Toties vienmēr, kad pie viņiem ieradās žurnālisti, tēvocis Hermanis pārvērtās līdz nepazīšanai. Tad viņš piespieda Taņu apsēsties sev blakus, apskāva meiteni ap pleciem un stāstīja:
- Es tik ļoti priecājos, ka viņa atradās. Viņa man ir gluži kā paša meita. Kaut gan, atklāti sakot, ar šo meitēnu
mums ir ļoti daudz problēmu. Mēs ar sievu paņēmām viņu audzināšanā no nelabvēlīgas ģimenes...
- Gandrīz vai no atkritumu izgāztuves! - Pipa steidzās paziņot.
- Meitiņ! Tā teikt nav pieklājīgi, - krustmāte Ninele liekulīgi nošausminājās un tūlīt pēe tam pavēstīja skaļā čukstā: - Mēs gan turam to noslēpumā, bet patiesībā tā arī bija... Cik daudz pūļu mēs pielikām, lai viņu nomazgātu un iemācītu rīkoties ar nazi un dakšiņu!
Taņa pacietīgi to visu uzklausīja, kaut gan bija simtreiz tīrīgāka par Pipu un dakšiņu neapšaubāmi prata lietot daudz labāk nekā krustmāte Ninele, kura ar dakšiņas zariem tīrīja nagus. Bet Stulboviem sagādāja baudu runāt visādas pre-teldības par Leopoldu Groteru un viņa sievu Sofiju.
Līdz desmit gadu vecumam Taņa nemaz nebija zinājusi, ka viņas vecāki gājuši bojā. Viņa ticēja, ka tētis sēž cietumā, bet mamma ubago dzelzceļa stacijās - tādus melus viņai sastāstīja Stulbovi. Tikai Tibidohsā viņa beidzot uzzināja patiesību: ka Leopolds un Sofija Groteri bijuši izcili magi un gājuši bojā, aizstāvot savu meitiņu, kad Taņa nebija vēl pat gadu veca.
LJn skola - vecā truloīdu skola - bija kaut kas pavisam murgains. Taņa jutās pārsteigta, ka paguvusi tik īsā laikā pavisam atradināties no sēdēšanas parastā klasē. Visi mācību priekšmeti viņai šķita bezjēdzīgi. Nebija ne lidojošu klases žurnālu, ne apkūpējušu burvju dziras katlu, un neviens skolotājs nelaidās šūpuļtīklā lejup no augšstāva kā profesors Blakts. Stundās neviens nedziedināja grifonus, kā to bija darījis Tararahs, un neviens neuzsūtīja skolēniem ļaunās acs
nolādējumu, kā mēdza izrīkoties Zobrāvēja, lai iedvesmotu viņus iemācīties buramvārdus. Šeit viss bija garlaicīgs un parasts. Bet pats ļaunākais, ka šai skolā nemācīja Taņas visiemīļotāko priekšmetu - maģisko pilotāžu.
Pipa bija paguvusi sakūdīt klasesbiedrus pret Taņu, un visi aizdomīgi vēroja meiteni, nemitīgi prašņādami, kāpēc pazudusi dzimumzīmīte no viņas degungala. Vai tik viņai neesot iztaisīta plastiskā operācija? Klasesbiedri taču nevarēja zināt, ka tas, ko viņi uzskatīja par dzimumzīmi, īstenībā bija Četru Stihiju talismans, kurš aizgāja bojā, kad Taņa cīnījās ar Sērgu del Torti.
Bet Gēna Buljonovs - neattapīgais lempis, kurš reiz netīšām bija ieraudzījis, kā Taņa lido uz kontrabasa, - vilkās viņai nopakaļ un uzplijās ar muļķīgiem jautājumiem. Drīz Taņai tas apriebās tik ļoti, ka viņa visā nopietnībā sāka prātot, vai neuz-sūtīt Gēnam kādu ne pārāk smagu lāstu, lai tiktu no viņa vaļā.
Piektdienā atgriezusies no skolas, Taņa ieraudzīja, ka krustmāte Ninele stāv pie krēsla, turēdama rokā vīstokli ar Melnajiem Aizkariem.
“Ir nu gan man caura galva! Kāpēc aizmirsu tos kaut kur nobāzt?” meitene domās nošausminājās.
Kliegdama “Netaisiet vaļā! Nevajag!”, Taņa metās glābt vīstokli, taču krustmāte Ninele jau noklakšķināja šķēres. Pārgrieztā burvju aukliņa noslīdēja uz grīdas, pārvērtās par veiklu čūskulēnu un aizlīda aiz radiatora.
- Kādas smagas bārkstis! Paklau - izskatās tā nekas! Vecmodīgi gan, toties tiem ir stils... Kur tu tos ņēmi? - pētīdama aizkarus pret gaismu, Stulbova aizdomīgi vaicāja.
зв
- Man tos iedeva...
- Лк jā, nu protams... tas pats jukušais večuks, vai ne? -Krustmāte Ninele nicīgi paraustīja plecus.
•Saprazdama, ka Stulbovi tik un tā viņai neticēs, Taņa viņiem neko nestāstīja par Tibidohsu. Viņi nez kāpēc bija nosprieduši, ka meitene veselu mēnesi nodzīvojusi pie kāda večuka un viņa sievas, bet večuka adresi negrib viņiem teikt. Stulbovi uzskatīja, ka šis večuks Taņai uzdāvinājis aizkarus un čemodānu.
