- Un kā ar manu trešo jautājumu, Aleks? Cik daudz tu jau esi izokšķerējis?
Alekss paraustīja plecus, cenšoties izskatīties parasti, lai slēptu bailes, ko patiesi izjuta. - Pietiekami daudz, - viņš atbildēja.
- Turpini.
Alekss ievilka dziļi elpu. Viņam aiz muguras lielā medūza dreifēja garām kā milzīgs indes mākonis. Ar acs kaktiņu viņš to varēja saskatīt. Zēns parāva roku dzelžus, vēloties uzzināt, vai ar tiem var salauzt krēslu. Krēsla aizmugurē bija Ņirga ar nazi rokā. Pēkšņi krēsla atzveltne nodrebēja un uz galvas sacēlās mati. Naža asmens aizķēra zēna kakla ādu. Alekss juta, kā asins strūkla plūst lejā pa apkakli.
- Tu liec mums gaidīt, - Herods Seils sacīja.
- Labi. Kad mans tēvabrālis bija šeit, viņš interesējās par vīrusiem. Viņš par tiem bija apjautājies vietējā bibliotēkā. Es domāju, ka viņš runāja par datoru vīrusiem. Tas taču bija dabisks pieņēmums. Bet es kļūdījos. Es redzēju, ko jūs šeit darījāt pagājušajā naktī. Dzirdēju runājam par skaļruņu sistēmām. Dezaktivā- cija un bīstamo vielu zona. Viņi runāja par bioloģisko karu. Pie jums atrodas daži īstu vīrusu paveidi. Tie tika ienesti kabeļos, iepakoti sudrabotās kastēs, un jūs tos ievietojat Pērkondārdos. Es nezinu, kas notiks turpmāk. Pieļauju: kad cilvēki ieslēgs datorus, vini mirs. Tie atrodas skolās, tātad tie būs skolēni. Tas nozīmē, ka jūs neesat svētais, kā daži domā, Seila kungs. Masu slepkava. Asinskārs psihopāts. Pieļauju, jūs varat iebilst.
Herods Seils klusu plaukšķināja. - Tu esi labi pastrādājis, Aleks, - viņš sacīja. - Apsveicu. Un jūtu, tu esi pelnījis atlīdzību. Tāpēc vēlos tev izstāstīt visu, kā ir. Lai būtu vērts, ka MI6 vajadzēja sūtīt pie manis īstu angļu skolnieku. Tāpēc, ka tu saproti - pasaulē nav nekā vairāk, ko es tik ļoti neieredzu. O jā… - Viņa seja noraustījās dusmās, un Aleksam uz brīdi likās, ka redz tajā dzīvu ārprātu. - Jūs, asinskārie snobi, ar savām augstprātīgajām skolām un smirdošo angļu valodas pārākumu! Bet es jums parādīšu. Es grasos jums parādīt visu!
Seils piecēlās un piegāja pie Alekša. - Es ierados šajā valstī pirms četrdesmit gadiem, - viņš teica. - Man nebija naudas. Manai ģimenei nebija nekā. Bet kāda dīvaina negadījuma dēļ es varēju vai nu izdzīvot, vai nomirt Beirūtā. Tev būtu labāk, ja es būtu nomiris! Daudz labāk! Mani uz šejieni atsūtīja kāda amerikāņu ģimene, lai es iegūtu izglītību. Viņiem bija draugi Londonas ziemeļu daļā, un es dzīvoju pie viņiem visu laiku, kamēr gāju vietējā skolā. Tu pat nevari iedomāties, kā es tad jutos. Būt Londonā, kas man vienmēr bija likusies civilizācijas sirds. Redzēt tādu pārpilnību un zināt, ka grasos kļūt par tās daļu. Es gribēju kļūt par īstu angli! Zēnam, kurš dzimis Libānas padibenēs, tas bija neticams sapnis. Bet drīz vien es iepazinu realitāti… - Seils pieliecās un izrāva nazi no krēsla. Viņš pameta to Ņirgām, kurš to satvēra.
- Pēc kāda laika es ierados skolā, tiku izsmiets un pazemots. Sava auguma dēļ. Savas ādas krāsas dēļ. Tāpēc, ka labi nerunāju angliski. Tāpēc, ka nebiju viens no viņiem. Viņi mani apsaukāja. Herods Smirdīgais. Aitu gans. Pigmejs. Un viņi izspēlēja visādus jokus ar mani. Adatas krēslā. Zaga un bojāja grāmatas. Noplēsa man bikses un izkarināja mastā zem valsts karoga. - Seils lēni pakratīja galvu. - Es biju iemīlējis šo karogu, kad pirmoreiz šeit ierados, - viņš teica. - Bet jau pēc dažām nedēļām es to ienīdu.
- Daudzi skolās tiek pazemoti… - Alekss iesāka un tad aprāvās, kad Seils viņam nikni iesita pļauku.
- Es neesmu beidzis, - viņš noteica. Viņš dziļi elpoja, un uz apakšējās lūpas krājās siekalas. Alekss varēja saredzēt, kā Seila sejā atdzīvojas pagātne. Un atkal viņš ļāva pagātnei izsist sevi no sliedēm.
