- A, skaidrs... Ko tu labāk gribi: cepumus, vafeles, konfektes, kūkas, šokolādi vai marmelādi? - vaicāja Taņa.
Kupidoniņš uzbudinājumā lēkāja un sita sev pa vēderu, likdams saprast, ka grib itin visu.
- Vai nebaidies pārsprāgt? - Taņa brīnījās. - Nu labi, dari, kā vēlies.
Kad pēc pusstundas Taņa nolika uz galda pēdējo kūku, kupidoniņš vairs nespēja iestūķēt to mutē, kaut gan abām rokām pūlējās to paveikt. Viņa vēderiņš bija izstiepies kā gumijas bumbieris, un šķita, ka apakšbikses tūlīt pārplīsīs.
Pateicīgi nočiepstējies, kupidoniņš savicināja spārniņus, gribēdams pacelties gaisā. Tomēr viņam izdevās atrauties no zemes tikai par kādu pusmetru. Tad pārbarotajam pastnie-ciņam zuda pēdējie spēki. Viņš samirkšķināja ačeles, svētlaimīgi pasmaidīja, salika spārniņus - un ietriecās ar degunu galdā, saceldams briesmīgu troksni. Taņa metās kupidoni-ņam klāt, domādama, ka viņš lauzis kaklu, bet neviens ar lauztu kaklu nevarētu tik omulīgi šņākuļot un pabāzt zem vaiga vafeļu iesaiņojuma papīru.
Taņa pārlieku vēlu atcerējās, ka Medūzija mošķzinības stundā viņiem bija ieteikusi nekādā ziņā nepārbarot kupi-doniņus, jo tiem trūkst mēra sajūtas. Bet mazais pastnieks lūdzās saldumus tik mīlīgi, ka Taņa nespēja skopoties.
“Ko lai tagad ar viņu iesāk?” Taņa prātoja.
Pati sev pārmezdama vieglprātību, viņa sāka slaucīt no galda drupačas - un tobrīd kaut kur dzīvokļa dziļumos atskanēja steidzīgi soļi. Laika pārdomām vairs nebija. Taņa satvēra kupidoniņu un pamanījās iestumt viņu trauku skapī. Tikko viņa bija aizcirtusi skapja durvis, kāds iebrāzās virtuvē.
Iedegās gaisma. Apžilbusī Taņa aizvēra acis. Atguvusi redzes spēju, viņa atklāja, ka viņas priekšā nostājies saniknots tēvocis Hermanis. Pie viņa kājām aizvilkdamies rēja nodevīgais takšelis.
- Ko tu šeit dari? Kurš tev atļāvis naktī nākt uz virtuvi? Tu taču zini, cik man trausls miegs! - tēvocis Hermanis rēca. - Vai tev nepietika ar rīsu biezputru vakariņās?
- Nē, pilnīgi pietika. Man ļoti patīk, ja biezputra līp pie šķīvja, - teica Taņa, pūlēdamās nemanāmi ar kāju pabīdīt zem galda no šokolādēm palikušo staniolu.
Protams, paša labākā deputāta acīm nekas nepaslīdēja garām.
- Tu melo! Tu esi nekaunīga un samaitāta mele! Viscaur atsitusies savā tēvā! - viņš šņāca. - Tūlīt ej uz gultu un neuzdrīksties nākt laukā! bet rīt es ar tevi vēl parunāšu!
Taņa paraustīja plecus un devās uz savu istabu. Tēvocis Hermanis, aizkaitināti dvesdams, viņai sekoja. Virtuvē palika tikai suns. Taksis aizdomīgi palūkojās apkārt, paostīja gaisu un sāka rūkt uz trauku skapīti.
Pēc kāda brīža skapīša durvis atvērās. No turienes laukā palūkojās dusmīgs kupidoniņš. Galvā viņam bija uzmaukusies krustmātes Nineles iemīļotā zilā tasīte. Ieraudzījis ku-pidoniņu, Pusotrs Kilometrs aiz niknuma sāka šķaudīt.
Kupidoniņam ļoti nepatika rupja uzvedība. Viņš žigli uzgrūda taksim virsū lielu kastroli, un taksis pilnībā pazuda skatienam. Kastrolis sakustējās un, bailīgi kvekšķot, palīda zem krēsla. Kupidoniņš nožāvājās, rūpīgi aizvēra skapīša durvis, palika bultu maku sev zem galvas un atkal aizmiga.
Taņa bija domājusi, ka nākamais rīts sāksies ar pamatīgu bāršanos un bargu sodu, taču tēvocis Hermanis jau agri
aizbrauca kārtot savas lietas, bet krustmātei Ninelei bija gluži labestīgs noskaņojums. Kad Taņa iegāja virtuvē, krustmāte sēdēja pie galda un ēda citronu. Taņai pietika paskatīties uz viņas pusi, lai žokļa muskuļi jau krampjaini savilktos. Bet krustmāte Ninele pat nesaviebās.
- Katram sevi cienošam cilvēkam no rīta noteikti jāapēd viens citrons! - krustmāte moži skaidroja. - Tas ir ārkārtīgi veselīgi. Atjauno skābju līmeni organismā un attīra smadzenes no nevajadzīgas informācijas. Lūdzu, padod man šķīvīti, lai varu izspļaut sēkliņas.
