Zēns izvilka no bikšu kabatas sērkociņu kārbiņu (viņam vienmēr bija līdzi sērkociņi, jo viņš labprāt tos dedzināja), taču tie bija mitri, un tikai ceturtais aizdegās. Mazās uguntiņas blāvajā gaismā viņš meklēja elektrības slēdzi, tomēr tā nekur nebija.
To Bastiāns nebija paredzējis. Iedomājoties, ka visu vakaru un visu nakti vajadzēs šeit tupēt pilnīgā tumsā, viņam sametās auksti no bailēm. Viņš gan vairs nebija nekāds mazais bērns, un mājās vai kāda citā pazīstamā vietā viņš nebūt nebaidījās no tumsas, taču palikt te augšā, šajā milzīgajā noliktavā ar visām šīm nepazīstamajām mantām,— tas bija kaut kas gluži cits.
Sērkociņš apdedzināja zēnam pirkstus, un viņš to aizmeta prom.
Kādu brīdi Bastiāns tikai stāvēja un, klausījās. Lietus bija mitējies un grabinājās vēl pavisam klusītiņām pa lielo skārda jumtu.
Tad zēns atcerējās sarūsējušo septiņžuburu svečturi, kuru bija atklājis grabažās. Viņš taustīdamies aizgāja uz to vietu, sameklēja svečturi un atstiepa pie saviem vingrošanas paklājiem.
Bastiāns aizdedzināja resno sveču daktis - visas septiņas —, un telpa tūliņ pieplūda ar zeltainu gaismu! Liesmas klusītiņām sprēgāja un caurvējā dažkārt sašūpojās,
Bastiāns uzelpoja un atkal paņēma grāmatu.
VIII. Klusuma balss
Ērmoti un laimīgi smaidīdams, Atrejs ieklīda kolonnu meža, kas gaišajā mēnessgaismā meta melnas ēnas. Viņu apņēma dziļš klusums, viņš pat nedzirdēja savu baso kāju soļus. Atrejs vairs nezināja, ne kas viņš ir un kā viņu sauc, ne kā šeit gadījies un ko meklē. Viņš bija ļoti izbrīnījies, taču pilnīgi bezrūpīgs.
Zeme itin visur bija noklāta ar mozaīku, kurā atveidoti noslēpumaini savijušies ornamenti vai noslēpumainas ainas un tēli. Atrejs gāja tai pāri, uzkāpa pa platajām kāpnēm augšā, nonāca plašās terasēs, nokāpa pa kāpnēm atkal lejā un gāja cauri garai akmens
kolonnu alejai. Viņš tās aplūkoja citu pēc citas un priecājās par to, ka ikviena bija citādi izgreznota un noklāta ar atšķirīgām zīmēm. Tā viņš virzījās tālāk prom no Vārtiem bez atslēgas.
Atrejs bija gājis un gājis — ej nu sazini, cik ilgi,— kad izdzirdēja tālumā savādu skaņu un ieklausīdamies apstājās. Skaņa nāca tuvāk, tā bija kāda dziedoša balss, ļoti skaista, dzidra un augsta kā bērnam, taču skanēja bezgalīgi skumīgi, jā, dažkārt pat šķita, ka tā raud. Šī raudu dziesma izšalca cauri kolonnām ātri kā vēja pūsma, tad atkal palika kādā vietā stāvam, uzlidoja augšup un laidās lejā, tuvojās un atkal attālinājās, un šķita, ka riņķo apkārt Atrejam plašā lokā.
Viņš nekustējās un gaidīja.
Palēnām loki, kurus balss meta Atrejam apkārt, kļuva mazāki, un tagad viņš jau spēja saprast vārdus, kurus tā dziedāja:
— Ak, viss jau notiek vienreiz vien, tomēr vienreiz visam jānotiek. Kalni, lauki man aizvien
izskanēt un izgaist liek . . .
Atrejs griezās līdzi balsij, kas nerimdamās lidoja starp kolonnām šurpu turpu, taču zēns nespēja nevienu ieraudzīt.
— Kas tu esi?— viņš sauca.
Un kā atbalsi zēns izdzirdēja pats savu balsi:
— Kas tu esi?
Atrejs padomāja.
— Kas es esmu?— viņš murmināja.— To es nevaru pateikt. Kaut gan man šķiet, ka es to kādreiz esmu zinājis. Bet vai tad tas ir svarīgi?
Dziedošā balss atbildēja:
— Vien tas no manis ko uzzinās, kas dzejā runās un atskaņās,
jo tikai dzejas valodu protu, citu nevienu es nesaprotu . . .
