Taču ne jau tas lika Atrejam apstāties. Viņu apturēja sfinksu izskats.
Šo to Atrejs bija iemācījies sava Lielā meklējuma laikā, viņš bija redzējis gan skaistumu, gan briesmas, taču līdz pat šim brīdim viņš nebija zinājis, ka skaistums un briesmas var būt apvienotas vienā veselumā, ka skaistums var būt briesmīgs.
Mēnessgaisma lija pār abām varenajām būtnēm, un, kamēr zēns tām lēnām tuvojās, tās, likās, izaug bezgalīgi lielas. Atrejam šķita, ka sfinksu galvas sniedzas līdz pašam mēnesim un izteiksme, ar kuru tās lūkojās viena otrā, ar katru soli, ko viņš spēra tām tuvāk, mainās. No varenajiem ķermeņiem, pirmām kārtām no cilvēkiem līdzīgajām sejām, sprēgāja šausmu pilna, nepazīstama spēka strāvas — it kā sfinksas nevis vienkārši pastāvētu — līdzīgi marmora akmeņiem, bet gan it kā tās kuru katru mirkli grasītos izzust un vienlaikus rastos no jauna. Un šķitās, ka sfinksas tieši tāpēc ir daudz īstākas par īstāko klinti.
Atrejs sajuta bailes.
Tās nebija tik daudz bailes par sevi no briesmām, kas draudēja, tās bija bailes, kas pārauga viņu pašu. Atrejs neuztraucās par to, ka viņu varētu ķert sfinksu skatiens un viņam uz visiem laikiem būtu jāpaliek noburtam un sastingušam. Nē, tās bija bailes no neaptveramā, no pārmērīgi grandiozā, no Visvarenā tiešamības, kas darīja viņa soļus arvien smagākus, līdz zēns jutās kā auksta, pelēka svina pieliets.
Un tomēr Atrejs gāja tālāk. Viņš vairs neskatījās uz priekšu. Viņš turēja galvu nokārtu un ļoti lēni, soli pa solītim, virzījās uz klinšu vārtiem. Un arvien varenāks kļuva baiļu smagums, kas spieda viņu pie zemes. Tomēr zēns gāja. Viņš nezināja, vai sfinksas ir aizvērušas acis vai ne. Nebija vaļas kavēties. Viņam vajadzēja tikt skaidrībā, vai viņš saņems atļauju ieiet vai arī šeit pienāks Lielā meklējuma gals.
Un tieši tajā acumirklī, kad šķita, ka nekāda gribasspēka vairs nepietiks, lai paspertu kaut vienu vienīgu solīti, viņš sadzirdēja šo soli atbalsojamies klinšu arkā. Vienlaikus bailes pagaisa, pilnīgi visas, un Atrejs nodomāja, ka viņš kopš šā brīža nekad vairs nejutīs baiļu, lai notiktu kas notikdams.
Atrejs pacēla galvu un redzēja, ka Lielie noslēpumu vārti palikuši aiz muguras. Sfinksas bija izlaidušas viņu cauri.
Priekšā, nieka divdesmit soļu attālumā, tur, kur pirmīt bija redzams tikai bezgalīgi tukšais līdzenums, tagad stāvēja Burvju spoguļa vārti. Tie bija lieli un apaļi kā otra mēness ripa (jo īstā joprojām peldēja vēl augstu gaisā pie debesīm) un mirdzēja kā tīrs sudrabs. Bija grūti noticēt, ka vajadzēs spēt iziet cauri šai metāliskajai plaknei, taču Atrejs nevilcinājās ne mirkli. Zēns gaidīja, ka šajā spogulī, kā jau Engivuks bija brīdinājis, parādīsies nezin kāds šausminošs spoguļattēls, taču Atrejam — tā kā viņš bija atbrīvojies no visām bailēm — tas tagad nelikās pat ne uzmanības vērts.
Tikmēr šausmu attēla vietā uzradās kaut kas tāds, ko viņš itin nemaz nebija gaidījis un ko arī nespēja aptvert. Atrejs ieraudzīja kādu resnu, bālu zēnu — aptuveni tikpat vecu, cik viņš pats,— kas krusteniski saliktām kājām sēdēja uz paklāju kaudzes un lasīja grāmatu. Viņš bija ietinies pelēkā, noskrandušā segā. Šā zena acis bija lielas un raudzījās ļoti bēdīgi. Aiz viņa pustumsā vīdēja daži nekustīgi dzīvnieki: ērglis, pūce un lapsa, un vēl attālāk — kaut kas tāds, kas izskatījās pēc balta skeleta. Skaidri to nevarēja saredzēt.
Bastiāns, apjēgdams, ko nupat ir izlasījis, satrūkās. Tas taču bija viņš! Apraksts saskanēja mats matā. Grāmata rokās sāka drebēt. Nu gan viss bija aizgājis pārāk tālu! Nebija taču iespējams, ka drukātā grāmatā var būt rakstīts kaut kas tāds, kas bija saistīts tikai ar šo mirkli un ar viņu. Ikviens cits šajā vietā izlasītu tieši to pašu. Tas nevarēja būt nekas cits kā muļķīga sakritība. Kaut arī tā neapšaubāmi bija pārlieku dīvaina sakritība.
