- Jā, kungs, - viņš sacīja, - x ir vienāds ar septiņi, un y ir piecpadsmit.
Matemātikas skolotājs nopūtās. - Jā, Aleks. Tev pilnīga taisnība. Bet patiesībā es lūdzu tevi atvērt logu.
Kaut kā tomēr izdevās izturēt visu šo dienu, taču, kad atskanēja pēdējās stundas beigu zvans, domas atkal sāka raisīties. Kad visi devās laukā, Alekša ceļš veda uz sekretāres kabinetu, lai izlūgtos kopiju no "Dzeltenajām lapām".
- Ko tu meklē? - jautāja sekretāre.
Džeina Bedfordšīra bija jauna sieviete pāri par divdesmit, un pret Alekšu viņa vienmēr izturējās ar skaidri jaušamu labvēlību.
- "Autokapsētas…" - Alekss raiti šķirstīja lapas.
- Ja autiņš tika sasists netālu no Oldstrītas, tad to vajadzēja aizvilkt kaut kur tepat netālu, vai ne?
- Es tā domāju.
- Šeit… - Alekss atrada sarakstu sadaļā ar nosaukumu "Automašīnu demontāža".
Bet šeit bija dučiem šādu firmu, vairāk par četrām lappusēm.
-Vai tas ir kāds skolas projekts? - jautāja sekretāre. Viņa zināja, ka Alekss ir zaudējis radinieku, tomēr nezināja, kā.
- Zināmā mērā… - Alekss lasīja adreses, bet tās viņam neko neizteica.
- Šī ir netālu no Oldstrītas. - Bedfordšīras jaunkundze norādīja uz lappuses stūri.
- Pagaidiet! - Alekss pievilka grāmatu tuvāk un ieskatījās sekretāres norādītajā adresē.
- DŽ. B. STRAIKERS-
Auto paradīze… Dž. B. Straikers, Autokapsēta Lambetvolka, Londona Tel.: 020 7123 5392 …zvaniet šodien!
- Tas ir Voksholā, - sacīja Bedfordšīras jaunkundze.
- Ne visai tālu no šejienes.
- Es zinu.
Taču Alekss pazina šo vārdu. Dž. B. Straikers. Viņš atcerējās autofurgonu laukā pie mājas bēru dienā. STRAIKERS & DĒLS. Protams, tā varēja būt tikai sakritība, bet tas tomēr bija kaut kāds pavediens.
Viņš aizvēra grāmatu. - Mēs vēl redzēsimies, Bedfordšīras jaunkundz.
- Esi piesardzīgs. - Sekretāre noskatījās, kā Alekss aiziet, un pati nobrīnījās, kāpēc tā teica. Varbūt vainīgas bija viņa acis. Tumšas un nopietnas. Tajās vīdēja kaut kas bīstams. Tad iezvanījās telefons un viņa pilnīgi aizmirsa Alekšu, pievērsdamās darbam.
Dž. B. Straikera saimniecība bija laukums uz pamestas zemes aiz dzelzceļa sliedēm, kas veda laukā no Vaterlo stacijas. Laukums bija ierobežots ar augstu ķieģeļu mūri, kam virsū bija saberzti stikli un pārvilkta dzeloņstieple. Pie ieejas katrā pusē virinājās koka vārtiņi, un no ielas pretējās puses Alekss varēja saskatīt šķūni ar nomaskētiem logiem un aiz tā tālāk - satrupējušus, grīļīgus pāļus un sadauzītas automašīnas. Visas cenas bija nosvītrotas, un tikai rūsējošie, pāri palikušie karkasi, sakrauti cits uz cita, gaidīja, lai tos "izbaro" smalcinātājam.
Šķūnī sēdēja apsargs un lasīja avīzi Sunday Morn- ing. Tālumā darbojās celtnis. Tas nosvieda Ford Mon- deo. Pēc tam tā spīles iespiedās mašīnas logos, lai sagrābtu virsbūvi un aizstieptu to prom. Kaut kur šķūnī ieskanējās telefona zvanš, un apsargs pagriezās, lai paceltu klausuli un atbildētu. Tieši to Aleksam vajadzēja. Nokāpis no motocikla, viņš ātri aizstūma to garām apsargam pāri pagalmam.
Visapkārt būvgruži un netīrumi. Gaisā jūtama spēcīga dīzeļdegvielas smaka. Dzinēju troksnis bija neciešams. Alekss vēroja, kā celtnis noliecas pēc vēl vienas mašīnas, sagrābj to un iemet presē. Pēc brīža mašīna jau bija uz metāla platformas. Platforma pacēlās, sasvērās, un mašīna tika saspiesta. Preses vienā galā stikla kabīnē sēdēja operators un spaidīja pogas. Tajā pašā brīdī gaisā uzšāvās milzīgs, melns smirdīgu dūmu mākonis. Preses virzuļi ieskāva mašīnu, un tā izskatījās kā milzīga muša zem saliektiem spārniem. Atskanēja smalcinātāja skaņas, un auto tika tik ilgi mīcīts un spaidīts, līdz tas izskatījās kā sarullēts paklājs. Pēc tam operators parāva vadības sviru un auto tika izspļauts kā zobu pasta no pavērtas mutes. Tad metāla platforma atkal nokrita zemē.
