Zāles jūra, kas atradās aiz Sidraba kalniem, bija tālu prom no Ziloņkaula torņa — daudzu, daudzu dienu ceļā. Tā bija prērija, kas patiešām bija tik plaša, liela un līdzena kā jūra. Sulīga zāle kuploja cilvēka augumā, un, līdzko tai pāri pārskrēja vējš, līdzenumā sacēlās viļņi kā okeānā, un tie šalkoja kā ūdens.
Tautu, kas šeit dzīvoja, sauca par «zāles ļaudīm» vai «zaļādai- ņiem». Viņiem bija zilganmelni mati, kurus ari vīrieši nēsāja garus un dažkārt bizēs sasietus, un viņu āda bija tumši zaļa, ar mazliet brūnganu nokrāsu — kā olīvām. Viņi dzīvoja ārkārtīgi pieticīgu, disciplinētu un sūru dzīvi, un viņu bērni — kā zēni, tā meitenes — tika audzināti drosmīgi, augstsirdīgi un lepni. Viņiem vajadzēja mācīties izciest svelmi, aukstumu un lielu trūkumu, un viņiem vajadzēja pierādīt savu drosmi. Tas bija nepieciešams, jo zaļādaiņi bija mednieku tauta. Visu, kas dzīvei nepieciešams, viņi vai nu pagatavoja
no cietas, šķiedrainas prēriju zāles, vai ari ieguva to no purpura bifeļiem, kas klaiņoja milzu baros pa Zāles jūru.
Purpura bifeļi bija aptuveni divtik lieli kā parastie vērši vai govis, tiem bija gara, zīdaini spīdīga, purpursārta spalva un vareni ragi, kuru gali bija asi un cieti kā dunči. Visā visumā šie bifeļi bija miermīlīgi, taču, kad sajuta briesmas vai pret sevi vērstu uzbrukumu, varēja kļūt bīstami kā dabas stihija. Neviens, izņemot zaļādaiņus, neuzdrošinātos medīt šos zvērus — un viņi turklāt to darīja vienīgi ar loku un bultām. Zaļādaiņi deva priekšroku bruņnieciskai cīņai, un bieži vien gadījās, ka nevis dzīvniekam, bet pašam medniekam vajadzēja šķirties no dzīves. Šī tauta mīlēja un godāja purpura bifeļus un uzskatīja, ka iegūst tiesības viņus nogalināt, tikai likdami uz spēles paši savu dzīvību.
Līdz šai zemei vēl nebija nonākusi ziņa par Bērnišķās ķeizarienes slimību un likteni, kas apdraudēja visu Fantāziju. Sen jau nekādi ceļinieki nebija iegriezušies zaļādaiņu telšu apmetnē. Zāle auga sulīgāka nekā jebkad agrāk, dienas bija gaišas un naktis zvaigžņu pilnas. Viss likās esam kārtībā.
Taču kādu dienu telšu apmetnē uzradās kāds vecs melnais kentaurs ar baltiem matiem. No viņa spalvas pilēja sviedri, izskatījās, ka viņš ir līdz nāvei noguris, viņa bārdainā seja bija izkāmējusi un novārgusi. Galvā viņam bija savāda platmale no meldru pinuma un ap kaklu ķēde, kurā karājās liels zelta amulets. Tas bija Kairons.
Viņš stāvēja brīvā laukuma vidū, kuru ieskāva teltis arvien plašākos un plašākos lokos,— tur, kur vecākie sapulcējās uz apspriedēm vai arī kur svētku dienās tika dejotas dejas un dziedātas senas dziesmas. Kairons gaidīdams raudzījās apkārt, taču visriņķī drūzmējās vienīgi ļoti vecas sievietes, sirmgalvji un gluži mazi bērni, kas ziņkārīgi noskatījās atnācējā. Viņš nepacietīgi dīžājās ar kājām.
— Kur ir mednieki un mednieces?— kentaurs nosprauslājās, noņēma platmali un noslaucīja sev pieri.
Kāda blonda sieviete ar zīdaini uz rokām atbildēja:
— Visi aizgājuši medībās. Viņi atgriezīsies tikai pēc trim četrām dienām.
— Vai Atrejs arī ir kopā ar viņiem?— kentaurs vaicāja.
— Jā, svešiniek, bet kā tu viņu pazīsti?
— Es viņu nepazīstu. Atvediet viņu šurp!
— Svešiniek,— ierunājās kāds vecs vīrs ar spieķi,— viņš nāks nelabprāt, jo šodien ir viņa medības. Tās sākas ar saules rietu. Vai tu zini, ko tas nozīmē?
Kairons papurināja savas krēpes un padīžājās ar kājām.
— To es nezinu, un tam arī nav nekādas nozīmes, jo viņu tagad gaida svarīgāks uzdevums. Jūs pazīstat šo zīmi, kas man kaklā. Tātad atvediet viņu šurp!
— Mēs redzam dārglietu,— sacīja kāda jauna meitene,— un mēs zinām, ka tu nāc no Bērnišķās ķeizarienes. Bet kas tu esi?
— Mani sauc Kairons,— norūca kentaurs,— ārsts Kairons, ja jums tas kaut ko izsaka.
