Medūzija, sašutumā pietvīkusi, kaut ko nomurmināja. No viņas gredzena izlidoja vienlaikus divas dzirkstis. Viena aiztraucās pie Vaņas, novērsdama viņa uzmanību, bet otra pa to laiku nemanāmi aplidoja apkārt kolonnai un ietriecās viņam mugurā.
Vaņa iekliedzās, nokrita un pūlējās aizlīst aiz kolonnas.
- Labs trāpījums! Un tagad piebeidz viņu! - komandēja Sērga del Torte.
Medūzija nesteidzīgā gaitā piegāja pie Vaņas un pacēla gredzenu.
- Tagad tev gals klāt, pienapuika! Manām burvestībām
nav iespējams pretoties. Pacentīšos, lai tu nomirsti ātri... -
viņa teica.
>
Apjautusi, kas tūlīt notiks, Taņa beidzot atguvās.
- Stāvi! Neuzdrīksties viņu aiztikt! Ja ne, es izšķaidīšu tavu saimnieci! - viņa iekliedzās. Izlēkusi no paslēptuves, viņa pacēla roku ar Teofila Grotera gredzenu.
Gredzens bija notēmēts uz Melno Kubu, kura sešās skaldnēs atspoguļojās Sērga del Torte. Medūzija apmulsusi sastinga.
- Ko man darīt, kundze? - viņa vaicāja.
- Es taču teicu: piebeidz puišeli! - Sērga del Torte atkārtoja pavēli. - Bet nē, pagaidi! Lai viņa šauj pirmā, tā būs pat labāk.
Taņa jau gribēja izšķilt dzirkstis, bet pēkšņi sajuta asu šaubu dūrienu. Kāpēc Sērga vēlas, lai viņa šautu pirmā? Ak jā, spogulis! Kubs taču sastāv no spoguļiem! Vai tas nenozīmē, ka jebkura uz to raidītā burvestība atspoguļosies tajā un atgriezīsies pie Taņas?
Tieši tā arī notiks. Burvestība trieksies viņā no visiem sešiem spoguļiem un pakļaus viņu Sērgai. Vai tas pats nebija noticis ar Medūziju un Blaktu? Šie pieredzējušie burvji, pirmo reizi iekļuvuši Izgaistošajā stāvā, droši vien centās Kubu iznīcināt - un paši padarīja sevi par zombijiem, ieguldot savā triecienā pārāk daudz graujoša spēka.
Varbūt tāpēc Sērga del Torte bija tik pārliecināta par savu uzvaru?
Medūzija skaļi smējās. Profesors Blakts, atjēdzies no burvju dzirksts iedarbības, bija paslējies uz elkoņiem. Uz viņa plikā, rutkam līdzīgā paura rēgojās pamatīgs zilums.
- Ko tu gaidi, kāpēc nešauj? - ņirgājās Sērga. - Pastei-clzies! Uzdāvā man pāris dzirkstellšu! Лк tu negribi? Ei, zom-biji, man apnicis gaidīt! Nogaliniet puiku!
- Ak tev vajadzīga dzirksts? Še, saņem!
Taņa pieskrēja pie sagrautās kolonnas un paķēra marmora gabalu. Tas bija ļoti smags. Labi vēl, ka viņa bija pagrābusi nevis pašu lielāko, bet tādu, ko spēj pacelt. Atvēzējusi akmeni virs galvas, Taņa gāja pie Kuba. Sajūta bija tāda, it kā viņa mestu piparbumbu pūķa nokaitušajā rīklē.
- Nē-ē-ē! Apturiet viņu! Viņai ir akmens! - atspīdot vienlaikus visos sešos spoguļos, mežonīgi iekliedzās Sērga.
Taņai trāpīja uzreiz vairākas Medūzijas un Blakta izšķiltās dzirkstis. Neviena no tām nepaskrēja mērķim garām. Meiteni caururba drausmīgas sāpes. Bet akmeni vairs nebija iespējams apturēt. Aprakstot gaisā plašu loku, marmora atlūznis jau lidoja uz Melno Kubu. Nost ar burvestībām! Kāpēc gan neatgriezties pie senā, visiem tailoīdiem pazīstamā paņēmiena? “Ķieģelis ir drošāks par pistoli. Tas vienmēr ir pielādēts!” Šis teiciens patika tēvocim Hermanim, vislabākās partijas vislabākajam deputātam.
Taņa nokrita zemē. Kritiena laikā viņa sadzirdēja plīstoša stikla džinkstoņu un Sērgas del Tortes šaušalīgo kliedzienu. Pēc tam virs Taņas sakļāvās necaurredzamas tumsas ezers.
Taņa atjēdzās. Visapkārt bija tumsa. Viņa gulēja un nezināja, kur atrodas. Ja nu tāda ir nāve? Vai tiešām viņa jau kļuvusi par Rēgu Karaļa verdzeni un viņš izvēlējies viņai šādu mocību veidu - mūžīgu tumsību? Taņa baidījās pagriezt galvu. Ja nu viņa mēģinās to izdarīt un atklās, ka nekādas galvas viņai vairs nav? Un auguma arī nav? Tikai pēc brīža viņa beidzot saņēmās un pagriezās. Izdevās! Kreisajā pusē neskaidri baloja spilvens. Tas Taņu nomierināja. Tagad viņa zināja, ka guļ gultā. Pakustinājusi rokas, meitene sajuta mīksto pidžamas drānu. Nebija nekādu šaubu: viņa ir dzīva.
