Engivuks likās mazlietiņ apvainojies.
— Nu labi,— viņš sacīja,— tu droši vien neapgrozies zinātnieku aprindās, citādi tev katrā ziņā būtu pateikts, ka tu neatradīsi labāku padomdevēju par mani, ja gribēsi tikt pie Ujulalas Dienvidu orākulā. Tu esi ieradies īstajā vietā, manu zēn.
— To gan tu nedari!— vecā Urgla iesaucās pa vīdam, tad norāpās lejā no sava sēdekļa- un, kaut ko murminādama zem deguna, nozuda alā.
Engivuks tīšuprāt izlikās nedzirdējis večiņas iebildumu.
— Varu tev daudz ko paskaidrot,— viņš turpināja,— visu savu mūžu esmu studējis šo lietu krustu šķērsu. Speciāli tam nolūkam esmu ierīkojis observatoriju. Drīzumā izdošu lielu zinātnisku darbu par orākulu. Virsraksts: «Ujulalas mīkla, profesora Engivuka atminēta». Neskan slikti, ko? Diemžēl man vēl trūkst dažu sīkumu. Vai tu man varētu palīdzēt, zēn?
— Observatoriju?— Atrejs vaicāja, jo viņam bija svešs šis vārds.
Engivuks pamāja lepnumā mirdzošām acīm. Ar rokas vēzienu viņš
aicināja Atreju sev līdzi.
Starp varenajām akmens plāksnēm līkumu līkumiem augšup vijās šaura taciņa. Dažās — sevišķi stāvās — vietās bija izkaltas sīkas kāpnītes, kas Atreja kājām, zināms, bija par niecīgu. Viņš gluži vienkārši pārkāpa tām pāri, sperdams lielu soli. Un tomēr viņš pielika visus spēkus, lai tiktu līdzi gnomam, kas naski tipināja pa priekšu.
— Tagad ir gaiša mēness nakts,— Engivuks sacīja,— tu to varēsi redzēt.
— Ko?— Atrejs gribēja zināt.— Ujulalu?
Taču Engivuks noraidoši pamāja un gāzelēdamies devās tālāk.
Beidzot viņi bija nonākuši klinšu torņa galotnē. Pamats bija līdzens, tikai uz vienu pusi pacēlās dabas veidots brustvērs, akmens plāksnes aizsargsiena. Šīs plāksnes vidū bija caurums, acīmredzot ar instrumentiem izdobts. Cauruma priekšā uz statīva stāvēja no saknēm darināts mazs teleskops.
Engivuks tajā ielūkojās un, dažas skrūves viegli pagriezdams, to noregulēja, tad apmierināts pameta ar galvu un uzaicināja Atreju ieskatīties. Zēns paklausīja, tikai viņam vajadzēja apgulties uz zemes un atbalstīties uz elkoņiem, lai ieskatītos teleskopā.
Tas bija iestādīts uz lielajiem klinšu vārtiem, proti, tā, ka bija redzama labā pīlāra apakšējā daļa. Un tagad Atrejs pamanīja, ka blakus šim pīlāram, augstu izslējusies un pilnīgi nekustīga, mēnessgaismā sēž varena sfinksa. Priekšējās ķetnas, uz kurām viņa atbalstījās, bija kā lauvam, ķermeņa aizmugurējā daļa bija kā vērsim, uz muguras viņai bija vareni ērgļa spārni un seja kā cilvēkam, vismaz pēc formas, jo pati izteiksme nebija cilvēciska. Bija grūti pateikt, vai šī seja smaida vai atspoguļo neizmērojamas bēdas vai arī pilnīgu vienaldzību. Tomēr, kad Atrejs to kādu brīdi bija vērojis, tā viņam likās bezgalīga ļaunuma un nežēlības pilna, taču tūliņ pat viņam atkal vajadzēja mainīt savu spriedumu, jo piepeši viņš neredzēja tajā neko citu kā vienu vienīgu prieku.
— Diezgan!— Atrejs dzirdēja gnoma balsi pie savas auss.— Tu to neizdibināsi. Tā klājas ikvienam. Ari man. Visu savu mūžu esmu vērojis un neesmu ticis skaidrībā. Tagad otru!
Un viņš pagrieza vienu no skrūvēm, attēls slīdēja cauri vārtiem, aiz kuriem stiepās tikai plašais, tukšais līdzenums, tad Atreja skatienam pavērās kreisais pīlārs, un šeit tādā pašā stāvoklī sēdēja otra sfinksa. Tās varenais ķermenis mēnessgaismā mirdzēja neparasti blāvi kā izlijis sudrabs. Šķita, ka tā nenovērsdamās raugās uz pirmo sfinksu, tāpat kā pirmā bija nekustīgi raudzījušies uz otrās pusi.
— Vai tās ir statujas?— Atrejs klusi vaicāja, nespēdams atraut ne
acu.
— Ak, nē,— Engivuks atbildēja, iesmiedamies sīkiem smiekliņiem,— tās ir īstas, dzīvas sfinksas — ai, cik dzīvas! Sākumam tu esi pietiekami daudz redzējis. Nāc, iesim atkal lejā! Es tev visu paskaidrošu.
