- Jūs neesat mainījies, - Alekss sacīja. Viņa vaigs joprojām sūrstēja pēc Seila pļaukas. Bet viņš bija dzirdējis pietiekami. - Man žēl, ka jūs skolā tā pazemoja, - viņš teica. - Daudzus skolā pazemo. Bet viņi nekļūst par briesmoņiem. Jūs tiešām esat traks, Seila kungs. Un jūsu plāns izgāzīsies. Es esmu izstāstījis MI6 visu, ko uzzināju. Viņi jūs gaidīs Zinātnes muzejā. Tāpat kā tie vīri baltajos halātos.
Seils iesmējās. - Piedod, bet es tev neticu, - viņš noteica. Pēkšņi viņa seja kļuva akmenscieta. - Un, iespējams, esi aizmirsis, ka es tevi brīdināju nemelot man.
Ņirga paspēra soli uz priekšu un uzsita ar naža asmeni sev pa plaukstu.
- Es gribētu redzēt, kā tu mirsi, - Seils noteica. - Diemžēl man ir neatliekamas darīšanas Londonā. -
Viņš pagriezās pret Ņirgu. - Tev jānāk man līdzi uz helikopteru. Tad atgriezies un nogalini šo puiku. Dari to lēnām. Dari to sāpīgi. Mums vajadzēja pietaupīt mazliet tā baku vīrusa. Bet esmu pārliecināts, tu izdomāsi kaut ko daudz interesantāku.
Viņš piegāja pie durvīm, tad apstājās un pagriezās pret Alekšu.
- Ardievu, Aleks. Nebija patīkami ar tevi iepazīties. Bet izbaudi savu nāvi. Un atceries, tu esi tikai pirmais, kurš…
Durvis aizvērās. Alekss palika telpā viens, pieāķēts ar roku dzelžiem pie krēsla, kur viņam aiz muguras stikla krātiņā lēni pārvietojās milzīgā medūza.
DZIĻIE ŪDEŅI
Alekss centās atbrīvoties no krēsla. Plaukstu locītavas bija nobrāztas un asiņainas, bet dzelži - pārāk cieši. Pēc pusstundas, kad Ņirga vēl nebija atgriezies, Alekss centās sadabūt savu pūtīšu krēmu, ko bija iedevis Smiters. Viņš zināja, ka tas saēdīs roku dzelžus dažās sekundēs. Viņš varēja sataustīt, kur tas bija ielikts - armijas bikšu ārējā kabatā ar rāvējslēdzēju. Bet pirksti tam netika klāt. Trūka tikai dažu centimetru. Viņš centās vēlreiz, bet nekas nesanāca. Tas viņu tracināja.
Zēns izdzirdēja helikoptera troksni un saprata, ka Seils jau ir ceļā uz Londonu. Alekss nodrebēja no tā, ko Seils bija teicis. Sis multimiljonārs tiešām bija traks. Tas, ko viņš plānoja, bija kaut kas neticams - masu slepkavība, kas iznīcinātu vairākas britu paaudzes. Alekss centās iedomāties, kas varētu notikt. Desmitiem tūkstoši skolēnu sēdēs klasēs, sapulcējušies ap saviem jaunajiem Pērkondārdiem, gaidot brīdi tieši dienas vidū, kad premjerministrs teiks runu un nospiedīs pogu, palaižot datorus kopējā tīklā. Bet tā vietā atskanēs šņākoņa un mazs nāvējošā baku vīrusa mākonis izplatīsies pa ļaužu pilno telpu. Un pēc dažām minūtēm visā valstī sāksies cilvēku bojāeja. Aleksam pat negribējās domāt par to. Tas bija šausminoši. Un tas sāksies dažu stundu laikā. Viņš ir vienīgais, kurš to var apturēt. Bet šeit nu viņš ir - saistīts, nespēdams pat pakustēties.
Atvērās durvis. Alekss atgriezās, baidīdamies ieraudzīt Ņirgas kungu, bet tā bija Nadja Vola, kura iesteidzās, ātri aizvērdama aiz sevis durvis. Viņas bālā seja bija pietvīkusi un acis aiz briļļu stikliem likās sabiju- šās. Viņa pienāca pie zēna.
- Aleks!
- Ko jūs gribat? - Alekss atvirzījās. Tad atskanēja klikšķis un zēna rokas bija brīvas. Viņa atslēdza roku dzelžus! Alekss piecēlās, brīnīdamies, kas notiek.
- Aleks, uzklausi mani, - Vola teica. Vārdi pār viņas dzelteni krāsotajām lūpām vēlās ātri un klusi. - Mums nav vairāk laika. Es esmu šeit, lai tev palīdzētu. Es strādāju ar tavu tēvabrāli - īenu Raidera kungu, - viņa pārsteidza Alekšu. - Jā. Esmu tavā pusē.
- Bet man neviens neteica…
- Tev bija labāk neko nezināt.
