Atrejs atnesa krūzi svaiga avota ūdens. Kentaurs dzēra to lieliem malkiem, tad noslaucīja bārdu un mazliet mierīgāk sacīja:
— Ak, paldies, tas bija svētīgi! Tagad es jūtos jau labāk. Paklau, Atrej, tu vari atteikties no šā uzdevuma. Bērnišķā ķeizariene tev ļauj izšķirties pašam. Viņa tev neko nepavēl. Es viņai visu paskaidrošu, un viņa atradīs kādu citu. Valdniece noteikti nebūs zinājusi, ka tu esi mazs zēns. Viņa tevi būs sajaukusi ar kādu citu, tas ir vienīgais izskaidrojums.
— Kas tas par uzdevumu?— Atrejs gribēja izdibināt.
— Ir jāatrod zāles Bērnišķajai ķeizarienei,— vecais kentaurs atbildēja,— un jāglābj Fantāzija.
— Vai tad viņa ir slima?— Atrejs izbrīnīts vaicāja.
Kentaurs sāka stāstīt, kā Bērnišķajai ķeizarienei klājas un ko vēstījuši ziņneši no visiem Fantāzijas novadiem. Atrejs nemitīgi uzdeva jaunus un jaunus jautājumus, un kentaurs atbildēja, cik labi vien spēdams. Tā izvērtās par garu nakts sarunu. Un, jo vairāk Atrejs aptvēra, cik ļauns liktenis piemeklējis Fantāziju, jo skaidrāk iezīmējās viņa sākotnēji noslēgtajā sejā atklāts apjukums.
— Un par visu to,— viņš beigās murmināja bālām lūpām,— es neko nezināju.
Kairons nopietni un bažīgi raudzījās zēnā no savu kuplo, balto uzacu apakšas.
— Tagad tu zini, kāds ir stāvoklis, un varbūt arī tu tagad saproti, kāpēc es, tevi ieraudzījis, zaudēju pašsavaldīšanos. Un tomēr Bērnišķā ķeizariene bija nosaukusi tavu vārdu. «Ej un sameklē Atreju!» viņa man sacīja. «Es viņam pilnībā uzticos,» viņa sacīja. «Pajautā, vai viņš manis un Fantāzijas dēļ dosies Lielajā meklējumā.» Es nezinu, kāpēc Bērnišķās ķeizarienes izvēle kritusi uz tevi. Varbūt vienīgi tāds mazs zēns kā tu spēj veikt šo neizpildāmo uzdevumu. To es nezinu un nespēju arī tev dot nekādu padomu.
Atrejs sēdēja nokārtu galvu un klusēja. Zēns saprata, ka viņu tagad gaida pārbaudījums, kas būs daudz, daudz sarežģītāks par medībām. To nejaudātu izturēt pat dižākais mednieks un labākais pēdu dzinējs, viņam tas būtu par smagu.
— Nu?— vecais kentaurs klusi ievaicājās.— Vai mēģināsi?
Atrejs pacēla galvu un paskatījās uz viesi.
— Mēģināšu,— zēns apņēmīgi sacīja.
Kairons lēnām pameta ar galvu, tad noņēma ķēdi ar zelta amuletu sev no kakla un uzlika to Atrejam.
— AURINS tev dod lielu varu,— viņš svinīgi pavēstīja,— taču tu nedrīksti to izmantot. Jo arī Bērnišķā ķeizariene to nekad neizmanto. AURINS tevi sargās un vadīs, tikai tu nekad nedrīksti iejaukties, lai arī ko tu redzētu, jo tavām paša domām kopš šī mirkļa vairs nav nozīmes. Tāpēc tev jādodas ceļā bez ieročiem.Tev jāļauj notikt tam, kas notiek. Tu nedrīksti vairs šķirot ļauno un labo, glīto un neglīto, muļķību un gudrību, tāpat kā Bērnišķā ķeizariene to visu nešķiro. Tu drīksti tikai meklēt un jautāt, taču no saviem vērtējumiem tev jāatsakās. Nekad to neaizmirsti, Atrej!
— AURINS!— Atrejs godbijīgi atkārtoja.— Es gribu pierādīt, ka esmu šās dārglietas cienīgs. Kad man jādodas ceļā?
— Tagad, tūliņ,— Kairons atbildēja.— Neviens nezina, cik ilgs būs tavs Lielais meklējums. Iespējams, ka jau tagad ir svarīga katra stunda. Atvadies no saviem vecākiem, no saviem brāļiem un māsām!
— Man nav neviena,— Atrejs atbildēja.— Abus manus vecākus nonāvēja bifelis — drīz pēc tam, kad es nācu pasaulē.
— Kas tevi uzaudzināja?
