Alekss nevarēja noslēpt smaidu. - Jūs domājat… Džeimss Bonds?
- Kaut kas līdzīgs, kaut arī mēs viņus nenumurē- jam. Divas nulles un viss pārējais. Viņš bija nozares pārstāvis, labi sagatavots un ļoti drosmīgs. Viņš sekmīgi veica sarežģītus uzdevumus Irānā, Vašingtonā, Honkongā un Kairā - tās ir tikai dažas no vietām. Varu iedomāties, kā tas tevi pārsteidz.
Alekss domāja par mirušo vīru un saprata, ka neko nav zinājis par šo cilvēku, viņa noslēpumiem, ilgstošo prombūtni ārzemēs un par reizēm, kad viņš pārnāca mājās aizkaitināts. Reiz pat ar pārsietu roku. Citkārt ar zilumiem uz sejas. Mazs negadījums, tika teikts Aleksam. Bet tagad tas viss ieviesa skaidrību. - Es neesmu pārsteigts, - Alekss atteica.
Blants nogrieza pamatīgu gaļas šķēli. - Veiksme Ienu Raideru pameta pēdējās misijas laikā. Viņš veica slepenu uzdevumu Anglijā, Kornvolā, un, braucot atpakaļ uz Londonu ar ziņojumu, tika nogalināts. Tu redzēji viņa mašīnu autokapsētā.
- "Straikers & dēls", - Alekss nomurmināja. - Kas I ie tādi bija?
- Mūsu cilvēki. Mums ir ierobežots budžets. Mums ir jāvienojas ar dažiem, kuri atrisina šādas lietas. Džon- sas kundze ir mūsu Speciālo uzdevumu vienības vadītāja. Tieši viņa tavam tēvocim deva pēdējo uzdevumu.
- Mums tiešām ļoti žēl, ka mēs viņu zaudējām, Aleks, - pirmo reizi ierunājās sieviete. Neizklausījās, ka vina loti nožēlo.
- Vai zināt, kas viņu nogalināja? -Jā.
- Vai jūs to pateiksiet man?
- Nē. Tagad ne.
- Kāpēc ne?
- Tāpēc, ka tev tas nav jāzina. Šobrīd ne.
- Labi. - Alekss nolika nazi un dakšiņu. Viņam īstenībā nemaz negribējās ēst. - Mans tēvabrālis bija izlūks. Jūsu dēļ viņš ir miris. Noprotu, ka jums bija pārāk daudz iemeslu mani apdullināt un nogādāt šeit. Starp citu, kur es esmu?
- Šis ir viens no mūsu mācību centriem, - sacīja Džonsas kundze.
- Jūs nogādājāt mani šeit tāpēc, ka nevēlaties, lai es pastāstītu to, ko zinu. Vai tas ir viss? Ja tas ir tā, es parakstīšu oficiālu dokumentu par noslēpuma neizpaušanu un tad vēlos doties mājās. Tas viss, protams, ir neprāts. Man jau pietiek. Es gribu doties prom no šejienes.
Blants klusi ieklepojās. - Tas nav tik vienkārši, -viņš noteica.
- Kāpēc ne?
- Tu noteikti pievērsi uzmanību šīm abām vietām: autokapsētai un pēc tam mūsu birojam Liverpūlstrītā. Un taisnība, ka tam, ko tu zini, un tam, ko es tev par to pastāstīju, ir jāpaliek tikai starp mums. Bet apstākļi ir, lūk, šādi, Aleks: mums vajadzīga tava palīdzība.
- Mana palīdzība?
- Jā. - Blants ieturēja pauzi. - Vai esi dzirdējis par vīru vārdā Herods Seils?
Alekss uz brīdi aizdomājās. - Esmu redzējis viņa vārdu avīzēs. Viņš kaut kā ir saistīts ar datoriem. Un viņam pieder sacīkšu zirgi. Vai viņš nenāk no Ēģiptes?