Ar grūtībām uzvilkusies sēdus, Taņa aizsniedzās līdz lampai. Iedegās gaisma. Šo istabu viņa nepazina. Uz zema dīvāniņa blakus viņas gultai snauda Babs Jaguns un Vaņa.
Gaisma uzmodināja abus zēnus. Viņi apžilbuši mirkšķināja acis.
- Nē! Kāpēc tu ieslēdzi gaismu? Tu mūs nodosi! - satraukts iesaucās Babs Jaguns, mezdamies izslēgt lampu.
- Nodošu?
- Nu kā tad! Tu taču esi magpunktā. Sardanapals uz visstingrāko aizliedza pie tevis iet. Bet es jau nu zinu, ar kādiem buramvārdiem mana vecmāmiņa aizslēdz durvis. Tā nu mēs šeit ielīdām.
Taņa ar pateicību uz viņu palūkojās. Cik tas ir lieliski, ja tev ir draugi!
- Vai es jau ilgi šeit guļu?
- Trešo nakti. Pāris reižu tu biji atmodusies, bet tikai uz īsu brīdi. Jagei tikko pietika laika padzirdīt tevi ar zāļu novārījumu. Jau otrajā dienā tu sāki atlabt. Bet vēl pāris dzirksteļu - un cauri būtu... Tev paveicās, ka Kubs uzreiz saplīsa! - kautrīgi smaidīdams, teici Vaņa.
- Tas bija izcils blieziens! Ks aizgāju palūkoties! - Babs
Jaguns uzslavēja Taņu. - Ar vienu akmeni saplēst uzreiz sešus spoguļus - tas kuram katram vis neizdotos. Šaubu nav: mana skola!
- Rimsties, lielībniek! - Taņa pasmaidīja, kaut gan tas prasīja piepūli. Galva viņai joprojām plīsa vai pušu, lūpas bija kā no gumijas.
- Kā es nokļuvu magpunktā? Kas mani aiznesa no Izgaistošā stāva? - viņa vaicāja.
- Tevi aizstiepa Medūzija ar Blaktu. Arī mani viņi iznesa, kaut gan es nebiju tik nopietni ievainots. Jau pēc pāris stundām tiku uz kājām, l>et Jage tik un tā piespieda mani veselu dienu novāļāties pa gultu. Ārprāta garlaicība! Labi vēl, ka blakusgultā atkausējās Jaguns. Šausmas, cik daudz ūdens no viņa satecēja! Zobrāvēja arī šo to sajēdz no burvestībām! -Vaņa smējās.
- Bet kāpēc Medūzija ar Blaktu mūs glāba? Viņi taču gribēja mūs nonāvēt. - Nepatīkamās atmiņas lika Taņai noskurināties.
- Gribēja jau gan... Taču ne jau viņi to gribēja, bet Sērga viņus piespieda. Viņi bija tādi paši gūstekņi kā es. Tikai es spēju norauties no Sērgas āķa, 1x4 viņi ne. Kad Melnā Kuba vairs nebija, izgaisa arī ļaunā burvestība. Vai vari iedomāties, kā viņi brīnījās, kad attapās un ieraudzīja, ka atrodas Izgaistošajā stāvā blakus spoguļu lauskām? Medūzija atjēdzas diezgan ātri, bet Blakts... Es pat nobijos, ka viņš sajuks prātā.
- Nebūtu nekāds brīnums. Vai zini, kas šodien darījās garajā starpbrīdī? - Vaņu pārtrauca Babs Jaguns. - Vera Pa-pagaile, uzcirtusies savā smalkākajā blūzē un nomālējusies kā simt pieci tūkstoši indiāņu, visu laiku dzinās Blaktam pakaļ, bet šis slēpās no viņas pa kaktiem... Viņa tomēr atradusi Blakta mīlestības vēstules.
- Vēstules? Vai tad viņš tādas rakstījis? - Taņa negribēja tam ticēt.
Baba Jaguna ausis zobgalīgi ievizējās.
- Protams, ne... Tās uzrakstīja Zārciene. Un nolika tā, lai Vera var atrast. Tu jau zini, kā Kapličovai patīk tādi jociņi.
Taņa vārgi pasmaidīja.
- Starp citu, kā klājas manam kontrabasam? Vai Zārciene vēl nav saskaldījusi to malkā? Viņa jau sen draudēja.
- Lai tik pamēģina! - sašutis izgrūda Babs Jaguns. - Nav jau viņa nemaz tik liela muļķe. Jā, atklāšu noslēpumu -Svilpis O. Lupis sadabūjis tev lielisku lociņu. Tik tiešām lielisku - un pilnīgi noteikti bez jebkādas melnās maģijas. Sar-danapals un mana vecmāmiņa paši pārbaudīja.
- Vai tiešām? - Taņa nopriecājās.
- Kāda mums vajadzība melot? Gribi, tūlīt aizskriešu un atnesīšu. Pa Galvenajām kāpnēm būšu atpakaļ vienā mirklī! - Vaņa pieteicās.
- Pa Galvenajām kāpnēm? Ko tu runā? Tur taču...