Atrejs nebija diez ko iemanījies sacerēt atskaņas un dzeju, viņam šķita, ka būs mazliet pagrūti sarunāties, ja balss saprot tikai to, kas izteikts atskaņās. Zēnam vispirms vajadzēja bridi lauzīt galvu, pirms viņš ar pūlēm izrunāja:
— Kas esi tu — ja atļauts jautāt, es labprāt vēlētos to zināt.
Un balss tūliņ atbildēja:
— Paldies par to, ko saki tu! Tagad es tevi saprotu!
Un tad ta iedziedājās no kadas citas puses:
— Es — klusuma balss Ujulala, kas Dziļā noslēpuma pilī mīt. Es priecājos bez gala,
ka esam satikušies mēs šobrīd. Atrejs ievēroja, ka balss skan brīžam skaļāk, brīžam klusāk, taču nekad pilnībā neapklust. Arī kad tā nedzied vārdus vai arī kad viņš to uzrunā, visu laiku skan kāds tonis, kas nebeidzas.
Tā kā skaņa lēnām bija kļuvusi tālāka, Atrejs skrēja tai pakaļ un vaicāja:
— Kur tu esi, izbeidz jokot mani!
Es tevi neredzu, bet dzirdu, ka tu skani. Balss nošvīkstēja viņam gar ausīm:
— Vēl neviens nav redzējis mani. Es esmu kā skaņa, ko nozvana zvani.
— Tātad tu esi neredzama?— viņš vaicāja. Taču, nesaņēmis atbildi, Atrejs atcerējās, ka jājautā dzejā, un sacīja:
— Vai tik neredzama liecies, vai no tiesas — esi tu bez satvara un miesas?
Bija dzirdama klusa šķindoņa, kas varēja būt smiekli vai arī raudas, un tad balss dziedāja:
— Jā un nē, mans puisīt! Citādi ir viss.
Nevar mani acīm skatīt — skaņa ir mans ķermenis. Nemoki vairs ilgāk sevi! Tu jau tagad dzirdi runājam ar tevi manu dvēseli un sirdi. Atrejs brīnījās un gāja arvien tālāk nopakaļ skaņai, krustu šķērsu cauri kolonnu mežam. Pēc brīža viņam bija gatavs jauns jautājums:
— Tavs augums ir skaņa, un viss? Vai esmu es pareizi sapratis?
Bet, ja skaņa reiz apklusīs,— tevis nebūs ne zemē, ne debesīs?
Un tad pavisam tuvu atkal kļuva dzirdama atbilde:
— Mana dziesma galā būs, līdzko skaņas šīs
vēji — tā kā pīšļus — nebūtībā dzīs.
Tā, lūk, ir ar balsi manu — tikmēr esmu, kamēr skanu. Tomēr tas tik mirklis īss. Tagad atkal ieskanējās raudas, un Atrejs, kas nesaprata, kāpēc Ujulala raud, pasteidzās pajautāt:
— Balss kā bērnam — vai patiesi tu jau prom uz mūžiem iesi?
Un no jauna atbilde skanēja kā atbalss:
— Esmu vaidi, vaimanas. Vēji mani projām dzīs. Neskanēs vairs dziesmas manas, atlicis vēl mirklis īss — tāpēc vaicā, vaicā drīz! Balss bija izgaisusi kaut kur starp kolonnām, un Atrejs, nespēdams to vairs sadzirdēt, grozīja galvu uz visām pusēm un klausījās. Tsu brīdi iestājās klusums, tad dziedāšana no tāluma atkal strauji tuvojās, un tā skanēja gandrīz vai nepacietīgi:
— Ujulala ir atbilde! Jautā!
Ja tu nejautā, nevar atbildēt tā! Un Atrejs sauca:
— Ujulala, palīdzi saprast man — kāpēc tev jāizgaist, jāizskan?
Un balss iedziedājās:
— Te nebūs vietas šīs, un nebūšu vairs es.
It viss, kas bijis, zudīs no Fantāzijas pasaules. Jo vārgums savāds ir mūsu ķeizarienes vaigā. Tai vajadzīgs jauns vārds, lai paglābtos no liktens baigā. Atrejs vaicāja:
— Kas viņu glābs, vai tu pazīsti tādu, kas zinās dot valdniecei jaunu vārdu?
Balss turpināja:
— Klausies, uzmanīgi klausies, kaut tev dīvaini tas šķiet,— pirms tu tālāk steidzies, apstājies mazliet.
Lai tu mani sadzirdētu, manus vārdus iegaumētu. Mūsu likteni tu lemsi,
dosi mums vai arī ņemsi mūsu nākotni.
Brīdi bija dzirdams tikai kāds troksnis bez vārdiem, tad pēkšņi tas ieskanējās pavisam tuvu pie Atreja, tā, it kā viņam kāds čukstētu ausī:
— Tu jautā — kas spēs
dot ķeizarienei jaunu vārdu?
Ne laumas, ne tu, ne es —
starp mums nav tādu,