Alekss atbalstīja motociklu pie sienas un ātri ieskrēja laukumā, paslēpdamies aiz viena no auto vrakiem. Troksnis bija tik milzīgs, ka nebija nekādu šaubu: neviens nespēs viņu sadzirdēt, bet zēns joprojām baidījās, ka viņu varētu pamanīt. Viņš aizturēja elpu un pārvilka ar netīro roku pār seju. Acis asaroja no tvana, jo gaiss bija tik netīrs kā zeme zem kājām.
Viņš jau sāka nožēlot, ka bija atnācis uz šejieni, kad pēkšņi to ieraudzīja - sava tēvabrāļa BMW. Tas bija nolikts dažus metrus tālāk, atsevišķi no pārējām mašīnām. No pirmā skata tas likās pilnīgi vesels. Sudrabotā metāla virsbūve nebija pat skarta. Pēkšņi viņš saprata, ka liktenīgais negadījums un visas ar to sais- tītās lietas nebūt nav notikušas tā, kā to stāstīja. Tas tiešām bija tēvabrāļa auto. Alekss pazina mašīnas numuru. Viņš piesteidzās tuvāk un tikai tad ieraudzīja, ka auto ir sabojāts. Vējstikls un logi vienā pusē bija izsisti. Alekss uzmeta kapuci, apgāja apkārt mašīnai pie otra sāna un sastinga.
īens Raiders nebija gājis bojā auto negadījumā. Kas ar viņu noticis, pat muļķim bija skaidrs. Šofera puse bija kā nosēta ložu caurumiem - gan priekšējais ritenis, gan sānu logi un durvju paneļi. Alekss tos aptaustīja. Viņu pārņēma aukstas tirpas. Puisis atvēra durvis un ieskatījās iekšpusē. Priekšējo sēdekļu gaiši pelēkā ada bija vienās driskās no stikliem, un tos klāja tumši brūni plankumi. Alekss saprata, kas tie par plankumiem. Automāta kārta, lodes iziet cauri mašīnai, īens Haiders savā sēdeklī saļimst…
Bet kāpēc? Kāpēc nogalina bankas vadītāju? Un kāpēc slepkava tiek slēpts? Tā taču bija policija, kas paziņoja par notikušo. Tātad viņi apzināti meloja. No tā visa neko nevarēja saprast.
- Tev jau pirms divām dienām vajadzēja no tā atbrīvoties. Tūlīt izdari to!
Iekārtas uz brīdi pierima. Ja nebūtu iestājies pēkšņs klusums, Alekss nekad nebūtu sadzirdējis, ka kāds tuvojas. Viņš ātri paskatījās pāri sadragātajam ritenim un tad uz otru pusi. Tur tie abi bija, ģērbušies brīvi krītošos kombinezonos. Aleksam bija sajūta, ka tos jau agrāk manījis. Bērēs. Viens no viņiem bija šoferis - vīrs ar ieroci. Alekss par to bija pilnīgi pārliecināts.
Lai kas arī būtu, viņi bija tikai pāris soļu no mašīnas un runāja zemās balsīs. Vēl daži soļi, un viņi jau būs klāt. Aleksam vairs nebija laika pārdomām. Vienīgā iespēja paslēpties bija turpat mašīnas iekšpusē. Viņš ar kāju aizķēra durvis un aizvēra tās. Tajā pašā brīdī iekārtas atsāka darboties un zēns vairs nedzirdēja, ko šie vīri runā. Viņš neuzdrīkstējās paskatīties. Logam pārlaidās ēna, kad abi vīri pagāja garām. Tad jau viņi bija projām un Alekss jutās drošāk.
Un tad kaut kas uzsita pa BMW tā, ka Alekss iekliedzās. Viņa ķermeni pārņēma šausmas, jo nokrita sabojātais ritenis un viņa glābiņš bija tikai mašīnas aizmugure. Tajā pašā brīdī mašīnas jumtā ietriecās trīs dzelzs pirksti, saceļot putekļus, aizsedzot sauli un sadragājot auto virsbūvi kā olas čaumalu. Pēkšņi viens no metāla āķiem ietriecās salonā un apdullinot iebelza zēnam pa galvu. Alekss iebļāvās, kad pār acīm sāka pilēt asinis. Viņš centās izkļūt no mašīnas, bet nākamajā brīdī tā pēkšņi tika nomesta zemē un palēcās.
Zēns neko neredzēja. Viņš nevarēja pakustēties. Vēderā sagriezās, kad mašīna ietriecās arkā. Ugunīm šķīstot, lūza dzelži. Celtnis jau to bija pacēlis un grasījās bāzt presē kopā ar zēnu.
Alekss centās piecelties, lai izlīstu pa logu. Taču celtņa āķis jau bija sadragājis mašīnas jumtu, piespiežot viņa kreiso kāju, iespējams, to pat salaužot. Viņš neko nejuta. Tad puisis pacēla roku un dauzīja pa aizmugures logu. Tomēr stiklu izsist neizdevās un, pat ja strādnieks būtu ieskatījies BMW, viņš nekad nebūtu pamanījis kādu tajā kustamies.