— Visas sievietes un visi vīrieši kopā. Tāpēc viņi mani nosauca par Atreiu, lielās valodas vārdos tas būtu: visu dēls.
Neviens nevarēja labāk saprast, ko tas nozīmē, kā Bastiāns. Kaut arī viņa tēvs bija dzīvs. Bet Atrejam nebija ne tēva, ne mātes. Toties Atreju bija uzaudzinājuši visi vīrieši un visas sievietes kopā un viņš bija «visu dēls», kamēr viņam, Bastiānam, patiesībā nebija neviena — jā, viņš nebija neviena dēls. Un tomēr Bastiāns priecājās, ka viņam vismaz tik daudz kopīga ar Atreju, jo citādi gan viņiem diemžēl nebija nekāda lielā līdzība — ne drosmes un apņēmības ziņā, ne ārējā veidola ziņā. Un tomēr ari viņš, Bastiāns, bija devies Lielajā meklējumā, nezinādams, kur tas viņu aizvedīs un kā tas beigsies.
— Tad būs labāk,— sacīja vecais kentaurs,— ja tu dosies prom neatvadījies. Es palikšu un viņiem visu paskaidrošu.
Atreja seja kļuva vēl šaurāka un stīvāka.
— Kur man jāsāk?— viņš vaicāja.
— Visur un nekur,— Kairons atbildēja.— Kopš šā brīža tu esi viens, un neviens tev nevar dot padomu. Un tā tas būs līdz Lielā meklējuma beigām — lai arī kā tas beigtos.
Atrejs pamāja.
— Dzīvo sveiks, Kairon!
— Dzīvo sveiks, Atrej! Un — daudz laimes!
Zēns pagriezās riņķi, gribēdams jau iziet no telts, taču kentaurs viņu vēlreiz pasauca atpakaļ. Kad viņi nostājās viens otram pretī, vecais Kairons uzlika Atrejam abas rokas uz pleciem, dziļā cieņā smaidīdams ieskatījās zēnam acīs un lēnām sacīja:
— Man šķiet, ka es sāku saprast, kāpēc Bērnišķās ķeizarienes izvēle kritusi uz tevi, Atrej.
Zēns mazliet nolieca galvu, tad ātri izgāja ārā.
Laukā telts priekšā stāvēja Atreja zirgs Artakss. Viņš bija ābolains un maza auguma, līdzīgs savvaļas zirgam ar īsām, spēcīgām kājām, un tomēr tuvu un tālu atzīts par ātrāko un izturīgāko rikšotāju. Kumeļš vēl bija ar segliem un iemauktiem — tāds, kā atgriezies kopā ar Atreju no medībām.
— Artāks,— Atrejs pačukstēja un papliķēja viņam pa kaklu, — mums jādodas ceļā. Mums jādodas prom, ļoti tālu. Neviens nezina, vai mēs atgriezīsimies un kad mēs atgriezīsimies.
Zirdziņš pamāja ar galvu un klusām nosprauslājās.
— Jā, kungs,— viņš atbildēja,— un kā būs ar tavām medībām?
— Mēs iesim daudz lielākās medībās,— Atrejs paskaidroja un iesēdās seglos.
— Apstājies, kungs!— zirdziņš nosprauslājās.— Tu esi aizmirsis savus ieročus. Vai tad tu dosies ceļā bez stopa un bultām?
— Jā, Artāks,— Atrejs atbildēja,— jo es tagad valkāju «rotu» un man jābūt neapbruņotam.
— Ho!— zirdziņš iesaucās.— Un kurp mēs dosimies?
— Kurp vien tu vēlies, Artāks,— Atrejs atteica,— kopš šā mirkļa mēs esam devušies Lielajā meklējumā.
Un viņi aizaulekšoja prom, ļaudami sevi aprīt nakts melnumam.
III. Savādie sapņi
Bet taja paša laika cita Fantazijas vieta notika kaut kas tads, ko neviens nenovēroja un par ko ne Atrejam, ne Artaksam, ne ari Kaironam nebija ne mazākās nojausmas.
Kādā attālā naksnīgā viršu audzē tumsa savilkās loti lielā,. izplūdušā tēlā. Melnums sabiezēja, un drīz vien nakts fonā, kas gūlās pār virsāju, kļuva redzams varens ķermenis. Vēl tā apveidi bija neskaidri, taču tas stāvēja uz četrām ķetnām un tā varenajā, pinkainajā galvā asi gailēja zaļas acis. Tagad tas pacēla augstu gaisā purnu un sāka ošņāties. Tādā pozā tas stāvēja ilgu laiku. Tad pēkšņi šķita, ka dīvainais radījums atradis smaržu, kuru meklējis, jo tam no rīkles izlauzās dziļš, uzvarošs rēciens.