Sīkulis Ikiks palika viens pats. Viņš saņēma smalko sudraba diega pavadu un sacīja:
— Nekas, gan redzēsim, kurš nonāks galā pirmais. Nū, manu vecīt, nū!— Viņš paklikšķināja ar mēli.
Un tad nebija dzirdams nekas vairāk kā viesuļvētra, kas plosījās Haules meža galotnēs.
Tuvumā torņa pulkstenis sita deviņi.
Bastiāna domas tikai negribīgi atgriezās īstenībā. Viņš bija priecīgs, ka «Bezgalīgajam stāstam» ar pulksteni nav nekāda sakara.
Zēnam nepatika grāmatas, kurās īgnā un gaudulīgā intonācijā tika stāstīti gluži ikdienišķi notikumi no gluži ikdienišķu cilvēku gluži ikdienišķas dzīves. Tā visa bija atliku likām īstenībā, kāpēc lai par to vēl lasītu? Turklāt Bastiāns kļuva neiecietīgs, tiklīdz manīja, ka viņam kāds mēģina kaut ko iestāstīt. Un šāda veida grāmatās vairāk vai mazāk skaidri vienmēr notika zināma iestāstīšana.
Bastiāns sevišķi jūsmoja par grāmatām, kuras bija aizraujošas, jautras vai kuras modināja sapņus, par grāmatām, kurās izgudrotiem tēliem gadījās pasakaini piedzīvojumi un kuras lasot varēja iztēloties visu ko.
To Bastiāns spēja — varbūt tas bija vienīgais, ko zēns spēja pa īstam: kaut ko iztēloties tik skaidri, ka viņš to gandrīz vai redzēja un dzirdēja. Stāstīdams pats sev savus stāstus, Bastiāns dažkārt aizmirsa visu, kas bija ap viņu, un tikai beigās pamodās it kā no sapņa. Un šī grāmata šajā ziņā ļoti līdzinājās viņa paša stāstiem! Lasot zēns bija ne tikai dzirdējis resno stumbru čīkstēšanu un vēja brāzmas koku galotnēs, bet arī atšķirīgās četru dīvaino sūtņu balsis, jā, viņš pat iedomājās, ka sajūt sūnu un meža zemes smaržu.
Lejā klasē tagad drīz sāksies dabaszinību stunda, kas lielākoties tika aizvadīta, uzskaitot ziedkopas un putekšnīcas. Bastiāns bija priecīgs, ka sēž šeit augšā, paslēptuvē, un var lasīt. Šī grāmata man ir tieši kā radīta, viņš nodomāja, tā ir īstā!
Nedēļu vēlāk mazais lietuvēns Vušvusūls pirmais sasniedza mērķi. Vai, pareizāk sakot, viņš jutās pārliecināts, ka ir pirmais, jo bija taču lidojis pa gaisu.
Ap saules rieta laiku, kad mākoņi vakara debesīs līdzinājās izlijušam zeltam, mazais lietuvēns pamanīja, ka viņa sikspārnis jau lido pāri Labirintam. Tā sauca kādu plašu līcļzenumu, kas sniedzās no pamales līdz pamalei un kas nebija nekas cits kā viens vienīgs liels puķu dārzs, pilns reibinošu smaržu un pasakainu krāsu. Starp krūmiem, dzīvžogiem, pļavām un dobēm ar neparastākajiem un retākajiem ziediem stiepās plati ceļi un šauras taciņas, tik meistarīgi izkārtotas un kupli sazarotas, ka visi šie apstādījumi darīja Labirintu neiedomājami plašu. Protams, Labirints bija ierīkots tikai rotaļām un izpriecām, nevis lai kādu pakļautu nopietnām briesmām vai pat aizsargātos no uzbrucējiem. Tādam nolūkam tas nebūtu derējis, un šāda aizsardzība Bērnišķajai ķeizarienei nemaz nebija vajadzīga. Visā bezgalīgajā Fantāzijas valstībā nebija neviena, no kura viņai būtu jāaizsargājas. Tam bija kāds iemesls, kuru mēs drīz vien uzzināsim.
Lidodams uz sava sikspārņa pilnīgi bez skaņas pāri šim ziedu Labirintam, mazais lietuvēns varēja novērot ari visdažādākos retos dzīvniekus. Nelielā klajumā starp ceriņiem un zeltlijām vakara saulē rotaļājās pulciņš jaunu vienradžu, un Vušvusūlam pat šķita, ka viņš zem kādas milzīgas zilās pulkstenītes būtu redzējis ligzdā slaveno putnu feniksu, taču pilnīgi pārliecināts viņš nebija un griezties atpakaļ un vēlreiz skatīties ari negribēja, lai nezaudētu laiku. Jo tagad jau mazā lietuvēna priekšā Labirinta vidū pasakaini baltā mirdzumā iznira Ziloņkaula tornis, Fantāzijas pasaules sirds un Bērnišķās ķeizarienes miteklis.
