Bija pusdienlaiks, kad Atrejs jāja cauri kādam biezam, tumšam mežam, kurā auga īpaši lieli, zaraini koki. Tas bija tas pats Haules mežs, kurā pirms kāda laika bija satikušies četri ziņneši. Šajā apvidū — to Atrejs zināja — dzīvoja mizu troļļi. Tie, kā viņam bija stāstīts, bija mizu puiši un puisenes, kas pēc izskata atgādināja zarainus koku stumbrus. Ja viņi uz vietas sastinga, kā bija raduši, viņus patiešām varēja noturēt par kokiem un, neko nenojaušot, pajāt garām. Vienīgi, kad mizu troļļi sakustējās, kļuva redzams, ka viņiem ir zaru veida rokas un greizas, saknēm līdzīgas kājas. Viņi gan bija briesmīgi spēcīgi, taču ne bīstami — ļaunākā gadījumā viņi panerroja kādu nomaldījušos ceļinieku.
Atrejs nupat bija atklājis meža pļaviņu, cauri kurai vijās strautiņš, un nokāpis zemē, lai ļautu Artaksam padzerties un paganīties, kad pēkšņi, izdzirdis sev aiz muguras mežiņā varenus sprakšķus un knakšķus, pagriezās.
No meža Atrejam tuvojās trīs mizu troļļi, kurus ieraugot zēnam auksti šermuļi pārskrēja pār muguru. Pirmajam trūka kāju un vēdera, un viņam vajadzēja iet uz rokām. Otrajam krūtīs bija milzīgs caurums, pa kuru varēja redzēt cauri. Trešais, gluži it kā gareniski pāršķelts pušu, jo viņam trūka visas kreisās puses, lēca uz savas vienīgās labās kājas.
Ieraudzījuši uz Atreja krūtīm amuletu, viņi pamāja cits citam un lēnām nāca klāt.
— Neizbīsties!— sacīja tas, kurš staigāja uz rokām, un viņa balss skanēja kā koka čīkstēšana.— Mēs, protams, neizskatāmies diezin cik skaisti, taču šajā Haules meža apvidū bez mums vairs nav neviena cita, kas spētu tevi brīdināt. Tāpēc mēs esam atnākuši.
— Brīdināt?— Atrejs vaicāja.— No kā?
— Mēs esam par tevi dzirdējuši,— vaidēja otrs, ar caurumu krūtīs,— un mums tika stāstīts, kāpēc tu esi devies ceļā. Šeit tu nedrīksti tālāk jāt, citādi tu būsi pagalam.
— Citādi ar tevi notiks tas pats, kas noticis ar mums,— nopūtās pāršķeltais.— Paskaties uz mums! Vai tu to gribētu?
— Kas jums noticis?— Atrejs apjautājās.
— Visapkārt uzbrūk iznīcība,— novaidējās pirmais,— tā aug un aug, un ar katru dienu tās kļūst vairāk — ja vispār par tukšumu var teikt, ka tā kļūst vairāk. Visi pārējie laikus aizmuka no Haules meža, taču mēs negribējām pamest savu dzimteni. Un tad tas uzbruka mums iemigušiem un pataisīja mūs tādus, kādus tu mūs redzi tagad savā priekšā.
— Vai jums sāp?— Atrejs vaicāja.
— Nē,— atbildēja otrais mizu trollis, kuram krūtīs bija caurums,— neko nejūt. Vienkārši Ieaut kā trūkst. Un, ja kādam tas ir uzbrucis, tad ar katru dienu tam trūkst arvien vairāk. Drīz mūsu vispār vairs nebūs.
— Kur ir tā vieta mežā,— Atrejs gribēja zināt,— kur tas sākās?
— Vai tu vēlies to redzēt?— Trešais trollis, no kura bija palikusi tikai puse, jautājoši paraudzījās uz saviem bēdu brāļiem. Kad tie pamāja, viņš turpināja:
— Mēs aizvedīsim tevi līdz tai vietai, kur to var redzēt, tikai tev jāapsola, ka neiesi tuvāk. Citādi tas tevi neatturami pievilks.
— Labi,— Atrejs piekrita,— es jums to apsolu.
Trīs troļļi pagriezās un virzījās uz mežmalas pusi. Atrejs paņēma Artaksu pavadā un sekoja. Neilgu brītiņu viņi ložņāja krustu šķērsu starp milzu kokiem, tad apstājās kāda sevišķi resna stumbra priekšā. Droši vien pat pieci pieauguši vīri nespētu to aptvert.
— Uzrāpies, cik vien augstu tu vari,— sacīja trollis bez kājām, — un skaties uz saullēktu. Tur tu to redzēsi — vai, drīzāk jau, neredzēsi.
Atrejs rāpās pa^ stumbra izciļņiem un izaugumiem uz augšu. Sasniedzis apakšējos zarus, viņš stiepās pēc nākamajiem un rausās augstāk un augstāk, līdz neredzēja vairs zemi. Un tomēr zēns līda tālāk, stumbrs kļuva tievāks un zaru vairāk, tā ka viņš arvien vieglāk tika uz priekšu. Kad Atrejs beidzot bija sasniedzis galotni, viņš pavērsa skatienu pret saullēktu, un tagad viņš to ieraudzīja.
