedraudēja. Ja es no visas tiesas būtu gribējusi tevi nonāvēt, tad izdarītu to, izmantojot pamatīgākus buramvārdus. Bet man tikai vajadzēja, lai tu paliec bez lociņa. Mana dāvana taču tevi iepriecināja, vai nav tiesa?
- Bet es varēju nosisties! - Taņa iekliedzās.
- Nositusies tu nebūtu pat tad, ja nomestu lociņu. Vari man ticēt, es to nepieļautu, - Medūzijas balsī skanēja pārliecība. - Mums nebija vajadzīga tava nāve. Nu padomā pati: ja es tā gribētu, tad mana čūska naktī tevi sadzeltu un tu nomirtu baismīgās mokās, pietūkusi kā kolonna. Bet saimniecei vajadzēja tavu ķermeni, tavu dzīvo ķermeni. Tu ne iedomāties nevari, kā es nopūlējos, lai pasargātu šo jauno ķermeni no bojājumiem spēlē pret babajiem.
Taņu kratīja drebuļi. Viņu pārņēma naids un pretīguma sajūta. Viņa atcerējās, kā pūķbola spēles laikā vairākkārt bija licies, ka lociņš patvaļīgi dod pavēles kontrabasam. Izrādījās, ka lociņu - pareizāk, čūsku - vadījusi Medūzija.
- Tātad tas, ka es tik labi spēlēju...
Docente Gorgonova piekrizdama pamāja.
- Par to vari pateikties man. Es izmantoju ļoti smalku pastiprinājuma burvestību. Pat Sardanapals nespēja to pamanīt, kur nu vēl tas idiots Amats ar saviem primitīvajiem talismaniem... Bet šo to paveici arī tu pati. Tā, piemēram, “momentāno apsviedienu” spēles beigās. Un abas bumbas ari iemeti tu, tāpēc nevajag domāt, ka visa spēle ir tikai mans nopelns. Jāatzīst, tev ir zināma prasme...
- Bet dzelksnis Niknaiņa kaklā? Vai to ari iedūrāt jūs? -vaicāja Taņa.
Medūzija noliedzoši pakratīja galvu.
- Nē. Ks tikai aptinu dzelksni ar “Galdiņ, aizsargājies!”, lai netīšām pati sevi nesavainotu, un iznesu to laukā no Izgaistošā stāva. Starp citu, šo galdautu pēc tam atrada tavs draugs, un viņam radās aizdomas. Viņš sāka pa naktīm blandīties gar akmens zivi.
- Bet kā tad dzelksnis?
- Dzelksni es atdevu kādam citam. Otram zombijam, kuru pēc saimnieces pavēles pati atvilināju šurp. Naktī, izmantojot to pašu saimnieces zīmēto karti. Visi uzķeras uz tik vienkārša āķa, nudien garlaicīgi! Divatā mēs viņu ātri vien pieveicām. Viņš pat nepaguva uzstādīt maģisko barjeai. Viņš, tas otrais zombijs, ir tas, kurš pēc tam iedūra dzelksni, -Medūzija skaidroja.
Viņa neko necentās slēpt, un nebija jau arī nekādas vajadzības kaut ko noklusēt. Ar vienu desmito daļu no viņas burvju spēka taču pietiktu, lai Tapas Groteres dvēsele uz mūžu šķirtos no miesām.
- Bet Niknainis... kāpēc viņš nesaplosīja to zombiju? -iesaucās Taņa.
- Ak, tā bija mana lieliskā izvēle! Es visu nekļūdīgi izskaitļoju! - sarunā iejaucās Sērga del Torte. - Iedomājies tikai, manam otrajam vergam piemīt iedzimtas spējas sapras-ties ar dzīvniekiem. Savulaik viņš pat nodarbojies ar veterināro maģiju... Ņēmās ar ugunsputniem, ar kentauriem, ar nārām - ar visādiem ķēmiem... Niknainis, kad bija vēl mazs pūķulēns, viņu taisni vai dievināja. Un nekādi nevarēja iedomāties, ka viņš ņems un iedurs šim kaklā dzelksni. Tik labs draugs!
- Tararahs? -- Taņa nespēja ticēt dzirdētajam. - Vai tiešām Tararahs? Nav tiesa!
- Лк nē! Tararahs tas nebiji Dzelksn’ iedur’ es! - atskanēja pazīstama, šļupstoša balss, un Taņa ieraudzīja profesoru Blaktu.
Viņa nesaprata, no kurienes profesors uzradies. Droši vien bija slēpies aiz kuba.
- Es lab’ pret jums izturējos, Grotere. Es pat liku jums lai.'»’ atzīm’ savā priekšmeti Bet jūs atmaksāj’ ar nepateicībl Jūs izrāv’ no Niknaiņ’ kakP manu dzelksn’, ar kuru es gri-bēj’ izsaukt savas saimnieces gar’ no šitā liel’ spoguli - tuvodamies Taņai ar savām līkajām kājelēm, pārmetoši teica profesors.