Un viņš aizlika roku priekšā teleskopam, tā ka Atrejs neko vairs nespēja saskatīt. Klusēdami viņi devās atpakaļ.
VII. Trīs maģiskie vārti
Engivuks ar Atreju atgriežas pie gnomu alas. Fuhurs joprojām gulēja dziļā miegā. Vecā Urgla tikmēr bija iznesusi laukā galdiņu un nokrāvusi to ar visvisādiem saldumiem un iebiezinātiem ogu un augu ievārījumiem.
Bez tam vēl tur stāvēja mazi kausiņi un kanniņa, pilna ar karstu zāļu tēju. Šo ainu papildināja divi sīki eļļas vējlukturīši.
— Sēdieties!— gnomu sieviņa pavēlēja.— Atrejam vispirms kaut kas jāieēd un jāiedzer, lai atgūtu spēkus. Ar zālēm vien nepietiek.
— Pateicos,— Atrejs atbildēja,— es jūtos jau ļoti labi.
— Nekādu pretimrunāšanu!— Urgla nošņācās.— Atrazdamies šeit, tu darīsi to, ko es tev likšu, skaidrs! Inde tavā ķermenī ir neitralizēta. Un tātad tev vairs nav jāsteidzas, manu zēn. Tev ir tik daudz laika, cik tu gribi, tāpēc droši atlicini kādu brītiņu.
— Runa nav tikai par mani,— Atrejs iebilda.— Bērnišķā ķeizariene guļ uz nāves gultas. Varbūt jau tagad kuru katru mirkli var izšķirties viņas liktenis.
— Blēņas!— mazā večiņa norūca.— Ar steigu vispār neko nevar panākt. Apsēdies! Paēd! Padzeries! Nu, vai klausīsi?
— Labāk piekāpies,— Engivuks pačukstēja,— man jau ir pieredze ar šo sievu. Ja viņa ko ieņēmusi galvā, tad tur nav nekas līdzams. Bez tam mums abiem par daudz ko jāaprunājas.
Atrejs tātad, sakrustojis kājas, apsēdās zemē pie sīkā galdiņa un sāka ēst. Pie katra malka un pie katra kumosa viņam patiešām likās, it kā zeltaina, silta dzīvība ieplūstu viņa dzīslās un muskuļos. Tikai tagad zēns manīja, cik daudz spēku bija zaudējis.
Bastiānam saskrēja siekalas mutē. Viņam piepeši šķita, ka sajūt gnomu pusdienu smaržu. Bastiāns ošņājās visapkārt, taču tās, protams, bija bijušas vienīgi iedomas.
Vēders skaļi kurkstēja. Viņš to vairs nespēja izturēt un izņēma atlikušo sviestmaizi un ābolu no somas un apēda tos. Pēc tam Bastiānam kļuva mazlietiņ labāk, kaut arī viņš ne tuvu nejutās paēdis.
Tikai tad zēns atskārta, ka tā bijusi pēdējā maltīte. Šī atziņa viņu nobaidīja. Viņš centās par to vairs nedomāt.
— Kur tu esi dabūjusi visus šos smalkos ēdienus?— Atrejs vaicāja Urglai.
— Jā, dēliņ,— viņa sacīja,— daudz jāskraida apkārt, daudz, lai atrastu īstās zālītes un augus. Bet viņš, šis cietpauris Engivuks, grib dzīvot tieši šeit — savu svarīgo studiju dēļ! Kā lai dabū ēdienu galdā, tas viņu neinteresē!
— Sieva,— Engivuks cienīgi aizrādīja,— ko tu saproti no tā, kas ir un kas nav svarīgi. Paej malā un ļauj mums aprunāties!
Urgla sabozusies nozuda mazajā alā un ņēmās tur šķindināt visvisādus traukus.
— Lai iet!— Engivuks pačukstēja.— Viņa ir labs, vecs cilvēks, tikai reizēm viņai kaut kas jāpapurpina. Klausies, Atrej! Es tev tagad šo to paskaidrošu par Dienvidu orākulu, tas tev jāzina. Nokļūt līdz
Ujulalai nebūt nav tik vienkārši. Tas ir pat ļoti grūti. Taču es negribu tev lasīt zinātnisku lekciju. Varbūt būs labāk, ja tu uzdosi jautājumus. Citādi es pārāk izplūstu sīkumos. Tātad jautā!
— Labi,— Atrejs sacīja.— Kas vai kurš ir Ujulala?
— Sasodīts!— Engivuks norūca un zvērojošām acīm sadusmots paskatījās zēnā.— Tu jautā taisni kā mana veča. Vai tu nevari iesākt ar kaut ko citu?
Atrejs padomāja un tad vaicāja:
— Sfinksas un lielie klinšu vārti, kurus tu man parādīji,— vai tā
ir ieeja?
— Jau labāk!— Engivuks atbildēja.— Tā mēs tiksim tālāk. Klinšu vārti ir ieeja, bet tiem seko vēl divi citi vārti, un tikai aiz trešajiem dzīvo Ujulala — ja vispār var teikt, ka viņa dzīvo.