Выбрать главу

—   Nē,— Bastiāns sacīja, joprojām vēl nodūris skatienu,— pērn es paliku uz otru gadu.

—   Dievs debesīs!—iesaucās Koreandera kungs.—Tātad caur un cauri neveiksminieks,

Bastiāns neko neatbildēja. Viņš tikai stāvēja, un viss. Zēna rokas šļaugani nokarājās, mētelis pilēja.

—   Kā tad viņi tevi izzobo?— Koreandera kungs gribēja zināt.

—   Ak, visādi.

—   Piemēram?

— «Kokā sēž un ņammā mūsu lielais čamma. Brakšķēdams dveš resnais zars: «Nav vēl redzēts šitāds svars!»»

—   Ne pārāk asprātīgi,— Koreandera kungs izmeta,— un ko vēl?

Bastiāns mazliet vilcinājās, tad noskaitīja:

—   Fantazētājs, niekkalbis, lielībnieks, blēdis . . .

—   Fantazētājs? Kāpēc?

—   Es reizēm sarunājos pats ar sevi.

—   Ko tad tu tādu, piemēram, runā?

—   Es izdomāju visvisādus stāstus, izgudroju vārdus, kādu vēl nemaz nav, un tamlīdzīgi.

—   Un šos stāstus tu stāsti pats sev? Kāpēc?

—   Nevienu citu taču tie neinteresē.

Koreandera kungs brīdi domīgi klusēja.

—   Un ko par to saka tavi vecāki?

Bastiāns uzreiz neatbildēja. Tikai pēc laiciņa viņš nomurmināja:

—   Tētis nesaka neko. Viņš nekad neko nesaka. Viņam viss vienalga.

—   Un tava mamma?

—   Viņas . . . vairs nav.

—   Vai tavi vecāki ir šķīrušies?

—   Nē,— Bastiāns paskaidroja,— mamma ir mirusi.

Šajā mirklī iezvanījās tālrunis. Koreandera kungs ar zināmu piepūli piecēlās no atzveltnes krēsla un šļūcošiem soļiem iegāja nelielā kabinetā, kas atradās aiz veikala. Viņš nocēla klausuli, un Bastiāns neskaidri dzirdēja, kā Koreandera kungs nosauc savu vārdu. Tad kabineta durvis aizvērās un nebija dzirdams nekas vairāk kā vien apslāpēta murmināšana.

Bastiāns stāvēja un īsti nespēja saprast, kas viņam bija lēcies — kā­pēc viņš kļuvis tik vaļsirdīgs un visu to izstāstījis. Zēns necieta, ja viņu kāds iztaujāja. Pēkšņi — kā zibens ķerts — Bastiāns sev par šausmām atcerējās, ka var nokavēt stundas, jā, katrā ziņā, pēdējais laiks steigties prom pa galvu pa kaklu — taču viņš palika stāvam, kur stāvējis, nespēdams saņemties. Kaut kas zēnu turēja ciet, tikai viņš nezināja — kas.

No kabineta joprojām vēl bija dzirdama apslāpētā balss. Tā bija gara saruna pa tālruni.

Bastiāns aptvēra, ka jau labu laiku stīvi lūkojas uz grāmatu, ko Koreandera kungs pirmīt bija turējis rokās un kas tagad gulēja ādas atzveltnī. Viņš vienkārši nespēja no tās novērst acis. Bija tāda sajūta, it kā tā izstarotu kādu magnētisku spēku, kas neatvairāmi pievelk.

Zēns pietuvojās atzveltnes krēslam, lēnām izstiepa roku, pieskā­rās grāmatai — un tajā pašā acumirklī viņam iekšā kaut kas noklikšķēja, it kā būtu aizcirtušās ciet kādas lamatiņas. Bastiānam radās neskaidra nojauta, ka līdz ar Šo pieskārienu būtu iesācies kaut kas neatsaucams un tas tagad neapturami ies savu ceļu.

Viņš pacēla grāmatu, lai aplūkotu no visām pusēm. Tā bija iesieta vara krāsas vākos un spīdēja, kad to pagrozīja rokās. Steidzīgi pašķirstījis lapas, viņš redzēja, ka teksts iespiests divās dažādās krāsās. Izskatījās, ka ilustrāciju nav, toties bija brīnumskaisti, lieli iniciāļi. Aplūkojis iesējumu vēlreiz rūpīgāk, zēns atklāja uz tā divas čūskas — vienu gaišu un otru tumšu —, kas, iekodušās viena otrai astē, veidoja ovālu. Un šajā ovālā savādi izliektiem burtiem bija lasāms virsraksts:

Bezgalīgais stāsts.