Taņa jau pavirzījās uz. trauku skapīša pusi, bet pēkšņi atskārta, ka tur guļ pārēdinātais pastnieks.
- Nu ko tu tur mīdies? Vai man pašai būs jāceļas? - nepacietīgi uzkliedza krustmāte Ninele.
- Nevajag, es tūlīt! - Cenzdamās aizstāties priekšā skapja durtiņām, Taņa tās piesardzīgi pavēra - un atviegloti uzelpoja, kupidoniņu tur vairs neieraugot. Acīmredzot viņš bija pamodies agri no rīta un aizlidojis.
Pasniegusi krustmātei šķīvīti, Taņa apsēdās viņai blakus.
- Ak jā, šodien no ķīmiskās tīrītavas atnesa tavus aizkarus, - Stulbova teica.
- Tik drīz? - Taņa nobrīnījās. Viņa nebija domājusi, ka ķīmiskajā tīritavā tiks galā tik ātri.
Krustmāte Ninele sarauca uzacis.
-Jā, es arī jutos pārsteigta. Starp citu, līdz šim nebiju ievērojusi, ka mūsu ķīmiskajā tīrītavā strādā vieni stos-tekļi.
“Drīz arī šeit dzīvos vieni vienīgi stostekli,” Taņa nosprieda, tomēr nekādos skaidrojumos neielaidās. Krustmātei
Ninelei taču nepatika piegružot smadzenes ar nevajadzīgu informāciju.
No pagaldes atskanēja klusas rejas. Pusotrs Kilometrs, atslābinājies un tāds kā izklaidīgs, gulēja uz paklājiņa, maigi lūkodamies uz tēvoča Hermaņa veco žokejnīcu, kuru vislabākais deputāts parasti mauca galvā gada siltākajā daļā, sargādams pakausi no saules dūriena. Taksim pierē bija puns. blakus žokejnīcai gulēja apgāzts kastrolis.
Svētdien tūlīt pēc brokastīm krustmāte Ninele un Pipa aizbrauca uz klubu spēlēt boulingu. Taņu līdzi neņēma, un viņai arī diez ko negribējās. Pēc pūķbola visas pārējās spēles šķita neinteresantas. Vai tad vispār kaut kas var līdzināties tam brīdim, kad apkārt svilpo vējš, un tu, kontrabasu starp ceļgaliem iespiedusi, šaujies prom no tevi tvarstošā pūķa, bet pēc tam strauji piķē un iemet viņam rīklē liesmudzēsi bumbu vai piparbumbu.
Izmantodama brīdi, kad neviens viņu netraucē, Taņa uzrakstīja atbildes Vaņam Blēdovam un Babam Jagunam. “Pagaidām paslēpšu tās zem paklāja un šonakt nosūtīšu,” viņa nolēma.
Izsaukt kupidonu dienas laikā bija bīstami. Tuklais, spārnotais puišelis sarkanās apakšbiksēs droši vien pievērstu sev truloīdu uzmanību.
Taņa izvilka no dīvāna apakšas ādas futrāli, ar plaukstu noslaucīja no tā putekļus un noklikšķināja senlaicīgo slēdzi. Vāks atkrita vaļā, un meitene ieraudzīja meistara Teofi-la Grotera darināto burvju kontrabasu - šā diženā izgudrotāja un vienmēr neapmierinātā gremžas balss tagad dzīvoja viņas gredzenā.
Tibidohsā Taņa bija trenējusies katru dienu. Tagad pietika tikai palūkoties uz kontrabasu, lai viņa sajustu nepārvaramu kāri atkal izbaudīt lidojuma jūsmu.
“Nūjā, Medūzija un Sardanapals gan mūs brīdināja... Tru-loīdi varot ieraudzīt, un visādas tādas nelaimes... Bet kā lai es pavasari spēlēju pūķbolu, ja tagad nevingrināšos? Vajag tikai uzņemt pareizo augstumu - lai truloīdi nepamana, un viss būs kārtībā. Neviens taču nepētīs mazu plankumiņu debesīs, turklāt ja vēl jāskatās saulē?” Taņai nebija grūti atrast sev attaisnojumus.
Viņa apģērbās, paņēma kontrabasu un izgāja lodžijā.
Bija pats dienas vidus, laiks saulains un auksts. Naktī sasnigušais sniegs dzirkstīja tik spoži, ka iesāpējās acis. Taņa uzsēdās uz kontrabasa, satvēra lociņu ērtāk, nočukstēja: “Skrienulus sadegas!"- un izšķīla no gredzena zaļu dzirksti.
U-u-u-uh!
Lodes ātrumā kontrabass aiztraucās debesīs. Ne jau velti Taņa bija izmantojusi straujākos no visiem lidojuma buramvārdiem. Jau nākamajā mirkli viņa meta līkumus starp daudzstāvu mājām. Kad ievajadzējās izdarīt virāžu, viņa noliecās uz priekšu, ar elkoni stingri apskāva grifu un ar lociņu norādīja kontrabasam virzienu.