Kāda salīkusi veca sieva izspraucās uz priekšu un sauca:
— Jā, tā ir taisnība. Tagad es atceros. Es viņu jau vienreiz esmu redzējusi, kad biju vēl jauna. Viņš ir pats slavenākais un dižākais ārsts visā Fantāzijā!
Kentaurs pamāja večiņai ar gfklvu.
— Paldies, kundze,— viņš sacīja,— un tagad varbūt kāds no jums būs tik laipns un atvedīs beidzot šo Atreju. Laika nav daudz. Ir apdraudēta Bērnišķās ķeizarienes dzīvība.
— Es to izdarīšu!— pieteicās maza meitenīte, kas bija varbūt piecus sešus gadus veca.
Viņa aizskrēja prom, un dažus mirkļus vēlāk bija redzams, kā viņa starp teltīm aizaulekšo neapseglotā zirgā.
— Beidzot!— kentaurs norūcās un bezsamaņā sabruka.
Atguvis sajēgu, Kairons sākumā nesaprata, kur nonācis, jo
visapkārt valdīja tumsa. Tikai mazpamazām viņš aptvēra, ka atrodas plašā teltī un guļ uz mīkstas kažokādas segas. Šķita, ka ir nakts, pa spraugu cauri durvju priekškaram ielauzās ugunskura šaudīgā gaisma.
— Svētā pakava nagla!— viņš nomurmināja, mēģinādams piecelties.— Cik ilgi es šeit jau guļu?
Durvju priekškara spraugā parādījās kāda galva, tad atkal nozuda, un pēc tam kāda balss sacīja:
— Jā, liekas, viņš ir pamodies.
Pēcāk durvju priekškars tika pavilkts vaļā, un ienāca zēns, aptuveni gadus desrfut vecs. Kājās viņam bija garas bikses un apavi no mīkstas bifeļu ādas. Viņa ķermeņa augšdaļa bija kaila, tikai ap pleciem apmests purpursarkans mētelis, kas acīmredzot austs no bifeļu spalvas un sniedzās līdz zemei. Viņa garie, zilganmelnie mati pakausī bija sasieti ar ādas saitēm. LIz zēna pieres un vaigu olīvzaļās ādas bija uzzīmēti ar baltu krāsu daži vienkārši ornamenti. Viņa tumšās acis dusmīgi zvēroja pretī nelūgtajam viesim, taču citādi viņa vaibstos nebija samanāms ne mazākais jūtu saviļņojums.
— Ko tu gribi no manis, svešiniek?— viņš jautāja.— Kāpēc esi ienācis manā teltī? Un kāpēc tu izjauci manas medības? Ja es šodien būtu nogalinājis lielo bifeli — un mana bulta jau atradās uz stiegras, kad tiku pasaukts,— es rīt būtu kļuvis par mednieku. Tagad man jāgaida vesels gads. Kāpēc?
Vecais kentaurs apmulsis blenza viņā.
— Vai tas nozīmē, ka tu esi Atrejs?— viņš beidzot izdabūja pār lūpām.
— Jā, svešiniek.
— Bet varbūt ir vēl kāds cits, kāds pieaudzis virs, pieredzējis mednieks šajā vārdā?
— Nē, Atrejs esmu es — un neviens cits.
Vecais Kairons atslīga atpakaļ savā guļvietā un elsa:
— Bērns! Mazs zēns! Bērnišķās ķeizarienes lēmumus nudien ir grūti aptvert.
Atrejs klusēja un nepakustēdamies gaidīja.
— Piedod man, Atrej,— sacīja Kairons, tikai ar grūtībām spēdams apvaldīt savu satraukumu,— negribēju tevi sāpināt, taču mani tas pagalam pārsteidza. Godīgi sakot, es nespēju sevi saņemt rokās! Es vairs nezinu, ko lai domāju! Visā nopietnībā jājautā sev, vai Bērnišķā ķeizariene patiešām zināja, ko dara, izraudzīdamās tādu bērnu kā tevi. Tas ir visīstākais neprāts! Un, ja viņa to darījusi pie pilnas sajēgas, tad . . . tad . . .
Viņš sparīgi purināja galvu un iekliedzās:
— Nē! Nē! Būtu es zinājis, pie kā viņa mani sūta, es būtu vienkārši atsacījies tev nest vēsti par šo uzdevumu. Es būtu atsacījies!
— Kādu uzdevumu?— Atrejs vaicāja.
— Tas ir kaut kas baismīgs!— iesaucās Kairons, tagad tomēr padevies savai neapmierinātībai.— Izpildīt viņas uzdevumu droši vien neiespētu pat vislielākais un vispieredzējušākais varonis, bet tu . . . Viņa sūta tevi nezināmajā meklēt kaut ko tādu, ko neviens nepazīst. Neviens tev nevar palīdzēt, neviens nevar dot padomu, neviens nevar paredzēt, kas tevi sagaida. Un tomēr tev tūliņ jāizšķiras, nekavējoties, uz vietas, vai tu pieņemsi uzdevumu vai ne. Nedrīkst vairs zaudēt ne mirkli. Desmit dienas un naktis es esmu tikpat kā bez mitas aulekšojis, lai nokļūtu pie tevis. Taču tagad . . . tagad es gandrīz vēlētos, kaut nekad šeit nebūtu nonācis. Es esmu ļoti vecs, mani spēki ir izsīkuši. Pasniedz man, lūdzu, ūdeni!