Bs bieži Tevi atceros. Tu taču zini, ka es... (Tālāk daži vārdi bija daudzreiz pārsvītroti.) īsi sakot, atā! Un raksti!
Starp cilu, pavisam aizmirsu pastāstīt, ka nesen redzē-
ju milzīgu putnu. Tas izskatījās pēc Beigtā Grifa! Tiesa, es tā ari netiku skaidrībā, vai tas bija Grifs vai tomēr ne. Ja bija, tad man nav skaidts, kas viņam meklējams truloīdu pasaulē. Nu labi, vēlreiz atā, bet katrā ziņā esi piesardzīga.
Tavs draugs Vaņa”
Rūpīgi pret gaismu izpētījusi nosvītrotos vārdus, Taņa iesmējās un atplēsa Baba Jaguna vēstuli. Vaņa bija rakstījis uz parastas, šķībi no skolas burtnīcas izplēstas rūtiņu lapas, bet Jaguns bija izmantojis lielu bērza tāss gabalu. Tāss otrā pusē varēja izlasīt viņa vecmāmiņas Jages sastādītu recepti; Jage kādam bija parakstījusi krokodila asaras un jaunības ābolus.
Vēstule bija parastajā Baba Jaguna stilā - ne “sveiki”, ne “uz redzēšanos”, ne pieturas zīmju. Viena vienīga apziņas plūsma: ko redzu, to rakstu.
Toties atsūtīta šī vēstule bija nevis no kāda nepazīstama nostūra, bet no Tibidohsas. Babs Jaguns bija vienīgais skolēns, kuram atļāva remonta laikā palikt skolā. Sardana-palam gluži vienkārši nekas cits neatlika, jo Babam lagūnām truloīdu pasaulē nebija neviena radinieka, pie kura viņu varētu aizsūtīt. Viņam bija tikai vecmāmiņa Jage.
“Nesen izjaucu putekļsūcēju uzliku caurulei jaunu uzgali tagad paceļoties vans neskaudīs Vecmāmiņa gan teica ka ik reizes kad es laboju putekļsūcēju viņai pēc tam jāsa-audzējot man kauli tāpēc nevajagot līst mehānismā ja ir tādas rokas kā man bet kādas tad man ir rokas tādas pašas kā citiem Vai Tu kādreiz esi izjaukusi savu kontrabasu bet
tur iekšā droši vien nekā jēdzīga nav Taņa cik kolosāli mēs spēlējām pūķbolu mēs ar vecmāmiņu visu laiku Tevi atceramies kā Tu toreiz iemeti liesmudzčsi bumbu rīklē vampīru pūķim toreiz mums visiem bija mute vaļā daži gandrīz nogāzās no soliņa žēl ka spēle palika nepabeigta jo pūķi saplūcās bet tas sivēns Šurasiks pārcirta Senvīra matu un ievā rija visu to putru nu bet nekas gan jau vēl uzspēlēsim Neseni biju pūku angāros Niknainis aizmidzis ziemas guļā bet Dzīvsudrabim šķēpa ievainojums jau pavisam aizdzijis tomēr Tararabs nāk pie viņa katru dienu tāpat kā agrāk
Tibidohsā notiek kaut kas dīvains man neviens neko nestāsta bet Neslavis kā tu droši men atceries aizslēdzis Galvenās kāpnes un viņi visi no kaut kā baidās visās malās aizsardzības zintes veselām kaudzēm Nesoli nevar normāliJxtsperi ik mirkli iedarbojas buramvārdi Turklāt tagad celtniecība rit pilnā sparā saradušies mājas gari no visām malām un me-žaveči un milži u n vēl visādi mošķi grūti pat noticēt cik daudz Ceļ dienām un naktīm Ūsainis ar Kalnaini knapi pagūst šiem akmeņus pienest bet Nūjainis nenes neko tāpēc ka viņam uz galvas uzgāzās paceļamais tills Viņš gribēja noskaidrot kā tas tilts darbojas un pabāza pauri apakšā Vecmāmiņa teica cits būtu beigts uz vielas bet šim nekas tikai dabūjis smadzeņu satricinājumu un nemitīgi ķiķina bet tas drīz pāries
Kā Tavs tēvocis Hermanis vai nekrīt uz nerviem ja ļoti krīt tad pasaki man es likšu ar viņu galā Viņš taču ir tikpat jauns kā Tā Kuras Nav Ak jā vēl viens jaunums Iztīrot pagrabu no drupām To Kuras Nav neatrada Sardanapals teica ka tas neko nenozīmējot bet būtu taču vajadzējis palikt kaut mazam plankumiņam
Nesen dzirdēju kā Zobrāvēja to apsprieda ar Tararabu bet viņi tūlīt apklusa tikko ieraudzīja mani un lika man iet uz turieni uz kurieni es gāju bet es nekur negāju es tāpat vien pastaigājos tāpēc ka vienam man šeit ir garlaicīgi vecmāmiņa ņurd ka man vajagot mācīties bet es jau neesmu traks lai mācītos kad neviens cits nemācās un stundas nenotiek
Varbūt drīz pamēģināšu tikt līdz tām kāpnēm kuras Ne-slavis noslēdzis tāpēc ka apnicis visu laiku iet ar liela likumu un ļoti neērti Kāpnes kā kāpnes nekas briesmīgs tur nevar būt
Nu labi es beigšu jo kupidonam apnicis gaidīt manu vēstuli viņš te vecmāmiņas plauktos sāka meklēt konfektes un izlēja visas tinktūras nu gan es noraušos viņam jau nekas viņš aizlidos bet vecmāmiņa man ir ar raksturu Viņai noteikti vajag sakurināt kādam pirti”
Lai atšifrētu Baba Jaguna ķeburus, Taņa vēstuli pārlasīja vairākas reizes.
