Ēnu radījums metās skriet. Slaidiem, nedzirdamiem lēcieniem tas joņoja cauri bezzvaigžņu naktij.
Torņa pulkstenis sita vienpadsmit. Tagad sākās lielais starpbrīdis. No gaiteņa atbalsojās bērnu klaigas, viņi skrēja lejā uz skolas pagalmu.
Bastiānam, kas joprojām sēdēja turka pozā uz vingrošanas paklājiem, bija notirpušas kājas. Zēns taču nebija nekāds indiānis, tāpēc piecēlās, izņēma maizi un ābolu no sava portfeļa un mazlietiņ paskraidīja pa noliktavas telpu šurpu turpu. Kājās uzradās kņudoņa, un tās pamazām atdzīvojās.
Tad Bastiāns uzrāpās uz vingrošanas buka un uzsēdās uz tā jāteniski. Viņš iztēlojās sevi par Atreju, kas aulekšo Artaksa mugurā cauri naktij, un pieglaudās pie sava zirdziņa kakla.
— Nū!— Bastiāns iesaucās.— Uz priekšu, Artāks, nū! nū!
Tad viņš izbijās. Tas bija pārlieku nepiesardzīgi — tik skaļi klaigāt. Ja nu viņu tagad kāds ir sadzirdējis? Zēns brīdi gaidīja un klausījās. Taču dzirdama bija tikai daudzbalsīga bļaustīšanās skolas pagalmā.
Mazliet nokaunējies, viņš atkal norāpās no vingrošanas buka lejā. Nudien, gluži kā tāds mazs bēras!
Bastiāns attina vaļā maizi, noslaucīja ābolu gar biksēm un grasījās jau tajā iekosties, tomēr apstājās.
— Nē,— viņš skaļi sacīja pats sev,— ēdamais rūpīgi jāsadala. Kas zin, cik ilgi man ar to būs jāiztiek.
Smagu sirdi Bastiāns atkal ietina maizi, ielika to kopā ar ābolu atpakaļ portfelī, tad nopūzdamies apsēdās uz vingrošanas paklājiem un paņēma rokās grāmatu.
Vecais, melnais kentaurs Kairons, izdzirdējis aizskanam Atreja zirga dipoņu, atslīga atpakaļ savā mīkstajā kažokādu migā. Piepūle bija izsmēlusi viņa spēkus. Sievietes, kas nākamajā dienā atrada ciemiņu Atreja teltī, satraucās par viņa dzīvību. Arī pēc dažām dienām, kad mājās atgriezās mednieki, Kairons nejutās labāk, tomēr viņam pietika spēka paskaidrot, kāpēc Atrejs aizjājis prom un ka tik drīz neatgriezīsies. Tā kā visi šo zēnu mīlēja, tad kopš šā brīža viņi kļuva nopietni un nobažījušies domāja par viņu, taču vienlaikus arī bija lepni par to, ka Bērnišķā ķeizariene uzticējusi taisni viņam doties
Lielajā meklējumā — kaut ari neviens īsteni nespēja pilnībā saprast, ko tas nozīmē.
Vecais Kairons gan nekad vairs neatgriezās Ziloņkaula tornī. Taču viņš ari nenomira un nepalika pie zaļādaiņiem Zāles jūrā. Liktenis viņam bija lēmis gluži citu, pilnīgi neparedzētu ceļu. Taču tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Atrejs tajā pašā naktī aizjāja līdz Sidraba kalnu pakājei. Tuvojās jau rīts, kad viņš apstājās atpūsties. Artakss mazliet paganījās un padzērās ūdeni no dzidra kalnu strauta. Atrejs ietinās savā sarkanajā mētelī un dažas stundas nosnaudās. Kad uzlēca saule, viņi atkal devās ceļā.
Pirmajā dienā viņi šķērsoja Sidraba kalnus. Šeit abiem ik ceļš un ik taciņa bija pazīstama, un viņi tika ātri uz priekšu. Sajutis izsalkumu, zēns apēda gabaliņu žāvētas bifeļa gaļas un divus mazus zāles sēklas raušus, kurus bija aiztaupījis maišelī pie segliem — patiesībā savām medībām.
— Kā tad!— Bastiāns sacīja.— Reizēm cilvēkam ir nepieciešams kaut ko ieēst.
Viņš izņēma no portfeļa maizi, iztina to laukā, salauza uzmanīgi divās daļās, vienu atkal ietina un nolika atpakaļ. Otru pusīti viņš apēda.
Starpbrīdis bija beidzies, Bastiāns prātoja, kas tagad notiks klase. Ak, pareizi, ģeogrāfija pie Karges kundzes. Tur vajadzēja nosaukt upes un to pietekas, pilsētas un iedzīvotāju skaitu, derīgos izrakteņus un rūpniecības nozares. Bastiāns paraustīja plecus un lasīja tālāk.
Kad saule rietēja, Sidraba kalni jau bija ceļiniekiem aiz muguras, un viņi atkal atpūtās. Šajā naktī Atrejs sapnī redzēja purpura bifeļus. Viņš tos redzēja tālumā dodamies cauri Zāles jūrai un pūlējās ar savu zirgu piekļūt tiem tuvāk. Taču veltīgi. Bifeļi vienmēr palika vienā un tajā pašā attālumā, lai arī kā viņš steidzinātu savu zirdziņu.