- Zini, ko es izdomāju? Piekāršu tos savā guļamistabā! Tas būs stilīgi! - krustmāte Ninele paziņoja. - Tikai vispirms tie jāaiznes uz ķīmisko tīrītavu. Tur iekšā ir vismaz trīs kilogrami netīrumu.
- Tos nedrīkst nest uz ķīmisko tīrītavu! Nekādā ziņā! -Taņa pārbijās, ieraudzījusi, kā aizkaru malas nodreb sašutumā.
Kā jebkurš sevi daudzmaz cienošs maģiskais priekšmets, arī Aizkari ļoti lepojās ar to, ka nav mazgāti kopš Senvīra laikiem.
- Tu jau nebūsi tā, kam es prasīšu, ko drīkst un ko nedrīkst! Žigli sāc gatavot stundas! - Krustmāte Ninele nospur-cās un aizgāja, pārmetusi Melnos Aizkarus pār plecu.
Protams, krustmāte nevarēja pamanīt to, ko labi redzēja Taņa viņai aiz muguras: uz Melnajiem Aizkariem parādījās sakrustoti kauli un galvaskauss, turklāt atriebīgie Aizkari bija piešķīruši galvaskausam skaidri samanāmu līdzību ar krustmātes Nineles seju.
Taņa nopūtās, saprazdama, ka neizdosies panākt, lai krustmāte Ninele atsakās no sava nodoma. Krustmāte bija biezādaina kā nīlzirgs un spītīga kā vesels ēzeļu ganāmpulks.
- 1.ai jau dara, ko grib. Es viņu brīdināju. Toties tagad viņa vairs nežēlosies par bezmiegu! - Taņa nomurmināja, ielūkodamās zem dīvāna, lai pārbaudītu, vai čemodāns ar rēgiem vēl ir savā vietā.
Čemodāns joprojām bija aizvērts, un Taņa nomierinājās. Tātad Pipa, kas visu laiku rīvējās turpat apkārt, vēl nebija piekļuvusi pie rēgiem.
Tonakt Taņa ilgi nevarēja aizmigt. Viņa gulēja uz dīvāna, lūkojās griestos, kuru vidū rēgojās milzīga, lapseņu pūznim līdzīga lustra, un domāja par Tibidohsu.
Aiz loga gaudoja vētra. Vēja brāzmas grieza pa gaisu sauso, aso sniegu un svieda to logos. Visu laiku Taņai šķita, ka pie rūts kāds klaudzinās, tāpēc, kad pie vēdlodziņa patiešām sāka klauvēt, viņa sākumā nepievērsa šim troksnim nekādu uzmanību.
Vienīgi tad, kad klaudzieni kļuva pavisam skaļi, Taņa pagriezās uz loga pusi un... tikko noturējās, lai neiekliegtos aiz sajūsmas. Tas bija kaut kas neticams! Aiz loga gaisā karājās pārsalis kupidoniņš sarkanās apakšbiksēs.
Kupidoni - jeb amori - bija burvju pasaules pastnieki. Augām dienām viņi ar pasta somu plecā traucās no burvja pie burvja, izsniegdami vēstules, bandroles un telegrammas.
Taņa atvēra vēdlodziņu. Kupidoniņš ielidoja istabā, nikni iečiepstējās un sāka purināt sniegu laukā no sava bultu maka. Pēc tam viņš papurināja savu somu, un no tās izlidoja divas sniegā nedaudz samirkušas aploksnes. Viena vēstule bija no Baba Jaguna, otra - no Vaņas Blēdova.
- Urrā! Pasts! - līksmoja Taņa, piespiedusi vēstules pie krūtīm.
Nevarēdama izlemt, kuru no abām lasīt vispirms, viņa aizvēra acis, sajauca aploksnes kā kārtis un izvēlējās virsējo. Tajā bija Vaņas Blēdova vēstījums.
“Sveika!’’ Blēdovs rakstīja. “Man klājas diezgan normāli. Pie vecākiem neatgriezos - Tu jau zini, kādi viņi man ir. Pļēguro lā, ka bail. Vajadzētu man tikai tur parādīties, un šie uzreiz ķertos pie siksnas, tas skaidrs kā diena.
Tagad dzīvoju pie vecmāmiņas, ilgojos pēc Tibidohsas... Vai atceries, cik tas bija lieliski- ārstēt ugunsputnus un vienradžus? Ar harpijām gan labāk nepities- viņas pretīgi smird, un nagi ari viņām ir pārāk asi.
Nesen skolā viens zēns - drusciņ vecāks par mani, viņam jau pilni trīspadsmit - sāka man piesieties, izrevidēja manu somu, atrada tur pudelīti - un izdzēra, bet tā bija tinktūra nāru ārstēšanai. Zivju zvīņas viņam nemaz nepiestāv- tās uzauga gan uz plaukstām, gan kakla un vaigiem, un es nezinu, kā dabūt zvīņas nost. Aizrakstīju Tararaham, bet viņš vēl nav atsūtījis atbildi. Nezinu, vai viņš vispār atbildēs, jo pitekantropi nav nekādi lielie rakstītāji. Bet Tara-rabs taču varētu palūgt kādu palīgā - kaut vai to pašu Plaktu vai Jagi, vai Zobrāvēju. Bet citādi - tas tips dabūja, ko pelnījis, jo viņš man nedeva mieru nevienu brītiņu. Tādas tās lielas! Neslinko un atraksti man!