Balss apklusa. Alekss spārdījās, cenšoties noturēt galvu virs ūdens. Viņa acis pamanīja medūzu. Otrā pusē aiz stikla kaut kas neskaidri sakustējās. Ņirgas kungs bija pametis telpu. Bet Vola vēl palika. Viņa gribēja pavērot, kā Alekss mirst.
Zēns paskatījās uz augšu. Virs akvārija bija virkne neona spuldžu, bet tās bija pārāk augstu. Pēkšņi viņš zem sevis sadzirdēja kaut kādu klikšķi un nesaprotamu, klusu švīkstoņu. Šī skaņa viņu jau reiz darīja uzmanīgu. Medūza bija sakustējusies. Viņš varēja saskatīt caurspīdīgu konusu ar tumši violetu galu, kas virzījās tieši pretī. Šī radījuma apakšējā daļa - taustekļi - lēni dejoja.
Alekss gribēja bļaut un aizrijās ar ūdeni. Volai bija jāieslēdz mākslīgā ūdens plūsma, lai medūza sāktu kustēties. Zēns izmisīgi atspērās, peldot uz muguras un cenšoties izvairīties no medūzas. Viens no taustekļiem pārpeldēja pāri viņa kājai, to aizķerot. Ja kājās nebūtu sporta kurpes, tad viņš noteikti tiktu sadzelts. Vai dzelonis varētu izkļūt caur drēbēm? Viss bija iespējams. Apavi šoreiz viņu paglāba.
Alekss aizpeldēja līdz tālākajam akvārija stūrim un tur apstājās, balstoties ar roku pret stikla sienu. Viņš saprata, ka Vola teikusi taisnību. Ja medūza viņu ne- piebeigs, tad to paveiks nogurums. Viņam bija jācīnās katru sekundi, lai noturētos peldus, un šis drausmīgais terors viņu nogurdināja.
Stikls. Alekss atspiedās pret to, cenšoties sasist. Iespējams, tas bija veids… Viņš novērtēja attālumu starp sevi un medūzu, ievilka dziļi elpu un ienira līdz pat baseina dibenam. Viņš spēja saskatīt, kā Nadja Vola viņu vēro. Kaut arī tas bija tikai plankums priekšā, viņš skaidri spēja saskatīt, ka tā ir Vola. Viņa nekustējās, un Alekss bija sašutis, ka viņa gaida, ko zēns darīs turpmāk.
Viņš aizpeldēja līdz akmeņiem, lai izvēlētos kādu nelielu, kuru paņemt līdzi augšā. Bet akmeņi bija pārāk smagi. Viņš noskatīja vienu apmēram savas galvas lielumā, bet tas nekustējās. Vola necentās viņu apturēt, jo zināja, ka akmeņi ir iecementēti. Alekss uznira ievilkt elpu. Viņš apgriezās riņķī un atspērās, lai uzpeldētu virs ūdens, bet pēdējā brīdī ieraudzīja medūzu, kas lēnām pārdreifēja virs viņa. Alekss iekliedzās, un no viņa mutes izlauzās gaisa burbulīši. Medūzas taustekļi bija tieši virs viņa galvas. Alekss centās atkal nonirt, ārprātīgi mētājot kājas kā spriguļus. Viņa pleci atsitās pret tuvumā esošajiem akmeņiem, un viņš sajuta sāpīgus drebuļus pa visu ķermeni. Saķēris roku, viņš aizpeldēja atpakaļ uz pretējo stūri un uzpeldēja virs ūdens, lai ievilktu elpu, līdzko galva bija virs ūdens.
Viņš nebija spējīgs sasist stiklu. Viņš nevarēja izrāpties no akvārija. Viņam nebija iespējas izvairīties no medūzas. Kaut arī viņš bija paņēmis visu, ko Smiters bija iedevis, nekas no tā nepalīdzēja.
Un tad Alekss atcerējās krēmu. Viņš pastiepa roku augšup un ar pirkstu aizķēra akvārija malu. Tā bija brīnumaina konstrukcija. Alekss nekādi nevarēja iedomāties, cik liels ūdens spiediens iedarbojas uz stikla plāksnēm, bet visu konstrukciju saturēja kopā saknie- dēti tērauda leņķi stūros gan no iekšpuses, gan no ārpuses.
Kuldams ūdeni, viņš atvilka kabatas rāvējslēdzēju un izņēma tūbiņu. PRET PINNĒM, VESELĪGĀKAI ĀDAI. Ja varētu redzēt, ko viņš dara, Nadja Vola nodomātu, ka zēns kļuvis traks. Medūza aizdreifēja uz akvārija pretējo pusi. Alekss dažas minūtes nogaidīja, tad ātri ienira.
Neizskatījās, ka krēma daudzums būs pietiekams biezajām tērauda konstrukcijām un lielajai stikla tvertnei, bet Alekss atcerējās, kā Smiters bija rādījis, cik maz tā vajadzēja. Vai tiešām krēms iedarbosies ūdenī? Bet par to vairs nebija vērts raizēties. Alekss turēja tūbiņu pret metāla konstrukciju un izspieda garu krēma līniju visā stieņa garumā, ar otru roku apsmērējot katru kniedi.