- Bet… - Alekss apmulsa. - Es jūs redzēju pie zemūdenes. Jūs zinājāt, ko Seils dara…
- Es neko nevarēju darīt. Ne tad. To ir pārāk grūti paskaidrot. Mums nav laika runāties. Tu gribi viņu apturēt, vai ne? Visi telefoni šajā mājā ir kodēti. Tu tos nevari izmantot. Bet man birojā ir mobilais.
Alekss joprojām bija aizdomu pilns. Ja jau Nadja Vola tik daudz zināja, kāpēc viņa necentās apturēt Seilu jau agrāk? Tomēr viņa atbrīvoja Alekšu - un Ņirgas kungs varēja būt atpakaļ jebkuru mirkli. Viņam nebija citas izvēles kā vienīgi noticēt. Viņš sekoja Nadjai laukā no istabas, ap stūri un tad augšā pa kāpnēm, apstājoties pie kailas sievietes, kādas grieķu dievietes, statujas, kas atradās stūrī. Vola uz brīdi pastiepa roku pret statujas roku.
- Kas ir? - Alekss apjautājās.
- Noreiba galva. Tev jāiet tālāk. Pirmās durvis pa kreisi.
Alekss pagāja viņai garām kāpņu laukumā. Ar acs kaktiņu viņš manīja, kā Nadja noliec statujas roku. Roka sakustējās… svira. Tajā pašā brīdī viņš saprata, ka tā ir viltība, bet bija jau par vēlu. Viņš skaļi iebļāvās, kad grīdā paslēptā lūka atvērās zem kājām, centās apturēt krišanu, bet nekas nebija izdarāms. Nokritis uz muguras, zēns slīdēja lejup cauri grīdai pa plastmasas tuneli, kas zem viņa izvērsās spirālē. Laižoties lejā, viņš dzirdēja, kā Nadja Vola uzvaroši smejas, un tad viņš jau bija prom, bezcerīgi cenšoties atrast kādu atbalsta punktu sānos un saspringti iztēlojoties, kas varētu būt šī kritiena beigās.
Pēc piecām sekundēm kritiens beidzās. Plastmasas spirāle viņu izmeta laukā. Alekss pat nepaspēja ievilkt elpu, kad ar milzīgu plunkšķi bija aukstā ūdenī. Kādu brīdi viņš neko neredzēja, cenšoties atgūt elpu. Tad viņš jau bija virspusē un attapās milzīgā stikla tvertnē, kas bija pilna ar ūdeni un akmeņiem. Tas, kur viņš bija nonācis, bija kaut kas šausmīgs.
Vola viņu bija iegrūdusi akvārijā, kur peldēja milzīgā medūza: Heroda Seila Portugāles cilvēkēdāja. Tā bija ilūzija, ka Alekss nekad te nevarētu nonākt. Viņš ieraudzīja medūzu tālākajā pretējā stūrī. Simtiem tās briesmīgo taustekļu ūdenī šūpojās un grozījās. Abus nekas nešķīra. Alekss centās turēties visiem spēkiem, lai nekristu panikā. Viņš uzmanīgi apmeta ūdenī kūleni, uzmanoties, lai nekas neradītu briesmas. Medūzai nebija acu. Tā nezināja, kur viņš atrodas. Tā nevarētu… nevarētu uzbrukt.
Bet, iespējams, tā varēja nejauši nonākt pie viņa. Akvārijs, kur viņš atradās, bija milzīgs, vismaz desmit metrus dziļš un divdesmit vai trīsdesmit metrus garš. Tam pāri bija stikls, bet pārāk augstu, lai Alekss to spētu aizsniegt. Nebija nekādu iespēju tikt no tā laukā. Skatoties lejā cauri ūdenim, varēja redzēt gaismu. Alekss pazina telpu, kuru tikko bija atstājis, - Heroda Seila kabinets. Pēc brīža kaut kas neskaidrs un izkropļots parādījās kustīgajā ūdenī - atvērās durvis. Ienāca divi cilvēki. Alekss nevarēja skaidri saskatīt, bet zināja - tie ir Volas jaunkundze un Ņirgas kungs. Abi nostājās zēnam pretī. Vola turēja rokā kaut ko līdzīgu mobilajam telefonam.
- Es ceru, Aleks, ka tu mani dzirdi, - kaut kur virs Alekša galvas skaļrunī atskanēja vācu sievietes balss. - Esmu pārliecināta, ka tu neizkļūsi no šī akvārija. Tu varēsi tur ūdenī spārdīties stundu, varbūt divas vai pat ilgāk. Kāds ir rekords, Ņirgas kungs?
- Aai naarg!
- Piecarpus stundas. Jā. Bet drīz vien tu nogursi, Aleks. Tu noslīksi. Iespējams, tas notiks ātrāk un tu nonāksi mūsu drauga apskāvienos. Vai tu viņu redzi? Nē? Tie nebūs apskāvieni, ko varētu vēlēties. Tie tevi nogalinās. Sāpes, es domāju, būs neiedomājamas bērnam. Cik žēl, Aleks Raider, ka MI6 izvēlējās tevi sūtīt šurp. Viņi tevi vairs nekad neredzēs.