Otrajā dienā viņi jāja cauri Dziedošo koku zemei. Katram no tiem bija citāda forma, citādas lapas, citāda miza, taču iemesls, kāpēc šo zemi tā sauca, bija tas, ka koku augšana bija dzirdama kā liega mūzika, kas atskanēja no tuvuma un tāluma un apvienojās vienā varenā veselumā; šī mūzika skaistumā pārspēja itin visu Fantāzijā. Pastāvēja uzskats, ka nav gluži droši doties cauri šai apkārtnei, jo dažs labs jau bija palicis kā apburts sēžam un aizmirsis visu. Ari Atrejs sajuta šo brīnišķo skaņu varu, taču neļāvās vilinājumam un neapstājās.
Nākamajā nakti Atrejs atkal sapņoja par purpura bifeļiem. Šoreiz viņš gāja kājām, un tie devās viņam garām lielā barā. Taču dzīvnieki nebija aizsniedzami ar bultu, un, sadomājis piezagties tuvāk, zēns manīja, ka viņa kājas ir gluži vai pieaugušas pie zemes un nav pakustināmas. Pūlēdamies tās atraut, Atrejs pamodās. Tas notika jau pirms saullēkta, tomēr viņš, lieki nekavēdamies, devās ceļā.
Trešajā dienā viņš ieraudzīja Eribo stikla torņus, kuros šā apvidus iemītnieki vāca un krāja zvaigžņu gaismu. Viņi no tās darināja brīnišķīgi izgreznotus priekšmetus, taču visā Fantāzijā neviens cits, izņemot viņus pašus, nezināja, kādam nolūkam tie patiesībā kalpo.
Atrejs pat satika dažus no šiem ļaudīm — mazus radījumus, kas paši izskatījās kā no stikla izpūsti. Viņi ārkārtīgi laipni pacienāja zēnu ar ēdieniem un dzērieniem, tomēr, jautāti, kas varētu kaut ko zināt par Bērnišķās ķeizarienes slimību, iegrima bēdīgā un neziņas pilnā klusuciešanā.
Naktī, kas sekoja pēc tam, Atrejs atkal sapņoja, ka purpura bifeļu pulki dodas viņam garām. Viņš redzēja, kā viens no zvēriem, īpaši liels, varens bullis, nošķiras no pārējās grupas un dodas pie viņa — lēnām, bez baiļu vai dusmu pazīmēm. Un, tāpat kā visi īsti mednieki, arī Atrejs bija apveltīts ar spēju katrā zvērā uzreiz saskatīt to vietu, kurā jātrāpa, lai dzīvnieks būtu pagalam. Purpura bifelis pat nostājās, pagriezdams šo vietu pret viņu kā mērķi. Atrejs uzlika bultu un vilka stipro loku no visa spēka — taču nevarēja izšaut. Pirksti bija kā saauguši ar loka stiegru un nelaida to vaļā.
Un tā vai līdzīgi Atrejam sapņos klājās visās nākamajās naktīs. Viņš piekļuva purpura bifelim arvien tuvāk — tas, starp citu, bija tieši tas, ko viņš īstenībā bija gribējis nomedīt, viņš to pazina pēc baltā laukuma uz pieres —, taču kāda neizskaidrojama iemesla dēļ nespēja aizraidīt nāvējošo bultu.
Dienās Atrejs jāja arvien tālāk un tālāk, neapjauzdams, kurp, un neatrazdams nevienu, kas varētu dot padomu. Zelta amuletu, kas viņam bija kaklā, visas būtnes, kuras gadījās sastapt, respektēja, tomēr atbildi uz viņa jautājumu neviens nezināja.
Reiz Atrejs iztālēm ieraudzīja liesmu ielas Broušas pilsētā; tajā dzīvoja radījumi, kuru ķermenis sastāv no liesmām, taču zēns uzskatīja par prātīgāku tur neiegriezties. Viņš izjāja cauri sasafrā- niešu plakankalnei; te mitinājās ļaudis, kas tiek dzemdēti veci un mirst, kad ir kļuvuši par zīdaiņiem. Viņš nonāca mūžamežu templī Muamatā, kurā kāda liela kolonna no Mēness akmens brīvi lidoja pa gaisu, un viņš runāja ar mūkiem, kuri tur dzīvoja. Taču arī no šejienes viņam, neko neuzzinājušam, vajadzēja doties tālāk.
Gandrīz jau veselu nedēļu Atrejs bija krustu šķērsu maldījies, kad septītajā dienā un tai sekojošajā naktī viņam gadījās divi pavisam atšķirīgi piedzīvojumi, kas pamatu pamatos mainīja viņa iekšējo un ārējo situāciju.
Vecā Kairona stāsts par briesmīgajiem notikumiem, kas norisinās visās Fantāzijas daļās, bija Atreju gan iespaidojis, tomēr līdz šim tas viss bija palicis tikai stāsts. Taču septītajā dienā viņam to nācās redzēt pašam savām acīm.