Durvis atgāzās vaļā, un Alekss pa lūku ierāpās iekšā. Viņš atskatījās. Skrejceļš jau bija kādus trīssimt metrus zem viņa. Lejā liesmoja divi ugunskuri, bet šādā attālumā tie izskatījās kā divi sērkociņi. Alekss saritināja jojo, lai atbrīvotu sevi. Tad viņš sataustīja bikšu jostu un izvilka ieroci.
Lidmašīna bija tukša. Tikai kaut kādi atsevišķi saiņi vīdēja tālumā, tos Alekss skaidri nesaskatīja. Bija tikai viens pilots, kurš sēdēja pie vadības pults, un kāda ierīce uz tās viņam bija norādījusi, ka durvis ir atvērtas, jo pēkšņi viņš pagriezās atpakaļ. Un Alekss sastapās aci pret aci ar Ņirgu.
- Varg? - nomurmināja virssulainis.
Alekss izvilka ieroci. Viņš šaubījās, vai būtu drosme to lietot. Bet viņš negrasījās Ņirgām ļaut to uzzināt.
- Labi, Ņirgas kungs, - viņš centās pārkliegt propelleru troksni un vēju. - Jūs neesat nekāds runātājs, tad labāk paklausieties. Es gribu, lai jūs lidojat uz Londonu. Mēs dosimies uz Zinātnes muzeju Dienvidken- singtonā. Tas nevar aizņemt vairāk kā pusstundu. Un, ja domājat mani izmuļķot, ielaidīšu jums lodi pierē. Vai sapratāt?
Ņirga neko neatbildēja.
Alekss izšāva. Lode ieurbās grīdā tieši pie Ņirgas kājām. Ņirga palūkojās Aleksā un tad lēni pamāja ar galvu.
Viņš pasniedzās pēc vadības sviras un parāva to. Lidmašīna strauji sasvērās uz priekšu un uzņēma kursu uz austrumiem.
PULKSTEN DIVPADSMITOS
Londona bija klāt.
Pēkšņi mākoņi pašķīrās un pusdienas saule apmirdzēja pilsētu, pavērās mirdzošs skats. Tur jau bija redzama Batersijas spēkstacija lepni stāvam ar četriem lieliem dūmeņiem, joprojām veseliem, lai gan tās jumtu bija bojājis laikazobs. Aiz tās Batersijas parks parādījās kā biezu, zaļu krūmu un koku laukums, kas veidoja nožogojumu kā pēdējo nocietinājumu, neļaujot urbanizācijai to pārņemt. Labu gabalu tālāk atradās Millennium panorāmas rats, kurš izskatījās kā uztupināta teiksmaina sudraba monēta, viegli balansēdama uz apmales. Tam visapkārt pieplakusi Londona; gāzes torņi un dzīvojamo māju kvartāli, nebeidzamas veikalu rindas un mājas, ceļi, dzelzceļi un tilti, kas aizvijās uz abām pusēm, un visam pa vidu kā sudrabota, spoža plaisa - Temzas upe.
Aleksam kņudēja vēders, visu to redzot, skatoties pa atvērto lidmašīnas lūku. Viņam vairs bija atlikušas piecdesmit minūtes, lai izdomātu, ko darīt. Piecdesmit minūtes, kamēr lidmašīna dūca virs Kornvolas un Devonas, tad Samersetas un Solsberijas līdzenumiem, pirms sasniedza Ziemeļu kāpas un lidoja tieši pretī Vindzorai un Londonai.
Būdams iekšā, Alekss nolēma izmantot lidmašīnas radio, lai paziņotu policijai vai kādam citam, kurš viņu varētu dzirdēt. Bet, redzot Ņirgu pie vadības pults, pārdomāja. Viņš atcerējās, cik veikls Ņirga bija ārpusē pie guļamistabas, un nazi, kas izdūrās cauri krēslam, kad Alekss bija roku dzelžos pieslēgts pie tā. Viņš zināja, ka kravas nodalījumā ir nosacītā drošībā, kamēr Ņirga ir piesprādzējies savā krēslā pilota kabīnē. Bet viņš neuzdrīkstējās tam tuvoties. Pat ar ieroci tas būtu pārāk riskanti.
Alekss bija izdomājis, kā piespiest Ņirgu nosēdināt lidmašīnu Hītrovas lidlaukā. Radio ierunājās, kad viņi ielidoja Londonas gaisa telpā, un tas apklusa tikai tad, kad Ņirga to izslēdza. Bet tas nelīdzēja. Līdz brīdim, kad viņiem bija jāsasniedz lidosta, jānolaižas un jānokļūst pieturas vietā, varēja būt jau daudz par vēlu.
Un tad, sakņupis sēžot kravas nodalījumā, Alekss uz grīdas netālu no sevis ieraudzīja divus saiņus. Viņš saprata, kas jādara.
- īrg! - ierunājās Ņirga. Viņš pagriezās krēslā, un pēdējo reizi Alekss redzēja viņa pretīgo smaidu, ko cirka nazis bija izplēsis cauri vaigiem.
- Paldies par ceļojumu, - Alekss sacīja un izlēca pa atvērto lidmašīnas lūku.
Saiņos bija izpletņi. Alekss tos izpētīja un vienu no tiem uzlika sev uz muguras, kamēr viņi vēl lidoja virs Rīdingas. Viņš bija priecīgs par dienu, kad mācījās lēkt ar izpletni SAS, lai gan šis lidojums varētu būt ļaunāks par iepriekšējiem, ko viņš bija izturējis, lidojot virs Velsas ielejas. Šoreiz nebija nekustīgās līnijas.