Citu — pašu tuvāko koku galotnes vēl bija zaļas, taču kokiem, kuri atradās aiz tiem, lapotne likās zaudējusi jebkuru krāsu, tā bija pelēka. Un vēl mazliet tālāk tā šķita savādi caurspīdīga, miglaina vai, pareizāk sakot, arvien neīstāka. Un tālāk vairs nebija nekā, itin nekā. Tā nebija ne klaja vieta, ne tumsa, tā nebija arī gaisma, tas bija kaut kas acīm nepanesams un radīja akluma sajūtu. Jo neviena acs nespēj skatīties pilnīgā tukšumā. Atrejs aizšāva sejai priekšā roku un gandrīz vai nokrita no zara. Tad viņš stingri pieķērās pie koka un, cik vien ātri varēdams, rāpās atpakaļ. Zēns bija pietiekami daudz redzējis. Tikai tagad viņš pilnībā aptvēra tās šausmas, kas bija izplatījušās Fantāzijā.
Nonācis atkal milzu koka piekājē, Atrejs redzēja, ka visi trīs mizu troļļi ir nozuduši. Viņš uzlēca mugurā savam zirgam un varenos aulekšos drāzās prom no šā tukšuma, kas izplatījās lēnām, taču neapturami. Tikai kad bija jau kļuvis tumšs un Haules mežs sen palicis aiz muguras, viņš apstājās atpūsties.
Un šajā naktī Atreju gaidīja jau otrais piedzīvojums, kas Lielajam meklējumam deva jaunu virzienu.
Proti, viņš redzēja sapnī — vēl daudz skaidrāk nekā līdz šim — lielo purpura bifeli, kuru bija gribējis nogalināt. Šoreiz zēns stāvēja tam pretī bez stopa un bultām. Viņš sajutās niecīgi sīks, bet zvēra galva aizpildīja visas debesis. Un zēns dzirdēja, ka tas viņu uzrunā. Visu vārds vārdā saprast nevarēja, taču purpura bifelis sacīja aptuveni tā:
— Ja tu būtu mani nogalinājis, tu tagad būtu mednieks. Tomēr tu no tā atsacījies, tāpēc varu tev, Atrej, palīdzēt. Klausies! Fantāzijā dzīvo kāda būtne, kas vecāka par visām citām būtnēm. Tālu, tālu no šejienes ziemeļos plešas Skumju purvi. Šo purvu vidu paceļas Raga kalns. Tur mājo vecum vecā Morla. Meklē vecum veco Morlu!
Pēc tam Atrejs pamodās.
Torņa pulkstenis nosita divpadsmit reizes. Bastiāna klasesbiedriem tagad drīz vajadzēja iet lejup uz fizkultūras zāli. Varbūt viņi šodien spēlēs tautas bumbu ar lielo, smago medicīnisko bumbu, ar kuru Bastiāns vienmēr rīkojās sevišķi neveikli — tāpēc viņu negribēja neviena no abām komandām. Dažreiz ari to vajadzēja spēlēt ar mazu, akmenscietu laptas bumbu, kas radīja briesmīgas sāpes, ja ar to trāpīja. Un Bastiānam vienmēr trāpīja, turklāt no visa spēka, jo viņš bija ērts mērķis. Bet varbūt arī šodien būs rāpšanās pa virvi — vingrinājums, kas Bastiānam īpaši riebās. Kamēr vairums pārējo skolēnu jau bija pašā augšā, viņš piesarcis parasti šūpojās kā miltu maiss visai klasei par lielu prieku virves lejasgalā un netika ne pusmetra uz augšu. Un fizkultūras skolotājs Menges kungs neskopojās ar asprātībām, zobodamies par neveiklo zēnu.
Bastiāns būtu daudz devis, lai varētu kļūt tāds kā Atrejs. Tad gan visi redzētu!
Un viņš dziļi nopūtās.
Ceļš veda uz ziemeļiem, arvien tālāk uz ziemeļiem. Atrejs atvēlēja sev un savam zirgam tikai visnepieciešamākos mirkļus miegam un ēšanai. Viņš jāja dienu un nakti, cauri saules svelmei un lietum, cauri vētrām un negaisiem. Viņš nekam vairs nepiegrieza vērību un nevienu vairs netincināja.
Jo tālāk ziemeļos Atrejs nonāca, jo tumšāks kļuva. Svina pelēka krēsla, kas palika nemainīga, piepildīja dienas. Naktīs pie debesīm mirdzēja kāvi.
IV. Vecum vecā Morla
Kādu ritu, kura drūmajā mijkrēslī laiks likās esam apstājies, viņš beidzot no kāda pakalna ieraudzīja Skumju purvus. Miglas lēveri slīdēja tiem pāri, vietu vietām parādījās mazi mežiņi ar kokiem, kuru stumbri uz leju sadalījās četrās, piecās vai vairākās līkās koka kājās, un tie izskatījās pēc milzīgiem vēžiem, kas stāv melnajā ūdenī uz daudzām kājām. No brūnās lapotnes itin visur nokarājās gaisa saknes, kas līdzinājās nekustīgiem taustekļiem. Bija gandrīz neiespējami noteikt, kurās vietās zeme starp lielajām paltīm bija cieta un kurās ūdeni klāja tikai ūdensaugu sega.