Viņa senlaicīgais gredzens ļauni sprakšķēja, gan pa vienai, gan pa pāriem izšķildams sarkanas dzirkstis, kas aizsvilināja grīdu zem meitenes kājām.
Taņa kāpās atpakaļ, līdz viņas mugura atdūrās pret kolonnas auksto marmoru.
- Tad tāpēc atlants toreiz uzmina jums virsū! - Taņa pēkšņi kaut ko atskārta.
- Kā jūs to zināt? Ak jā, es saprati Jūs taču fēl nebij’ aizbraukus’ pie tailoīdl Nē, toreiz es nebij’ saimnieces kalps!
Es tikai nākt’ klejoj’ pa Tibidohs’ un meklēj’, kā nokļūt uz Izgaistos’ stāv’. Toreiz Medūzija fēl nebij’ man’ atradīts’ un atvedus’ šurp. Es negribēj’ dedzināt luktur' un muļķ’ atlant’ mani neredzēj’...
Profesors Blakts saviebās, kā mocīdamies zobu sāpēs.
- Nu fiss, meiten’, tagad tev beig’! Es taisīs’ paf-paf! -viņš paziņoja.
Blakts cēla augšup pirkstu ar gredzenu. Cenzdamās aizsteigties viņam priekšā, Taņa izšķīla dzirksti no sava gredzena, bet zombijs ar apmetni to atvairīja. Tad Blakts notēmēja un raidīja savu dzirksti. Tā pašāvās garām pavisam tuvu Taņas vaigam, apsvilinot ādu. Kolonna ieplaisāja. Marmora drupačas bira lejup. Taņa tikko paguva atlēkt malā.
- Muļķis tāds, tu gandrīz nospiedi skuķi! Neuzdrīksties savainot manu jauno ķermeni! Tas man vajadzīgs vesels! Tūlīt pat atkāpies! - izkaltusi vecene Melnajā Kubā kļuva nikna.
Profesors Blakts sarāvies kāpās atpakaļ kā nopērts suns. Skaidri varēja redzēt, ka viņam ārkārtīgi gribas taisīt “paf-paf!”, tomēr neklausīt saimnieci viņš neuzdrīkstējās.
Šķita, ka Sērgas del Tortes mirusī balss aizpilda visu Izgaistošo stāvu.
- Pienāc man tuvāk, Grotera meita! Nebaidies! Vēl minūtes piecas vai desmit tu varēsi padzīvot. Kamēr es nebūšu devusi pavēli, mani zombiji tevi neaiztiks.
Taņa gausi tuvojās Kubam. Visiem spēkiem viņa centās novilcināt laiku un sakopot domas. Varbūt, vairoties no dzirkstīm, līkločiem skriet uz tiltiņu un tālāk lejup pa Lielā torņa pakāpieniem pie ciklopiem? Tomēr nē, Taņa pārāk skaidri atcerējās, kas notika ar Neslavja mantiju. Tiltiņam pāri viņa netiks.
Turklāt vēl viens jautājums bija palicis bez atbildes. Tas jau sen nedeva Taņai mieru.
- Jūs taču jau gaidījāt mani šeit, Izgaistošajā stāvā, vai ne? Kā Medūzija un Blakts varēja zināt, ka es ieradīšos taisni šonakt? Vai to paziņoja lociņš? - viņa vaicāja.
Sērga del Torte brīdinoši pakratīja pirkstu.
- Nē. Lociņš bija tikai pavadonis, lai tu - hi-hi! - nenomaldītos un laikus atvestu pie manis savu simpātisko ķermeni. Bet šurp uz stāvu tevi atvilināja pēdējais no maniem kalpiem. Lai viņu paverdzinātu, man pat karti nevajadzēja izmantot, viņš jau tāpat visu laiku grozījās tepat tuvumā. Pietika likt akmens zivij īstajā brīdī izkustēties no vietas, un to izdarīja profesors Blakts, īstajā brīdī iedarbinādams mehānismu. Starp citu, šis trešais kļuva par zombiju tikai pirms pāris dienām, tieši pirms jūsu idiotiskās spēles ar pūķiem un lidojošām bumbiņām. Nesaprotu, kas vietējiem dumiķiem tā patīk tai pflķbolā? Kad būšu kļuvusi par Tibidohsas pa-vēlnieci, atvērusi Baisos vārtus un pasviedusi haosam Sar-danapalu, nekāda pūķbola vairs nebūs, to es apsolu, - teica Sērga del Torte. - Bet tagad, kamēr vēl neesi nodota Rēgu Karaļa verdzībā, palūkojies uz manu trešo “dēliņu”. Hi, kalp, nāc šurp!