- Tajā skolā pazemojumu bija pārpārēm, - Seils turpināja. - Bet viens tur bija briesmīgāks par visiem pārējiem. Tas bija maza auguma lišķīgs knēvelis, bet viņa vecāki bija bagāti, un citi bērni turējās ar viņu kopā. Viņš zināja, kā izturēties un ko runāt… pat tad jau kā īsts politiķis. O jā. Viņš prata būt pievilcīgs, kad gribēja tāds būt. Kad visapkārt bija skolotāji. Bet, tiklīdz tie aizgriezās, viņš klupa man virsū. Viņš sakūdīja arī pārējos. Dabūjam rokā to aitu ganu. Iebāžam viņa galvu podā. Viņam bija tūkstošiem ideju, kā padarīt manu dzīvi par niecību, un viņš nekad neapstājās, izdomājot vienmēr kaut ko jaunu. Visu laiku viņš bikstīja mani un izsmēja, un es tur neko nevarēju darīt, jo viņš bija populārs un es biju ārzemnieks. Un vai tu zini, kurš ir tas zēns, tagad jau izaudzis?
- Pieļauju, ka jūs man to izstāstīsiet, - Alekss sacīja.
- Es tev visu pateikšu. Jā. Viņš izauga, lai kļūtu par asinskāro premjerministru!
Seils izvilka baltu zīda kabatlakatiņu un noslaucīja seju. Kailā galva spīdēja no sviedriem. - Visu mūžu pret mani izturējās šādā veidā, - viņš turpināja. - Nav svarīgi, cik veiksmīgs esmu kļuvis, cik naudas esmu nopelnījis, cik cilvēkiem esmu devis darbu. Es joprojām esmu izsmiekla objekts. Joprojām esmu Herods Smirdīgais, aitu gans, libāniešu klaidonis. Labi, jau četrdesmit gadus esmu plānojis savu atriebību. Un tagad beidzot ir pienācis mans laiks. Ņirgas kungs…
Ņirgas kungs piegāja pie pretējās sienas un nospieda pogu. Alekss pieļāva, ka no grīdas parādīsies apslēpts biljarda galds, bet tā vietā uz visām sienām noslīdēja paneļi, no griestiem līdz pat grīdai izveidojot ekrānus, kuri nekavējoties sāka ņirbēt. Uz viena no ekrāniem Alekss varēja redzēt pazemes laboratoriju, uz otra - konveijera līniju, uz trešā - lidlauka skrejceļu, uz kura atradās ratiņi ar pēdējo kravu. Visur vīdēja novērošanas kameras, un Seils varēja redzēt jebkuru savas karalistes stūrīti, neizejot no istabas. Bet Aleksā tas neizraisīja ne mazāko izbrīnu.
- Pērkondārdi ir apbruņoti un sagatavoti. Un vēl kas - tev taisnība, Aleks. Katrs no tiem satur, kā pareizi izteicies, datorvīrusu. Bet tas, ja tev tā tīk, ir mans aprīļa joks. Tāpēc ka vīruss, par kuru mēs runājam, ir bakas. Protams, Aleks, tās ir ģenētiski modificētas, lai padarītu tās ātrākas un spēcīgākas… daudz nāvējošākas. Viena karote šīs vielas varētu iznīcināt veselu pilsētu. Un mans Pērkondārds ir daudz, daudz spēcīgāks. Šobrīd tas ir izolēts un samērā drošs. Bet šopēcpusdien mēs grasāmies sarīkot mazu ballīti Zinātnes muzejā. Visas britu skolas būs tajā iesaistītas ar skolēniem, kuri būs sapulcējušies pie šiem jaukajiem, jaunajiem, spīdīgajiem datoriem. Un dienas vidū, tieši pulksten divpadsmitos, mans vecais draugs premjerministrs teiks runu, ar kuru pats būs ļoti apmierināts, un tad viņš nospiedīs pogu. Viņš pat domās, ka ir palaidis datorus, un viņam būs taisnība. Nospiežot pogu, viņš būs palaidis vīrusu, un šonakt ap pusnakti Lielbritānijā vairs nebūs neviena skolēna, un premjerministrs raudās, atceroties dienu, kad pirmo reizi pazemoja Herodu Seilu!
- Jūs esat traks! - iesaucās Alekss. - Šonakt pusnaktī jūs būsiet cietumā.
Seils pamāja ar roku. - Es tā nedomāju. Tajā brīdī viss jau būs noticis, kam vajadzēs notikt, un es jau būšu tālu prom. Es šajā lietā neesmu viens, Aleks. Man ir iespaidīgi draugi, kuri mani ir atbalstījuši.
- Jasens Gregorovičs.
- Tu esi padarbojies! - Seils likās pārsteigts, ka Alekss zina šo vārdu. - Jasens strādā ar cilvēkiem, kuri man ir palīdzējuši. Vārdiem un tautībai nav nozīmes. Tu būsi pārsteigts, uzzinot, cik daudz valstu pasaulē neieredz angļus. Sāksim ar to, ka tā ir lielākā daļa Eiropas. Bet vienalga… - Viņš sasita plaukstas un atgriezās pie rakstāmgalda. - Tagad tu zini patiesību. Esmu priecīgs, ka varēju tev to izstāstīt. Tu pat nevari iedomāties, kā es tevi ienīstu. Pat tad, kad spēlēji ar mani šo stulbo snukeru, cik liels prieks man būtu bijis tevi nogalināt. Tu esi līdzīgs tiem, kas bija man apkārt skolas laikā. Nekas jau nav mainījies.