Alekss spārdīja kājas kā airus un aizpeldēja uz pretējo pusi. Viņš nezināja, cik ilgs laiks pagājis, pirms krēms sāka iedarboties, bet jebkurā gadījumā Nadja Vola jau bija nojautusi, ka kaut kas nav kārtībā. Alekss redzēja, ka viņa ir piecēlusies un runā pa telefonu, iespējams, sauc palīgā.
Alekss bija iztērējis tikai pusi krēma no tūbiņas. Atlikumu viņš izmantoja pretējā pusē. Milzīgā medūza pārlidinājās virs viņa, kustinot taustekļus un virzot tos uz āru, it kā lai sagrābtu zēnu un apturētu viņu. Cik ilgi viņš jau bija zem ūdens? Sirds sāka dauzīties. Un kas notiks, kad metāls sabruks?
Viņam vēl bija atlicis laiks, lai uzpeldētu virs ūdens un ievilktu elpu, pirms redzēs, kas notiks.
Pat zem ūdens krēms iedarbojās uz metāla kniedēm. Stikli jau bija atšķēlušies nost no metāla konstrukcijām, un nekas tos vairs nesaturēja. Un ar milzīgu spiedienu ūdens izvēlās ārā līdzīgi durvīm, kas atsprāgst vējā. Viņam vairs nebija laika domāt. Pasaule sagriezās, un Alekss kā korķis izlidoja ūdenskritumā. Nākamajā acumirklī kā murgainā sapnī ūdens brāzās un saplēsa visus stiklus. Alekss neuzdrošinājās atvērt acis. Viņš tika kaut kur nests un pēc tam nosviests. Viņam likās, ka visi kauli ir salauzti. Tagad viņš bija zem ūdens un centās dabūt gaisu. Galva jau bija virs ūdens, un zēns bija pārsteigts, ka var paelpot.
Akvārija priekšējā daļa bija sabrukusi, un tūkstošiem litru ūdens iegāzās Heroda Seila kabinetā. Straume sašķaidīja mēbeles un izsita logus. Un tā joprojām plūda, sūcoties cauri grīdai. Sadauzīts zils un apstulbināts, Alekss piecēlās. Ūdens visapkārt bija līdz potītēm.
Kur ir medūza?
Viņam bija paveicies, ka viņš nebija šī izvirduma laikā savijies kopā ar medūzu. Bet tā varēja notikt. Turklāt Seila kabinetā bija vēl pietiekami daudz ūdens, lai medūza varētu viņam piekļūt. Alekss aizgāja uz istabas stūri, un viņa ķermenis sastinga. Tad viņš to ieraudzīja.
Nadjai Volai bija veicies mazāk. Viņa bija stāvējusi tieši pretī stikla tvertnei, kad metāla stieņi lūza, un viņai nebija laika izvairīties. Viņa gulēja uz muguras. Kājas bija lauztas. Un portugāļu cilvēkēdāja medūza bija viņai virsū. Tās viena daļa bija Nadjai uz sejas, un viņa likās pārsteigta, skatoties caur trīcošo masu uz Alekšu. Viņas dzelteni krāsotās lūpas likās savilktas pēdējā kliedzienā. Medūzas taustekļi bija apņēmuši sievieti. Simtiem piesūcekņu bija pielipuši pie viņas rokām un kājām, un krūtīm. Juzdamies slikti, Alekss devās uz durvju pusi un grīļodamies izgāja koridorā.
Signalizācija bija ieslēgta. Viņš to sadzirdēja tagad, kad skaņa kā vīzija plūda no mugurpuses. Sirēnas skaņas viņu izsita no apmātības. Cik bija pulkstenis? Gandrīz vienpadsmit. Kā par brīnumu, pulkstenis vēl darbojās. Bet viņš bija Kornvolā, vismaz piecu stundu brauciena attālumā no Londonas. Visapkārt trauksmes signāla skaņas, bruņoti apsargi un dzeloņstieples - viņš nekad neizkļūs no šī kompleksa. Sameklēt telefonu? Nē. Vola, iespējams, bija izstāstījusi patiesību, kad bija teikusi, ka viņi ir ielenkti. Un jebkurā gadījumā - kā viņš varētu sazināties ar Alanu Blantu vai Džonsas jaunkundzi īsi pirms pasākuma? Tiem jau vajadzēja būt Zinātnes muzejā.
Ir atlikusi vairs tikai stunda.
Laukā cauri trauksmes signālam Alekss sadzirdēja citu troksni. Propellera dūkoņu. Viņš piegāja pie tuvākā loga un paskatījās ārā. Pilnīgi skaidrs, ka kravas lidmašīna, kas stāvēja šeit, kad viņš ieradās, bija sagatavota, lai aizlidotu.
Alekss bija izmircis slapjš, sadauzīts un novārdzis. Bet viņš zināja, kas jādara.