Kad celtnis noliks auto uz preses metāla platformas, Alekša īsais lidojums pāri auto kapsētai beigsies ar salauztiem kauliem. Viņš centās neievērot sāpes un izmisumu un aptvert, ko tagad darīt. Tad viņš ieraudzīja, kāda ir mašīna, kura tika apstrādāta pirms pāris minūtēm. Pavisam drīz operatoram vajadzētu auto grūst tālāk, lai sapresētu. Tā bija Lefort Shear iekārta - lēna giljotīna. Preses apakšdaļā divi lieli virzuļi, kuri sver piecas tonnas, ieskaus mašīnu ar Alekšu tajā un sasmalcinās līdz nepazīšanai. Un salauztais metāls un miesa būs sakapāti gabalos. Un neviens nekad neuzzinās, kas ir noticis.
Viņš visiem spēkiem centās tikt brīvībā. Bet mašīnas griesti bija pārāk zemu. Viņa kāja un muguras daļa bija saspiesti kā lamatās. Tad pēkšņi visa pasaule sašķobījās un likās, ka tā iegrimst tumsā. Metāla platforma pacēlās. BMW sasvērās un bija jau tikai pāris metru no preses. Alekss juta, kā dzelzs griezēji sagrauj visu ap viņu. Aizmugurējais logs sasprāga, un stikli izšķīda ap galvu. Putekļi un degvielas izplūdes gāzes urbās degunā un acīs. Bija grūti saskatīt dienasgaismu, tomēr, kad viņš paraudzījās atpakaļ, varēja saredzēt milzīgu tērauda preses galveni, kas gatavojās atstāto mašīnu izstumt cauri presei.
Lefort Shear iekārtas skaņas izmainījās, kad tā gatavojās pēdējam gājienam. Dzelzs spārni nodrebēja. Pēc pāris sekundēm divi no tiem saskārās, sagrābjot BMW kā papīra turzu.
Alekss centās visiem spēkiem, un, par brīnumu, viņam izdevās atbrīvot kāju. Tas notika vienā sekundē, precīzi vienā sekundē, radot iespēju izkļūt laukā, pirms viss bija beidzies. Mašīna vēlreiz tika pacelta un nogāzta uz sāniem. Tās jumts vēlreiz tika iebuktēts, bet ar to pietika, lai izkļūtu brīvībā. Viņš skrāpējās gar durvīm, bet tam, protams, nebija nozīmes, jo durvis bija salocītas. Tās vairs nebija lietojamas. Aizmugurējais logs! Ar izsisto stiklu. Viņš varētu izlīst pa tā rāmi, ja rīkotos ātri…
Spārni sāka kustēties. BMW spalgi gaudoja, kad to saspieda divas spēcīgas tērauda plāksnes. Stikls sadrupa. Viens no riteņiem asi nolūza ar milzīgu, pērkonam līdzīgu dārdoņu. Iestājās pilnīga tumsa. Alekss centās sataustīt, kas vēl bija palicis no aizmugurējā sēdekļa. Virs sevis viņš varēja saredzēt gaismas trīsstūri, kas kļuva arvien mazāks un mazāks. Viņš visiem spēkiem rāvās uz priekšu, meklēdams kādu trosi vai kaut ko tamlīdzīgu. Alekss sajuta, kā divas tērauda sienas viņu spiež. Pretīgs monstrs kopā ar mašīnu, kas aizmugurē stiepās arvien garāks un garāks, sagrāba viņu kā mušu.
Viņa pleci izkļuva gaismā cauri trīsstūrim. Bet kājas joprojām bija iekšpusē. Ja tās aiz kaut kā aizķertos, viņš tiktu pārgriezts uz pusēm. Alekss iebļāvās un iztaisnoja ceļus. Kājas bija brīvas, tad pēdas un visbeidzot kurpe. Trūka tikai pavisam mazliet, lai tā aizķertos trīsstūrī un viņš tiktu ierauts atpakaļ mašīnā. Aleksam likās, ka dzird plīstam kurpes ādu. Pieķēries pie melnas, eļļainas novērošanas platformas virsmas preses aizmugurē, viņš izkļuva laukā un centās piecelties.
Viņš atradās aci pret aci tieši pretī vīram, kurš bija t ik resns, ka tik tikko varēja ietilpt mazajā preses kabīnē. Vira vēders atdūrās stiklā un pleci spiedās stūros. Uz apakšlūpas šūpojās cigarete, mute bija pavērta un acis ieplestas izbrīnā. Viņa priekšā bija zēns vienās .skrandās, no kurām tikai varēja nojaust, ka tā reiz bijusi skolas forma. Piedurkne bija norauta un karājās pie sāniem kā lupata, nosmērēta ar asinīm un eļļu. IJn tikai pēc kāda brīža operators bija visu aptvēris un izslēdzis iekārtu. Alekss izkāpa.
