Bastiāns atcerējās, ka agrāk tēvs ar viņu labprāt bija dzinis jokus. Dažkārt viņš pat bija stāstījis vai lasījis priekšā visvisādus stāstus. Bet kopš mātes nāves tas bija pagaisis. Bastiāns nespēja ar tēvu sarunāties. Šķita, ka viņam apkārt būtu izaudzis neredzams mūris, cauri kuram neviens nevarēja izlauzties. Tēvs nekad nerājās un nekad neuzslavēja. Arī kad Bastiāns palika uz otru gadu, tēvs neko neteica. Tikai pameta uz dēlu savu klātneesošo un bēdīgo skatienu, un Bastiānu bija pārņēmusi sajūta, it kā tēva te vispār nebūtu. Turklāt šī sajūta zēnu gandrīz nekad neatstāja. Sēžot vakaros kopā pie televizora, Bastiāns manīja, ka tēvs nemaz neskatās, bet gan savās domās ir kaut kur prom neaizsniedzamos tālumos. Vai dažreiz, kad abi bija paņēmuši rokās grāmatu, Bastiāns ievēroja, ka tēvs vispār nelasa, jo stundām ilgi raudzījās vienā un tajā pašā lappusē.
Bastiāns, zināms, saprata, ka tēvs ir bēdīgs. Zēns pats toreiz bija daudzas naktis raudājis tik ļoti, ka viņam no elsām lāgiem pat sametās nelaba dūša, tomēr mazpamazām tas pārgāja. Un viņš taču vēl bija šeit. Kāpēc gan tēvs nekad ar viņu nerunājās — ne par mammu, ne par citām svarīgām lietām, vienīgi par pašu nepieciešamāko?
— Ja varētu zināt, kāda ir šīs slimības būtība!—ieminējās garš, kalsnējs ugunsgars ar sārtu liesmu bārdu.— Bērnišķajai ķeizarienei nav temperatūras, nekas nav pietūcis, nav nekādu izsitumu, nekādu iekaisumu. Vienkārši šķiet, ka valdniece tūliņ izdzisīs — un nav zināms, kāpēc.
Viņam runājot pie katra teikuma no mutes izplūda mazi dūmu mākonīši, kas veidoja kādu figūru. Šoreiz tā bija jautājuma zīme.
Vecs, izplūkāts krauklis, kas izskatījās pēc liela kartupeļa, kurā krustu šķērsu saspraustas dažas melnas spalvas, atbildēja ķērcošā balsī (viņš bija saaukstēšanās slimību speciālists):
— Viņa neklepo, viņai nav iesnu, tā vispār nav medicīniska rakstura slimība.
Viņš sakārtoja lielās brilles uz sava knābja un izaicinoši palūkojās uz apkārtstāvošajiem.
— Viens katrā ziņā man šķiet skaidrs,— dūca kāds skarabejs (vabole, kuru dažkārt dēvē arī par «aptiekāru»),— starp viņas slimību un šausmu lietām, kuras mums piesaka ziņneši no visas Fantāzijas, pastāv kāda noslēpumaina kopsakarība.
— Ak jūs,— zobgalīgi iemeta starpā tintes vīriņš,— jūs vienmēr un visur saskatāt noslēpumainas kopsakarības!
— Toties jūs nekad neredzat pāri savas tintes pudelītes malai!— saniknots spindzēja skara bejs.
— Bet mani kolēģu kungi!— ievaidējās spoks, kam bija iekrituši vaigi un kas bija tērpies garā, baltā virsvalkā.— Neieslīgsim taču nebūtiskos, personiskos strīdos. Un pats galvenais — pieklusiniet balsis!
Šādas un līdzīgas sarunas norisinājās lielajā troņzālē visapkārt. Varbūt var likties dīvaini, ka tik atšķirīgas būtnes vispār spēj cita ar citu saprasties. Taču Fantāzijā gandrīz visas būtnes, arī dzīvnieki, pārvaldīja vismaz divas valodas: pirmkārt, paši savu, kurā viņi sarunājās ar sev līdzīgiem un kuru nesaprata neviens cits, un, otrkārt, kopējo, kuru sauca par Fantāzijas literāro valodu jeb lielo valodu. To pārvaldīja ikviens, kaut arī daži to izmantoja mazliet savdabīgā veidā.
Pēkšņi zālē iestājās klusums, un klātesošo skatieni pievērsās lielajām divviru čturvim, kas tika atdarītas. Ienāca Kairons, slavenais un leģendām apvītais ārstniecības mākslas meistars.