— Bastiān,— viņš skaļi sacīja pats sev,— tu patiešām esi fantazētājs. Saņemies, lūdzams!
Zēns bija mēģinājis to pateikt iespējami bargākā intonācijā, lai gan balss mazlietiņ trīcēja, jo tik ļoti pārliecināts viņš tomēr nebija, ka tā ir vienīgi sakritība.
«Iedomājies tikai,» viņš prātoja, «ja viņi Fantāzijā patiešām kaut ko par tevi zinātu, Tas būtu pasakaini.»
Taču Bastiāns neuzdrošinājās to pateikt skaļi,
Tikai mazs izbrīna smaidiņš gulēja Atreja lūpās, ieejot spoguļattēlā,— viņš bija drusku pārsteigts, ka tas, kas citiem bija licies nepārvarami grūti, viņam izdevies tik viegli. Vienīgi iedams cauri, viņš juta savādus, kņudošus drebuļus, kaut gan pat nenojauta, kas patiesībā ir noticis:
proti, nonācis Burvju spoguļa vārtu otrā pusē, viņš bija aizmirsis itin visu par sevi, par savu līdzšinējo dzīvi, par saviem mērķiem un nolūkiem. Viņš neko vairs nezināja par Lielo meklējumu, kas bija viņu šurp atvedis, un vairs neatcerējās pat savu vārdu. Viņš bija kā jaunpiedzimis bērns.
Priekšā, tikai dažu soļu attālumā, Atrejs ieraudzīja Vārtus bez atslēgas, taču neatminējās nedz šo nosaukumu, nedz to, ka viņam bijis nodoms iziet tiem cauri, lai nonāktu Dienvidu orākulā. Atrejs vispār nezināja, kas viņam tur darāms, kas meklējams un kāpēc viņš ir šeit. Viņu bija pārņēmis vieglums un liela jautrība, viņš smējās bez iemesla, vienkārši aiz labsajūtas.
Vārti, kurus viņš redzēja priekšā, bija mazi un zemi kā parasti vārtiņi, tie stāvēja tuksnesīgajā līdzenumā gluži vientuļi — bez mūra apkārt. Un šo vārtiņu spārns bija aizvērts.
Atrejs brīdi tos vēroja. Tie likās darināti no materiāla, kas spīdēja kā varš. Izskatījās glīti, tomēr pēc neilga laiciņa Atrejs zaudēja par tiem interesi. Viņš apgāja vārtiņiem apkārt un aplūkoja tos no aizmugures, taču aizmugure pēc izskata neatšķīrās no priekšpuses. Tajos nebija arī ne kliņķa, ne roktura, ne atslēgas cauruma. Acīmredzot šie vārti nebija verami, un kāpēc lai tie būtu verami, ja nekur neveda, bet tikai stāvēja vientuļi. Jo aiz vārtiem pletās vienīgi tālais, gludais un pilnīgi tukšais līdzenums.
Atrejam sagribējās iet prom. Viņš pagriezās atpakaļ, devās uz apaļajiem Burvju spoguļa vārtiem un kādu brītiņu aplūkoja to aizmugures pusi, neaptverdams, kāpēc. Viņš nolēma doties prom,
— Nē, nē, neej prom!— Bastiāns skaļi iesaucās.— Griezies atpakaļ, Atrej! Tev jāiziet cauri Vārtiem bez atslēgas. {
taču tad atkal pagriezās pret Vārtiem bez atslēgas. Viņš gribēja vēlreiz aplūkot vara mirdzumu. Tā Atrejs no jauna stāvēja vārtu priekšā, liecās pa kreisi un pa labi un priecājās. Viņš maigi noglauda ar roku savādo materiālu. Tas šķita silts un pat dzīvs. Vārti pavērās spraugā.
Atrejs izbāza cauri galvu un tagad ieraudzīja kaut ko tādu, ko pirms tam, apejot vārtiem apkārt, nebija otrā pusē redzējis. Viņš atvilka galvu atpakaļ un paskatījās vārtiem garām: tur bija tikai tukšais līdzenums. Viņš vēlreiz ieskatījās caur vārtu spraugu un redzēja garu eju, kCf veidoja neskaitāmas varenas kolonnas. Tās galā bija pakāpieni un citas kolonnas, un terases, un atkal kāpnes, un vesels kolonnu mežs. Taču neviena no šīm kolonnām nebalstīja jumtu. Virs tām bija redzamas naksnīgās debesis.
Atrejs izgāja cauri vārtiem un izbrīna pilns vērās apkārt. Viņam aiz muguras vārti aizcirtās ciet.
Torņa pulkstenis sita četri.
Trūcīga dienas gaisma, kas līdz šim iespīdēja caur jumta lūku, bija mazpamazam izdzisusi. Bija kļuvis par tumšu, lai lasītu tālāk. Pēdējo lappusi Bastiāns bija spējis izburtot tikai ar grūtībām. Viņš nolika grāmatu malā.
Ko lai tagad iesāk?
Noteikti taču šajā noliktavā vajadzēja būt elektriskajai gaismai. Bastiāns taustīdamies pa pustumsu aizgāja līdz durvīm un ar rokām pārmeklēja sienu. Slēdzi atrast neizdevās. Arī otrajā pusē tā nebija.