Viņš bija zadzis. Viņš ir zaglis!
Tas, ko viņš izdarījis, bija kas ļaunāks par vienkāršu zādzību. Šī grāmata katrā ziņā bija vienreizēja un neaizstājama. Tā noteikti bijusi Koreandera kunga lielākā bagātība. Nozagt vijolniekam viņa vienreizējo vijoli vai karalim viņa kroni — tas ir vēl ļaunāk nekā paņemt naudu no kases.
Skriedams Bastiāns turēja grāmatu zem mēteļa piespiestu sev cieši klāt. Viņš baidījās to pazaudēt, lai arī tā zēnam maksātu ko maksādama. Tas bija viss, kas viņam šajā pasaulē vēl piederēja.
Jo mājās tagad, protams, atgriezties vairs nedrīkstēja.
Bastiāns mēģināja iztēloties tēvu sēžam lielajā istabā, kurā iekārtota laboratorija, un strādājam. Visapkārt guļ dučiem cilvēku zobu atlējumi no ģipša, jo tēvs ir zobu tehniķis. Bastiāns nekad vēl nebija iedomājies par to, vai tētim šis darbs sagādā prieku. Tagad zēnam pirmo reizi tas iešāvās prātā, tikai viņš nekad vairs nevarēs tētim to pajautāt.
Ja Bastiāns tagad atgrieztos mājās, tētis baltā virsvalkā iznāktu no -laboratorijas, varbūt ar ģipša atlējumu rokā, un vaicātu: «Jau atpakaļ?» «Jā,» Bastiāns sacītu. «Vai šodien nenotika stundas?»
Viņš acu priekšā iztēlojās tēva kluso, skumīgo seju un apjauta, ka nespēs samelot. Bet patiesību nedrīkst teikt ne tik. Nē, vienīgais, kas atliek, ir iet prom, uz kaut kurieni, tālu, tālu. Tētis nekad nedrīkst uzzināt, ka viņa dēls kļuvis par zagli. Un var jau būt, viņš pat nemanīs, ka Bastiāna vairs nav. Šī doma pat deva tādu kā mierinājumu.
Bastiāns vairs neskrēja. Tagad viņš gāja lēnām un redzēja ielas galā stāvam skolas ēku. Pašam to nemanot, zēns bija skrējis pa parasto skolas ceļu. Šķita, ka cilvēki no ielām pazuduši, kaut arī šur tur staigāja ļaudis. Bet tādam, kas pamatīgi aizkavējies, pasaule apkārt skolai allaž rādās kā izmirusi. Un līdz ar katru soli Bastiāns sajuta arvien lielākas bailes. Zēnam tik un tā bija bail no skolas, savas dienišķo neveiksmju vietas, bail no skolotājiem, kas bez naida apelēja pie viņa sirdsapziņas vai arī tieši izgāza savas dusmas uz viņu, bail no citiem bērniem, kas zobojās un nepalaida garām nevienu izdevību pierādīt, ka viņš ir neveikls un nespēj aizstāvēties. Skola Bastiānam jau vienmēr bija likusies kā nebeidzami garš cietumsods, kas ilgs, kamēr viņš nebūs kļuvis pieaudzis, un kas viņam gluži vienkārši bez iebildumiem padevīgi ir jāizcieš.
Taču, izgājis cauri skanīgajiem gaiteņiem, kur vējoja grīdas vaska un mitro mēteļu smārds, kur uzglūnošais klusums namā pēkšņi kā vates korķi padarīja kurlas viņa ausis, un beidzot nostājies savas klases durvju priekšā, kas bija nokrāsotas tajā pašā vecu spinātu krāsā kā sienas visriņķī, Bastiāns saprata, ka viņam arī šeit turpmāk nav ko meklēt. Jāiet taču prom. Skaidrs, ka jāiet tūliņ.
Bet uz kurieni?
Bastiāns bija lasījis grāmatās stāstus par zēniem, kas salīga darbā uz kuģa un brauca plašajā pasaulē, lai atrastu savu laimi. Daži kļuva arī par pirātiem vai varoņiem, citi pēc daudziem gadiem atgriezās savā dzimtenē tik bagāti, ka neviens nespēja uzminēt, kas viņi bijuši agrāk.
Taču ko tādu Bastiāns neiedrošinājās darīt. Zēns arī nespēja iedomāties, ka vispār varētu tikt pieņemts par kuģapuiku. Bez tam viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā lai nonāk ostas pilsētā, kur būtu tik drosmīgam pasākumam atbilstoši kuģi.
Tātad kurp lai viņš dodas?
Un piepeši Bastiānam iešāvās prātā īstā vieta, vienīgā vieta, kur viņu, vismaz pagaidām, nemeklēs un neatradīs.
Noliktava bija liela un tumša. Te dvakoja pēc putekļiem un naftalīna. Nebija dzirdama ne skaņa, ja neņem vērā lietus kluso bungošanu pa milzīgo vara jumtu. Aiz vecuma nomelnējušās spēcīgās sijas rēgojās vienādos attālumos laukā no dēļu grīdas, mazliet tālāk satikās ar citām sijām un izzuda skatienam kaut kur tumsā. Šur tur karājās zirnekļu tīmekļi, lieli kā šūpuļtīkli,— klusi un spokaini tie šūpojās caurvējā šurpu turpu. No augšas, kur bija jumta lūka, krita blāvs gaismas stars.