Cilvēciskās kaislības ir liels noslēpums, un bērnus tās piemeklē tāpat kā pieaugušos. Kaislību vajātie nespēj tās izskaidrot, bet cilvēki, kuriem tās svešas, nespēj tās saprast. Ir ļaudis, kas riskē ar savu dzīvību, lai sasniegtu kādu kalna virsotni. Neviens, pat ne viņi paši, nespētu izskaidrot — kāpēc. Cits izputina sevi, lai iekarotu sirdi, kas pieder kādai personai, kura negrib ne dzirdēt par viņu. Vēl cits savukārt pazudina sevi, jo nespēj noturēties pretī gastronomijas vai pudeles baudām, Cits aizlaiž vējā visu savu mantību, cerēdams uz veiksmi laimes spēlē, vai upurē visu kādai uzmācīgai idejai, kas nekad nevar kļūt par īstenību. Daži domā, ka varēs būt laimīgi tikai tad, kad nonāks kaut kur citur, nevis tur, kur viņi ir, un visu savu mūžu ceļo pa pasauli. Un daži cilvēki nespēj rast mieru, kamēr nav ieguvuši savās rokās varu. Tsi sakot — ir tik daudz dažādu kaislību, cik daudz ir dažādu cilvēku.

Bastiānam Baltazaram Buksam šī kaislība bija grāmatas.

Kas nekad nav sēdējis ik pēcpusdienu ar kvēlojošām ausīm un izspūrušiem matiem pie kādas grāmatas un lasījis, lasījis, aizmirsdams pasauli ap sevi un nejuzdams vairs ne izsalkumu, ne aukstumu . ..

Kas nekad nav slepus lasījis ar kabatas bateriju zem segas, tāpēc ka tētis, mamma vai vēl kāda gādīga persona, labu gribēdama, izslēgusi gaismu un pieteikusi, ka tagad jāguļ, jo rīt taču agri jāceļas . . .

Kas nekad nav atklāti vai slepus nobirdinājis rūgtas asaras par to, ka brīnumainais stāsts ir galā un laiks atvadīties no varoņiem, ar kuriem kopā piedzīvots tik daudz dēku, kuri mīlēti un apbrīnoti, par kuriem izjustas bailes un kuriem līdzi cerēts, un bez kuru sabiedrības cilvēkam pasaule šķitusi tukša un bezjēdzīga . . .

Kas neko no tā visa pats nav pieredzējis, nu, tas droši vien nespēs saprast to, ko Bastiāns tagad darīja.

Zēns stingi vērās uz grāmatas virsrakstu, un viņam kļuva te karsts, te auksts. Jā, tieši tas bija tas, par ko viņš jau bieži bija sapņojis un ko viņš, tiklīdz iepazinis šo kaislību, bija vēlējies: stāstu, kas nekad nebeigtos! Visu grāmatu grāmatu!

Bastiānam vajadzēja Šo grāmatu iegūt, lai tas maksātu ko maksādams!

Lai tas maksātu ko maksādams? To bija viegli pateikt! Pat ja viņš spētu piedāvāt vairāk nekā savu kabatas naudu — trīs markas un piecpadsmit feniņus, kas viņam bija līdzi,— šis nelaipnais Koreandera kungs taču bija licis saprast skaidrāk par skaidru, ka nepārdos viņam nevienu vienīgo grāmatu. Un dāvināt nedāvinās ne tik. Stāvoklis bija bezcerīgs.

Un tomēr Bastiāns zināja, ka viņš bez šīs grāmatas nevarēs aiziet. Tagad zēnam bija skaidrs, ka viņš šeit ienācis vispār tikai šīs grāmatas dēļ, tā bija viņu noslēpumainā veidā pasaukusi, gribēdama nokļūt pie viņa, jo īstenībā tā kopš mūžīgiem laikiem ir piederējusi viņam!

Bastiāns ieklausījās murdoņā, kas aizvien vēl skanēja no kabineta.

Te — kā bijis, kā nebijis — zēns pēkšņi pavisam ātri pabāza grāmatu zem mēteļa un piespieda to abām rokām sev klāt. Nesacel­dams ne mazāko troksnīti, viņš devās atmuguriski uz veikala durvīm, bailīgi paturēdams acīs otras durvis, kas veda uz kabinetu. Bastiāns piesardzīgi nospieda durvju rokturi. Zēns negribēja, ka iešķindētos misiņa zvaniņi, tāpēc pavēra stikla durvis tikai šaurā spraugā, lai spētu izspraukties laukā. Tad viņš klusītiņām un uzmanīgi aiztaisīja durvis no ārpuses.

Tikai pēc tam Bastiāns sāka skriet.

Burtnīcas, skolas grāmatas un penālis somā lēkāja un grabēja soļu taktī. Bastiānam iemetās dūrējs sānos, taču viņš skrēja tālāk.

Lietus lāses tecēja pār seju un aiz apkakles. Aukstums un slapjums lauzās cauri mētelim, tomēr Bastiāns to nejuta» Viņam bija karsti — un ne jau tikai no skriešanas.

Bastiāna sirdsapziņa, kas pirmīt grāmatu veikalā nebija ne iepīkstējusies, tagad piepeši pamodās. Visi iemesli, kas bija likušies tik pārliecinoši, pēkšņi šķita pilnīgi bezjēdzīgi, tie izkusa kā sniegavīri ugunsspļāvēja pūķa elpā.