Tad Bastiāns izbijās, jo kādā tumšā aizkaktē kaut kas sakustējās. Tikai otrreiz palūkojoties, viņš saprata, ka tur stāv liels, pusakls spogulis, kurā viņš bija neskaidri saskatījis pats sevi. Bastiāns piegāja tuvāk un brīdi nopētīja sevi. Skaists viņš patiešām nebija — resns augums, līkas kājas un bāla seja. Zēns lēnām purināja galvu un skaļi sacīja:
— Nē!
Tad Bastiāns atgriezās savā paklāju gultā. Tagad jau vajadzēja pielikt grāmatu tuvu pie acīm, lai varētu lasīt tālāk.
— Kur mēs palikām?— Engivuks vaicāja.
— Pie Lielajiem noslēpumu vārtiem,— Atrejs atgādināja.
— Pareizi! Pieņemsim, ka tev ir izdevies tikt cauri. Tad — un tikai tad — tev uzradīsies otrie vārti. Burvju spoguļa vārti. Es, kā jau teicu, no paša novērojumiem tev neko nevaru pateikt, bet gan tikai to, ko esmu uzzinājis no citiem. Šie vārti ir tiklab atvērti, kā slēgti. Skan dīvaini, ko? Varbūt pareizāk būtu sacīt, ka tie nav ne slēgti, ne atvērti. Kaut arī tas nav mazāk dīvaini. īsi sakot: runa ir par kādu lielu spoguli vai ko tamlīdzīgu, kaut ari šis priekšmets nav ne no stikla, ne no metāla. No kā īsti — to man vēl neviens nav spējis pateikt. Taču, stāvēdams tā priekšā, tu redzi pats sevi — zināms, ne jau tā kā parastā spogulī. Tu redzi nevis savu ārējo veidolu, bet gan savu īsto iekšējo būtību, kāda tā ir patiesībā. Tam, kurš šiem vārtiem grib tikt cauri, tā sakot, jāieiet pašam sevī.
— Un tomēr man šķiet,— Atrejs sacīja,— ka šiem Burvju spoguļa vārtiem ir vieglāk iziet cauri nekā pirmajiem.
— Maldi!— Engivuks iesaucās un atkal sāka satraukti skraidelēt šurpu turpu.— Milzīgi maldi, mans draugs! Esmu piedzīvojis, ka tieši tādi ceļinieki, kas uzskatījuši sevi par pilnīgi nevainojamiem, kliegdami ir mukuši no briesmoņa, kas viņiem spogulī ņirdzis pretī. Vienu otru mums pat vajadzēja nedēļām ārstēt, pirms tas vispār bija spējīgs atkal doties atpakaļ uz mājām.
— Mums!— noņurdēja Urgla, kas taisni nupat gāja garām ar jaunu spainīti.— Es vienmēr atkal dzirdu «mums»! Kuru tad tu esi ārstējis?
Engivuks tikai atmeta ar roku.
— Citi,— viņš turpināja savu lekciju,— acīmredzot bija redzējuši vēl kaut ko daudz briesmīgāku, un tomēr viņiem pietika drosmes iet cauri. Citus varbūt arī tas tik ļoti neizbiedēja, taču viegli nenācās nevienam. Nekad nevar īsti zināt, kas uz ko atstāj lielāku iespaidu. Katram tas ir citādi.
— Labi,— Atrejs sacīja,— un tomēr ir iespējams iziet cauri šim burvju spogulim?
— Ir iespējams,— gnoms apstiprināja,— protams, ir iespējams, citādi jau tie nebūtu nekādi vārti. Loģiski, vai ne?
— Varbūt var ari pa ārpusi apiet apkārt,— Atrejs ieminējās, — vai nevar?
— Var,— Engivuks atkārtoja,— noteikti var! Taču tad aiz tiem nekā vairs nebūs. Trešie vārti uzrodas tikai tad, kad ir iziets cauri otrajiem, cik bieži lai tev to saka!
— Un ko nozīmē šie trešie vārti?
— Te nu ir vissarežģītāk! Vārti bez atslēgas ir ciet. Vienkārši ciet. Un viss! Tur nav ne kliņķa, ne roktura un ne atslēgas cauruma, nekā! Pēc manas teorijas, vienīgais durvju spārns, kas aizveras, neatstājot ne spraugas, sastāv no Fantāzijas selēna. Tu varbūt zini, ka nav nekā tāda, kas spētu sagraut, saliekt vai izšķīdināt selēnu. Tas ir ciets kā akmens.
— Tātad cauri šiem vārtiem vispār nav iespējams tikt?
— Lēnāk, lēnāk, manu zēn! Ir taču tādi, kas tikuši iekšā un sarunājušies ar Ujulalu, vai ne? Tātad šos vārtus ir iespējams atvērt.
— Bet kā?