Viņš norāpās no preses un nostājās uz vienas kājas, kurā vēl bija kurpe. Apģērbs bija kā nosēts ar metāla gabaliem. Ja viņš nebūtu uzmanījies, otra kāja būtu nogriezta. Motocikls joprojām atradās tur, kur viņš to bija atstājis, pieslietu pie sienas. Alekss piesardzīgi paskatījās, pa pusei cerēdams, ka tas vēl ir tur. Aiz muguras viņš sadzirdēja atveramies preses kabīni un vīra izsaucienus, saceļot trauksmi. Tajā pašā brīdī otrs vīrs skrēja pretī, nostādamies starp Alekšu un motociklu. Tas bija šoferis - vīrs, kuru Alekss redzēja bērēs. Viņa seja savādi draudīgi trīcēja - naidā saraukta piere, taukaini mati, ūdeņainas acis, bāla, nedzīva āda.
- Ko tu domā… - viņš iesāka. Roka ieslīdēja žaketes kabatā. Alekss atcerējās ieroci un, ilgi nedomādams, acumirklī sāka rīkoties.
Viņš bija sācis mācīties karatē sešu gadu vecumā. Kādu pēcpusdienu bez jebkādiem paskaidrojumiem īens Raiders paņēma viņu uz pirmo nodarbību vietējā klubā, un kopš tās reizes Alekss to apmeklēja reizi nedēļā. Gadiem ejot, viņš bija sasniedzis mācekļa pakāpi -Kyu. Bet tikai pirms gada saņēma melno jostu Dan. Bruklendas skolā viņu ātri vien darīja uzmanīgu skolas huligāni - trīs lempīgi sešpadsmitgadnieki. Reiz tie viņu bija aizvilkuši aiz motociklu šķūnīša. Šī sastapšanās neilga pat minūti, pēc tam viens no huligāniem pameta Bruklendas skolu un pārējie divi vairs nevienu neaiztika.
Tagad Alekss pacēla vienu kāju, strauji apgriezās un cirta. Atmuguriskais spēriens - Ushiro-geri - karatē tiek saukts par visnāvējošāko. Pēda trāpīja pa vīra vēderu ar tādu spēku, ka tas pat nepaguva iekliegties. Viņa acis izvalbījās un roka joprojām palika pa pusei žaketē. Viņš turpat arī sabruka.
Alekss pārlēca viņam pāri, satvēra savu motociklu, iešūpojās un uzlēca uz tā. No tālienes skrēja trešais vīrs. Viņš dzirdēja saucam tikai vienu vārdu: "Stāt!" - tad atskanēja rībiens un viņam gar ausīm nosvilpa lode. Alekss cieši satvēra motocikla stūri un spieda gāzes pedāli, cik vien spēdams. Motocikls traucās uz priekšu pāri gruvešiem ārā pa vārtiem. Viņš pameta skatienu atpakaļ - neviens nesekoja.
Ar vienu kurpi, skrandainā apģērbā, ar asinīm un eļļu novārtījies, Alekss zināja, ka izskatās dīvains. Bet, kad iedomājās, kā bija tikai pirms dažām sekundēm presē, viņš atviegloti nopūtās, jo viss varēja būt daudz ļaunāk.
ROYAL & GENERAL
Nākamajā dienā zvanīja no bankas.
- Šeit runā Džons Krolijs. Vai atceries mani? Royal & (leneral Personāla daļas vadītājs. Mēs būtu priecīgi, ja I u varētu ienākt pie mums.
- Ienākt? - Alekss bija pa pusei apģērbies un jau kavēja skolu.
- Šopēcpusdien. Mēs atradām dažus tava tēvoča dokumentus. Mums vajag aprunāties… par tavu nostāju dažos jautājumos.
Vai šī vīra balsī bija kaut kas mazliet draudīgs? - Šopēcpusdien, cikos? - jautāja Alekss.
- Vai tu varētu puspiecos? Mēs atrodamies Liver- pūlstrītā. Varam aizsūtīt mašīnu.
- Būšu, - Alekss atteica. - Un es braukšu ar metro.
Viņš nolika klausuli.
- Kas zvanīja? - no virtuves sauca Džekija, kura gatavoja abiem brokastis. Kas zina, cik ilgi viņa varētu palikt kopā ar Alekšu un pieaugošajām bažām? Alga nebija izmaksāta. Viņai bija vienīgi pašas ietaupījumi, lai nopirktu pārtiku un samaksātu par komunālajiem pakalpojumiem. Joprojām sliktākais bija tas, ka vīzas termiņš bija gandrīz beidzies. Drīz viņa nevarēs palikt valstī.
- Tas bija no bankas. - Alekss ienāca istabā, vilkdams savu rezerves formas tērpu. Viņš nebija stāstījis Džekijai, kas notika autokapsētā. Viņš pat nebija izstāstījis par tukšo tēvoča biroja telpu. Džekija bija pārāk norūpējusies. - Es došos turp šopēcpusdien, - zēns atbildēja.