Protams, viņš nebija pārliecināts, ka izpletnis salikts pareizi. Ja spētu izdomāt kādu citu veidu, kā nokļūt Zinātnes muzejā septiņās minūtēs, kas vēl bija atlikušas, viņš to arī darītu. Bet šoreiz citas iespējas nebija. Un Alekss to apzinājās. Tāpēc viņš lēca.
Līdzko Alekss bija pāri slieksnim, nebija nemaz tik slikti. Uz brīdi viņš apmulsa neizpratnē, kad vējš iesitās sejā. Viņš aizvēra acis un piespieda sevi skaitīt līdz trīs. Pārāk ātri atvērtu izpletni varēja ieraut lidmašīnas astē. Sažņaudzis roku, viņš vāji iekliedzās "trīs" un tad rāva ar visu spēku. Izpletnis atvērās virs galvas, zēnu parāva uz augšu, un siksnas iegriezās padusēs un sānos.
Viņi bija lidojuši četrus tūkstošus pēdu virs zemes. Atvēris acis, Alekss viņš bija pārsteigts, kāds klusums bija visapkārt. Viņš lidinājās gaisā zem baltā zīda kupola. Viņam šķita, ka vispār nav pakustējies. No lidmašīnas pilsēta izskatījās tāla un nereāla. Bija tikai viņš, debesis un Londona. Viņš jau gandrīz sāka priecāties.
Un tad viņš sadzirdēja tuvojamies lidmašīnu.
Tā bija tikai pāris kilometru no viņa, un Alekss redzēja, ka tā tiek strauji sagriezta pa labi. Spārni izlīdzinājās, lidmašīna pacēlās un devās tieši viņam pretī. Ņirga negrasījās ļaut viņam tik viegli aiziet. Lidmašīna nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz Alekss saskatīja kabīnes logā vīru ar ķēmīgo smaidu. Ņirga stūrēja lidmašīnu tieši Aleksam virsū, lai saplosītu viņu skrandās tepat gaisā.
Bet Alekss tam bija gatavs.
Viņš pieliecās un izņēma savu Spēļu zēnu. Šoreiz tajā nebija ielādēta spēle; lidmašīnā viņš bija izņēmis Granātmetēju zēnu un aizslidinājis to pa grīdu tieši zem Ņirgas sēdekļa. Tagad tas atradās tur.
Viņš trīs reizes nospieda starta pogu.
Lidmašīnas iekšpusē kasete uzsprāga, izmetot sīvi dzeltenu dūmu mākoni. Dūmi spiedās cauri kravas nodalījumam, griežoties pret logiem un mutuļojot laukā pa atvērtajām durvīm. Ņirga pazuda dūmos. Lidmašīna sagrīļojās un tad krita.
Alekss vēroja, kā lidmašīna krīt. Viņš varēja iedomāties, ka Ņirga neko neredz un ir pilnīgi zaudējis kontroli. Lidmašīna sāka šūpoties, sākumā lēni, tad arvien ātrāk un ātrāk. Dzinēji smilkstēja. Tagad tā šņākdama cauri debesīm gāzās tieši zemē. Aiz tās vilkās dzeltena dūmu grīste. Pēdējā minūtē Ņirgām izdevās pacelties augšup. Bet bija jau par vēlu. Lidmašīna izšķīda kaut kur pamestā piestātnē pie upes un pazuda uguns bumbā.
Alekss paskatījās pulkstenī. Bez trijām minūtēm divpadsmit. Viņš vēl atradās tūkstoš metru augstumā virs zemes, un, ja vien nepiezemēsies tieši uz Zinātnes muzeja sliekšņa, viņš nokavēsies. Raujot auklas, viņš stūrēja, cenšoties ātrāk piezemēties.
Zinātnes muzeja Austrumu zālē Herods Seils jau grasījās beigt runu. Visa telpa bija sagatavojusies lielajam brīdim, kad Pērkondārdi tiks pieslēgti kopējam tīklam.
Telpa bija iekārtota stilā, kas bija vecā un modernā apvienojums ar akmens kolonnām un nerūsējoša tērauda grīdām, ar pēdējām augstākajām tehnoloģijām un vecām dīvainībām no industriālās revolūcijas laikmeta.
Telpas vidū bija novietots paaugstinājums Seilam, premjerministram, preses sekretāram un valsts izglītības ministram. Tam priekšā bija divpadsmit krēslu rindas - žurnālistiem, skolotājiem, ielūgtiem draugiem. Alans Blants sēdēja pirmajā rindā, kā vienmēr neizrādot nekādas emocijas. Džonsas jaunkundze, ģērbusies melnā žaketē ar lielu piespraudi pie atloka, sēdēja tieši viņam blakus. Abās pusēs zālei uzstādītās televīzijas kameras bija pievērstas Seilam, kamēr viņš runāja. Runa tika translēta uz visām skolām valstī, kā arī tiks rādīta vakara ziņās. Zāle bija pārblīvēta, un pirmā un otrā stāva gaiteņos stāvēja vēl apmēram divi vai trīs simti cilvēku, skatoties uz paaugstinājumu. Kad Seils runāja, tika ieslēgti magnetofoni un televīzijas kameras. Nekad pirms tam neviena privātpersona nebija tik cēlsirdīgi tautai kaut ko dāvinājusi. Tas bija milzīgs notikums. Tika veidota vēsture.