— Klausies: Fantāzijas selēns reaģē uz mūsu gribasspēku. Tieši mūsu griba ir tā, kas dara to tik nepakļāvīgu. Jo vairāk kāds grib tikt iekšā, jo stiprāk noslēdzas vārti. Taču, ja kāds spēj visus savus nodomus aizmirst un neko negribēt,— tā priekšā vārti atveras paši no sevis.
Atrejs nolaida skatienu un klusītiņām teica:
— Ja tā ir taisnība — tad kā lai izkļūstu tiem cauri ? Kā es varu to negribēt?
Engivuks nopūzdamies pamāja.
— Es jau sacīju: Vārti bez atslēgas ir paši sarežģītākie.
— Un ja nu man tomēr tas izdotos,— Atrejs turpināja,— vai tad es būtu nonācis Dienvidu orākulā?
— Jā,— gnoms sacīja.
— Un es varētu runāt ar Ujulalu?
— Jā,— gnoms apstiprināja.
— Un kurš vai kas ir Ujulala?
— Nav ne jausmas,— gnoms atbildēja, un viņa acīs uzdzirkstīja dusmas,— neviens no visiem, kas pie viņas bijuši, negribēja man to izpaust. Kā tad iespējams pabeigt kādu zinātnisku darbu, ja visi noslēdzas mīklainā klusuciešanā, ko? Plūc kaut vai sev matus laukā — ja tev tādi ir. Ja tu līdz viņai izlauzīsies, Atrej, tad tu man beidzot to pateiksi? Labi? Es mirstu vai nost no zinātkāres, un neviens, neviens pats man negrib palīdzēt. Lūdzu, apsoli man, ka tu to pateiksi!
Atrejs piecēlās un lūkojās uz Lielajiem noslēpumu vārtiem, kurus apspīdēja gaišs mēness stars.
— Es to nevaru apsolīt, Engivuk,— viņš klusi sacīja,— kaut arī es labprāt tev apliecinātu savu pateicību. Taču, ja nekad neviens nav stāstījis, kas vai kurš ir Ujulala, tad tam būs bijis kāds iemesls. Un, kamēr es to nezinu, es nevaru izšķirties par to, vai šo noslēpumu drīkst zināt tas, kas pats nav stāvējis viņas priekšā.
— Tad taisies, ka tieci!— gnoms viņam uzkliedza, un viņa ačeles dzirkstīt dzirkstīja.— Nepateicība ir pasaules alga! Visu mūžu tu nopūlies, pētīdams kādu noslēpumu, kas interesētu visus. Taču
palīdzēt neviens nepalīdz. Man vispār nevajadzēja gar tevi likties ne zinis!
Gnomu vīriņš ieskrēja mazajā alā, durtiņas ar sparīgu blīkšķi aizcirtās.
Urgla nāca Atrejam garām un, sīkiem smiekliņiem smiedamās, sacīja:
— Tas vecais cietpauris ar izkaltušajām smadzenēm nebūt tā nedomā. Viņš tikai kārtējo reizi ir briesmīgi vīlies savu smieklīgo pētījumu dēļ. Viņš dikti gribētu būt tas, kas atminējis lielo noslēpumu. Slavenais gnoms Engivuks. Nedusmojies uz viņu!
— Nē,— Atrejs attrauca,— pasaki viņam, lūdzu, ka es no sirds pateicos par visu, ko viņš darījis manā labā. Un arī tev es pateicos. Ja man būs ļauts un ja es atgriezīšos, es katrā ziņā visu izstāstīšu.
— Vai tad tu gribi mūs pamest?— vecā Urgla vaicāja.
— Man jāiet,— Atrejs atbildēja,— es nedrīkstu zaudēt laiku. Tagad došos uz orākulu. Paliec sveika! Un sargi tikmēr laimes pūķi Fuhūru!
To pateicis, viņš pagriezās un devās prom uz Lielajiem noslēpumu vārtiem.
Urgla redzēja stalto augumu plīvojošajā mētelī nozūdam starp klintīm. Gnomu sieviņa metās viņam nopakaļ un sauca:
— Daudz laimes, Atrej!
Taču viņa nezināja, vai zēns to vēl dzirdējis. Čāpodama atpakaļ uz savu mazo alu, Urgla purpināja zem deguna:
— Viņam tās vajadzēs — patiesi, viņam vajadzēs daudz laimes.
Atrejs stāvēja aptuveni piecdesmit metru attālumā no klinšu vārtiem. Tie bija daudz lielāki, nekā iztālēm varēja domāt. Aiz vārtiem pletās tuksnesīgais līdzenums, kas acīm nedeva ne mazāko punktu, kur aizķerties, tā ka skatiens krita gluži vai tukšumā. Vārtu priekšā un starp abiem pīlāriem Atrejs tagad ieraudzīja mētājamies neskaitāmus galvaskausus un skeletus — tie piederējuši visdažādākajiem Fantāzijas valstības iemītniekiem, kas gājuši cauri vārtiem un sastinguši uz mūžu no sfinksu skatiena.