Vienīgā dzīvība šajā vietā, kurā laiks šķita apstājies, bija maza pelīte, kas aizripināja pa dēļu grīdu, atstādama putekļos sīksīkas pēdiņas. Tur, kur tā vilka pa zemi savu astīti, starp pēdiņām stiepās tieva svītriņa. Pēkšņi pelīte pieslējās uz augšu un ieklausījās. Tad — žvikts!— nozuda kādā spraugā starp dēļiem.
Kādā lielā slēdzenē noskrapstēja atslēga. Lēnām un čīkstēdamas atvērās noliktavas durvis, uz mirkli cauri visai telpai iespīdēja gara gaismas strēle. Bastiāns ieslīdēja iekšā, tad durvis atkal čīkstēdamas aizvērās. Zēns no iekšpuses iebāza slēdzenē lielu atslēgu un pagrieza to riņķī, tad aizšāva durvīm priekšā vēl bultu un atvieglojumā nopūtās. Tagad viņš patiešām nebija atrodams. Te neviens nemeklēs. Šeit skolas ļaudis iegriezās ārkārtīgi reti — to Bastiāns zināja pavisam droši —, un, pat ja nejaušībai labpatiktos, ka taisni šodien vai rīt te kādam būtu kas darāms, tad šis cilvēks atrastu durvis aizslēgtas. Turklāt atslēgas vairs nebija savā vietā. Un, ja šai personai tomēr kaut kā izdotos atdarīt durvis, Bastiānam vēl paliktu pietiekami daudz laika, lai noslēptos starp grabažām.
Mazpamazām zēna acis pierada pie krēslas. Viņš pazina šo vietu. Pirms pusgada skolas saimnieks tika viņu pasaucis sev palīgā nest lielu veļas grozu, kas bija pilns vecām veidlapām un dokumentiem un kas bija jānogādā noliktavā. Toreiz ari viņš bija ievērojis, kur tiek glabāta noliktavas durvju atslēga: kādā sienas skapītī, kas karājās augšējā kāpņu laukumiņā. Kopš tās reizes Bastiāns nekad vairs par to netika domājis. Taču tagad viņš to atkal bija atcerējies.
Bastiānam sāka salt, jo mētelis bija viscaur izmircis un šeit augšā bija ļoti auksts. Papriekš vajadzēja sameklēt vietu, kur varētu ērtāk iekārtoties. Zēnam taču galu galā te nāksies palikt ilgu laiku. Cik ilgi — par to viņš sākumā nemaz nedomāja un nedomāja arī par to, ka viņu }au ļoti drīz sāks mocīt izsalkums un slāpes.
Bastiāns apstaigāja telpu.
Visapkārt stāvēja un mētājās dažnedažādas grabažas — plaukti, pilni aktu vākiem un sen vairs nelietotiem dokumentiem, kaudzēs sakrauti skolas soli, kuru pultis notraipītas ar tinti, statīvs, pie kura karājās ducis novecojušu ģeogrāfisko karšu, vairākas sienas tāfeles, kurām bija nolupusi melnā krāsa, sarūsējušas dzelzs krāsnis, nelietojamas vingrošanas ierīces, kā, piemēram, buks, kura ādas pārvalks bija tā saplaisājis, ka līda laukā polsterējums, pārsprāgušas medicīniskās bumbas, kaudze vecu, plankumainu paklāju, tālāk daži izbāzti dzīvnieki, pa pusei kožu saēsti, starp tiem liela pūce, klinšu ērglis un lapsa, visvisādas ķīmijas retortes un ieplaisājušas stikla kolbas, elektrības mašīna, cilvēka skelets, kas iekārts tādā kā drēbju pakaramajā, un daudzas kastes un kārbas, piebāztas ar vecām burtnīcām un skolas grāmatām. Bastiāns -beidzot nolēma, ka izvēlēsies sev par mājvietu vecu vingrošanas paklāju kaudzi. Uz tās varēja izstiepties gluži kā uz dīvāna. Viņš pavilka to zem jumta lūkas, kur bija visgaišāk. Tuvumā, sakrautas cita uz citas, gulēja dažas pelēkas armijas segas, ļoti putekļainas, zināms, un sadriskātas, taču pilnīgi lietojamas. Bastiāns tās atnesa. Viņš noģērba slapjo mēteli un pakāra blakus ģindenim uz drēbju pakaramā. Nāves tēls mazlietiņ sašūpojās, taču Bastiānam no tā nebija bail. Varbūt tāpēc, ka zēns mājās jau bija pieradis pie līdzīgām lietām. Viņš noāva arī savus izmirkušos zābakus. Palicis vienās zeķēs, Bastiāns apsēdās turka pozā uz vingrošanas paklājiem un kā indiānis uzsedza uz pleciem pelēko segu. Blakus gulēja viņa soma — un grāmata vara krāsas iesējumā.