Tam, kas šo vietu nekad nav redzējis, vārds «tornis», iespējams, varētu radīt aplamu priekšstatu par kaut ko līdzīgu baznīcas vai pils tornim. Ziloņkaula tornis bija tik liels kā vesela pilsēta. Pa gabalu tas izskatījās kā smails, augsts kalna konuss, kurš savīts uz riņķi kā gliemeža mājoklis un kura augstākais punkts atrodas mākoņos. Tikai pienākot tuvāk, varēja redzēt, ka šī milzīgā cukurgalva veidota no neskaitāmiem torņiem, tornīšiem, kupoliem, jumtiem, erkeriem, terasēm, vārtu arkām, kāpnēm un balustrādēm, kas saliktas cita citā un cita virs citas. Tas viss bija no visbaltākā Fantāzijas ziloņkaula, un katra atsevišķā daļa bija izstrādāta ar prasmi, kas liecināja par augstu meistarību.
Visās šajās celtnēs dzīvoja galms, kas bija ap Bērnišķo ķeizarieni,— kambarkungi un kalpones, zintnieces un zvaigžņu tulki, burvji un āksti, sūtņi, pavāri un akrobāti, virves dejotājas un stāstu stāstītāji, heroldi, dārznieki, sargi, skroderi, kurpnieki un alķīmiķi. Un pašā augšā, varenā torņa visaugstākajā smailē, kādā paviljonā, kas atgādināja baltas magnolijas pumpuru, dzīvoja Bērnišķā ķeizariene. Dažu labu nakti, kad pilnmēness spīdēja zvaigžņotajās debesīs sevišķi krāšņs, ziloņkaula lapas plaši atvērās un uzplauka burvīgā ziedā, kura vidū sēdēja Bērnišķā ķeizariene.
Mazais lietuvēns ar savu sikspārni nosēdās uz kādas no zemākajām terasēm, tur, kur bija jājamdzīvnieku stallis. Kāds laikam bija Vušvusūla ierašanos pieteicis, jo viņu uzreiz sagaidīja pieci ķeizariskie zvērkopji, kas palīdzēja viņam nokāpt no segliem, paklanījās viņa priekšā un tad klusēdami pasniedza viesim ceremoniālo apsveicināšanās dzērienu. Vušvusūls tikai mazlietiņ pielika ziloņkaula kausu pie lūpām, lai izpildītu rituālu, un atdeva to atpakaļ. Ikviens no apkopējiem arī iedzēra pa malkam, tad vēlreiz paklanījās un veda sikspārni uz stalli. Tas viss notika, nepārmijot ne vārda.
Nonācis stallī, sev paredzētajā vietā, sikspārnis nepieskārās ne barībai, ne dzērienam, bet gan tūliņ pat saritinājās, iekarinājās savā āķī ar galvu uz leju un iegrima dziļā pārguruma miegā. Mazais lietuvēns bija no viņa prasījis mazlietiņ par daudz. Kopēji lika to mierā un izgāja uz pirkstgaliem laukā.
Šajā stallī, starp citu, bija vēl daudzi citi dzīvnieki, uz kuriem bija šurpu atjāts: viens sārts un viens zils zilonis, milzīgs putns grifs, kura ķermeņa priekšdaļa līdzinājās ērglim un aizmugurējā lauvam, balts, spārnots zirgs, kura vārds kādreiz bija zināms arī ārpus Fantāzijas, bet tagad ir aizmirsts, daži lidojoši suņi, arī vēl pāris citu sikspārņu, pat spāres un tauriņi sevišķi maziem jātnieciņiem. Tālākajās staļļu celtnēs bija vēl citi jājamdzīvnieki, kas nelidoja, bet gan skrēja, līda, lēca vai peldēja. Un katram bija īpaši kopēji, kas tos aprūpēja un aptecēja.
Ja viss būtu kā parasti, šeit patiesībā vajadzētu skanēt ievērojamam balsu jūklim: rūkšanai, spiegšanai, pogošanai, pīkstēšanai, kurkstēšanai un tarkšķēšanai. Taču šoreiz valdīja pilnīgs klusums.
Mazais lietuvēns joprojām stāvēja tajā pašā vietā, kur viņu bija atstājuši kopēji. Vušvusūls pēkšņi sajutās nomākts un mazdūšīgs, īsti nezinādams — kāpēc. Ari viņš bija ļoti, ļoti noguris no garā ceļa. Un pat apziņa, ka viņš ieradies pirmais, nespēja viņu uzmundrināt.
— Sveicināti,— mazais lietuvēns piepeši izdzirdēja pīkstošu bal- stiņu,— vai tas nav draugs Vušvusūls? Cik labi, ka arī jūs beidzot esat šeit!
Lietuvēns atskatījās, un viņa acis no brīnumiem iegailējās kā mēnestiņi, jo uz kādas balustrādes, nevērīgi atspiedies pret ziloņkaula puķupodu, stāvēja sīkulis Ikiks un māja ar savu sarkano cilindru.
— Huhū!— lietuvēns apjucis noelsās vienreiz un pēc brītiņa otrreiz:— Huhū!— Nekas jēdzīgāks viņam gluži vienkārši nenāca prātā.