Viņš bija tas, ko senākos laikos dēvēja par kentauru. Līdz gurniem viņam bija cilvēka augums, tālāk tas pārauga zirga ķermeni. Taču Kairons bija tā saucamais melnais kentaurs. Viņš bija ieradies no ļoti
tāla novada, kas atradās tālu, tālu dienvidos. Tāpēc viņa cilvēkam līdzīgā daļa bija melnkoka krāsā, vienīgi viņa galvas mati un bārda bija balta un sprogaina, turpretī zirga ķermenis bija svītrains kā zebrai. Kaironam galvā bija savāda platmale no meldru pinuma. Ap kaklu viņam ķēdē karājās liels zelta amulets, uz kura bija redzamas divas čūskas — viena gaiša un otra tumša —, kas, iekodušās viena otrai astē, veidoja ovālu.
Bastiāns pārsteigts apstājās. Viņš * aizvēra grāmatu — protams, tālredzīgi atstādams pirkstu starp lapām,— un vēlreiz rūpīgi aplūkoja iesējumu. Tur taču bija abas čūskas, kas iekodušās viena otrai astē un izveido ovālu! Ko gan šis neparastais simbols varētu nozīmēt?
Fantāzijā ikviens zināja, ko šis medaljons nozīmē: to nēsāja tas, kas pildīja Bērnišķās ķeizarienes uzdevumu un drīkstēja viņas vārdā rīkoties tā, it kā viņa pati atrastos blakus.
Runāja, ka tas nēsātājam dod noslēpumainu spēku, kaut arī neviens skaidri nezināja — kādu. Tā vārdu zināja ikviens: AURINS.
Bet daudzi, kas baidījās šo vārdu izrunāt, to sauca par «dārglietu» vai arī par «karekli», vai vienkārši par «rotu».
Tātad arī grāmatai bija Bērnišķās ķeizarienes zīme!
Čuksti pāršalca pāri zālei, un atskanēja daži izbrīna saucieni. Sen jau vairs nebija piedzīvots, ka dārglieta būtu kādam uzticēta.
Kairons dažas reizes pieklaudzināja ar nagiem pie zemes, kamēr satraukums norima, tad zemā balsī sacīja:
— Draugi, lai jūs tas nepārsteidz,— es nēsāšu AURINU vien īsu brīdi. Esmu tikai starpnieks. Drīz es nodošu «rotu» kādam cienīgākam nēsātājam.
Visi aizturēja elpu, zālē iestājās nāves klusums.
— Es nepūlēšos mazināt mūsu sakāvi ar skaistiem vārdiem,— Kairons turpināja.— Mēs visi esam bezspēcīgi Bērnišķās ķeizarienes slimības priekšā. Mēs tikai zinām, ka līdz ar šo slimību sākusies Fantāzijas bojāeja. Vairāk mēs neko nezinām. Pat ne to, vai vispār ir ārstu spēkos viņu glābt. Taču iespējams — un es ceru, ka neviens no jums neapvainosies, ja es to atklāti pateikšu, — iespējams, ka mums, kas esam te sapulcējušies, nav pilnīgi visu zināšanu, visas gudrības. Tā pat ir mana pēdējā un vienīgā cerība, ka šajā bezgalīgajā valstībā kaut kur ir kāda būtne, kas gudrāka par mums, kas varētu mums sniegt padomu un palīdzību. Taču tas ir tikai minējums. Lai kur arī būtu meklējama glābiņa iespēja, viens ir skaidrs: lai šo iespēju atrastu, ir vajadzīgs pēdu dzinējs, kurš spētu atklāt ceļus necaurejamajā un kurš nenobītos ne no kādām briesmām un grūtībām, vienvārdsakot — ir vajadzīgs varonis. Un Bērnišķā ķeizariene man pateica, kā sauc šo varoni, kuram viņa uztic savu un visu mūsu likteni: viņa vārds ir Atrejs, un viņš dzīvo Zāles jūrā aiz Sidraba kalniem. Viņam es nodošu AURINU un viņu sūtīšu Lielajā meklējumā. Tagad jūs zināt visu.
Un, to pateicis, vecais kentaurs, soļiem rībot, atstāja zāli.
Palikušie apjukuši lūkojās cits citā.
— Kā sauca šo varoni?— viens prasīja.
— Atrejs — vai kaut kā līdzīgi,— otrs sacīja.
— Nekad neesmu par viņu dzirdējis!— trešais atbildēja. Un visi četri simti deviņdesmit deviņi ārsti noraizējušies šūpoja galvu.
Torņa pulkstenis sita desmit. Bastiāns brīnījās, cik ātri pagājis laiks. Klasē ikviena stunda zēnam parasti šķita gara kā maza mūžība. Lejā tagad bija vēsture pie Drēna kunga — kalsnēja, parasti saīguša vīra, kas ar sevišķi lielu labpatiku padarīja Bastiānu visu acīs smieklīgu, jo zēns gluži vienkārši nespēja paturēt galvā gadskaitļus, kuros notikušas kaujas, visvisādu cilvēku dzimšanas datumus un valdīšanas laiku.