“Atkal izjaucis savu putekļsūcēju.” Iztēlodamās šo ainu, viņa jautri iesmējās un nolēma, ka Babs Jaguns nepavisam nav pārvērties, ja jau viņam joprojām patīk rakņāties maģiskajā tehnikā. Labāk gan būtu, ja viņš pievaldītu rokas, jo putekļsūcējs ar vertikālās pacelšanās iekārtu ir smalks rīks, ar kuru jāapietas īpaši piesardzīgi.
Taņai sagribējās vēlreiz pārlasīt arī Vaņas vēstuli, bet turpat blakus atskanēja sašutuši čiepstieni un kāds sāka raustīt viņas naktskrekla stērbeli. Kupidoniņš! Viņu Taņa bija pavisam aizmirsusi. Taņa nokaunējās, ka nav parūpējusies par pastnieku.
- Vai tu esi nosalis? Varbūt gribi pasildīties pie radiatora? - viņa vaicāja.
Kupidoniņš papurināja galvu un norādīja ar pirkstu vispirms uz savu muti un tad uz vēderu. Viņš nepārprotami gribēja, lai viņu pabaro. Tuklie kupidoniņi neprātīgi mīlēja saldumus. Par pasta piegādi ar viņiem parasti norēķinājās smalkmaizītēs vai konfektēs. Nekādus citus atlīdzības veidus viņi neatzina.
- Labi. Iesim uz virtuvi. 'Tikai klusu... I.ai neviens nepamostas, - Taņa nočukstēja, atvērdama durvis uz. gaiteni.
Paša labākā deputāta grāfa Drakulas radinieka Hermaņa Stulbova dzīvoklī nevarēja sūdzēties par telpas trūkumu. Pat tualetes tur bija veselas trīs, un gaitenī pietika vietas paprāvai palmai. Tomēr Taņa tur nejutās omulīgi. Daudz labāk viņai patika Tibidohsas juceklīgie labirinti - ar aurojošiem caurvējiem, ar noslēpumainām lādēm nišās, ar kožu saēstiem lidojošiem turku paklājiem, kuros tik mīksti iegrima kājas.
Kupidoniņš lidoja Taņai pa pēdām, saldumu gaidās plikšķinādams biksīšu gumiju sev uz vēderiņa. Tumsā viņš nepamanīja gaiteņa pagriezienu un ietriecās ar pieri Pipas istabas durvīs. Bāc!
- Kas tur atvilcies? Ko vajag? - otrpus durvīm miegainā
balsī noblāvās tēvoča Hermaņa meitiņa.
» » »
Berzēdams uz pieres izaugušo punu, kupidoniņš sāka nikni pīkstēt, gribēdams izteikt visu, ko domā par šīm durvīm, bet Taņa aizspieda viņam muti.
- Es prasu: kas tur ir? - Pipa nervozi pārjautāja.
Taņa saprata, ka vēl pēc: mirkļa Pipa sāks spiegt. Vajadzēja steidzīgi kaut ko izdomāt.
- Vau, vau! - Taņa paklusu ierējās un paskrāpēja durvis ar nagiem. 1л1 nu ko, bet takšeli atdarināt viņa prata nevainojami.
Dzirdot pazīstamos rējienus, Pipa tūdaļ nomierinājās.
- Vācies prom, Pusotr Kilometri Nelaidīšu iekšā! Tu ap-siekalosi manas čības! - Viņa nožāvājās, iekrizdama ar degunu spilvenā.
Virtuvē Taņa neizlēmīgi apstājās pie skapja, kurā krustmāte Ninele glabāja saldumus. Taņa bija pārliecināta, ka Pipa vakarā aplīmējusi visu skapi ar neredzamiem diegiem un matiņiem. Ja kaut viens no tiem tiktu pārrauts, rīt izceltos neiedomājams tracis.
Bet Pipa jau nevarēja zināt, ka Taņa no Zārcienes iemācījusies brīnišķīgos burvju vārdus “Migtus ielienius!”. Tam, kurš izmanto šo melnās maģijas zinti, vairs nav jāuztraucas par atslēgām un aizbīdņiem. Jāatceras vienīgi, ka caur aizslēgtām durvīm jāiet atmuguriski.
Taņa nočukstēja “Migtus ielienius!", izbāza roku cauri skapja durvīm un sāka aptaustīt plauktu saturu. Iečaukstējās daudzās paciņas. Kaut arī krustmāte Ninele nemitīgi ieturēja arvien jaunas diētas, saldumu krājumi tomēr regulāri tika papildināti.