- Nē, no Libānas. - Blants iemalkoja vīnu. - Ļauj tev pastāstīt šo stāstu, Aleks. Esmu pārliecināts, tevi tas ieinteresēs… Herods Seils ir dzimis nabadzīgā Beirūtas nomalē. Viņa tēvs bija neveiksmīgs frizieris, māte - veļas mazgātāja. Viņam bija deviņi brāļi un četras māsas, visi dzīvoja trīs mazās istabās kopā ar kazu. Mazais Herods nekad nebija gājis skolā, un viņam bija jākļūst par bezdarbnieku, kurš nemāk ne lasīt, ne rakstīt - tāpat kā visa viņa ģimene. Kad viņam palika septiņi gadi, kāds atgadījums izmanīja visu viņa dzīvi. Zēns pastaigājās Olīvu ielā, pašā Beirūtas centrā, un pēkšņi ieraudzīja, kā no četrpadsmitā stāva loga izmet nederīgas klavieres. Lai nu kā, tur bija pāris amerikāņu I īiristu, kuri gāja pa ietvi zem šī loga, un nav šaubu, ka abi būtu beigti, bet pēdējā brīdī Herods metās viņiem virsū un aizgrūda prom no ceļa. Klavieres nokrita burtiski blakus. Protams, amerikāņi bija neprātīgi pateicīgi jaunajam klaidonim. Izrādījās, ka pāris ir ļoti bagāts. Viņi apvaicājās par zēnu un atklāja, cik nabadzīgs viņš ir… ģērbies lupatās, kuras jau bija novalkājuši visi deviņi brāļi. Un pateicībā, ne vairāk, ne mazāk, viņi zēnu adoptēja. Aizveda prom no Beirūtas un iekārtoja skolā, kur viņš guva pārsteidzošus panākumus. Viņš sasniedza deviņus 0 līmeņus, un šeit ir apbrīnojama sakritība. Kad viņam bija piecpadsmit gadu, viņš sēdēja blakus zēnam, kurš vēlāk kļuva par Lielbritānijas premjerministru. Īstenībā tas ir tagadējais premjers. Abi mācījās vienā skolā. Es ātri pabeigšu. Pēc skolas Seils devās mācīties uz Kembridžu, kur apguva ekonomikas pamatus. Tad viņš uzsāka karjeru un guva arvien lielākus panākumus. Viņa privātā radiostacija, ierakstu studija, datorprogrammas… un, jā, viņam vēl atliek laiks pat iepirkt bariem sacīkšu zirgu, kaut gan dažu iemeslu dēļ vienmēr izskatās, ka tie nonāks pie finiša pēdējie. Bet tad mūsu uzmanību piesaistīja viņa pēdējais izgudrojums. Diezgan revolucionārs dators, kuru viņš nosauca par Pērkondārdu.
Pērkondārds. Alekss atcerējās mapi, kuru atrada īena Raidera kabinetā. Visas šīs lietas pamazām, tā sakot, sāka līmēties kopā.
- Pērkondārds tiek ražots Seila uzņēmumā, - sa- cīja Džonsas kundze. - Ļoti daudz tika apspriests tā dizains. Tam ir melna tastatūra un melns apvalks…
- Ar zibens bultu sānos, - Alekss sacīja. Viņš bija redzējis attēlus žurnālā PC Revieiv.
- Tā nav vienīgā atšķirība, - piebilda Blants. - Tas ir veidots uz pilnīgi jaunu tehnoloģiju bāzes. Tas darbojas ar tā sauktā apļa procesora palīdzību. Es nedomāju, ka tas tev kaut ko izsaka.
- Tā ir integrēta shēma uz silikona apļa apmēram milimetra diametrā, - Alekss teica. - Tas ir devindesmit procentus lētāk nekā ražot parastos čipus, jo visa tā lieta ir iekausēta, tāpēc jums nevajag tīras telpas ražošanai.
- Jā. Patiešām… - Blants noklepojās. - Labi, lieta tāda, ka vēlākais šodien Seila uzņēmums grasās izveidot iespaidīgu pieteikumu. Viņi iecerējuši izgatavot desmitiem tūkstošu šādu datoru. Būtībā viņu iecere ir nodrošināt ikvienu skolu Lielbritānijā ar savu Pēr- kondārdu.
- Tad jau šis vīrs ir varonis.
- Tā izskatās. Viņš pirms pāris mēnešiem rakstīja uz Dauningstrītu:
Mans dārgais premjerministri
Jums būtu jāatceras mani no skolas laikiem, ko pavadījām kopā. Nu jau gandrīz četrdesmit gadus es dzīvoju Anglijā un vēlos paveikt kaut ko neaizmirstamu ar patiesām jūtām pret Jūsu zemi.
- Vēstule turpinājās ar novēlējumiem un parakstīta: Jūsu pazemīgais kalps. Protams, visa valdība bija sajūsmā.
- Datori tika samontēti Seila rūpnīcā Porttolonā, Kornvolā. Tie tiks nogādāti ar kuģi pa visu valsti līdz šī mēneša beigām, un 1. aprīlī notiks speciāla ceremonija Zinātnes muzejā Londonā. Premjerministrs grasās nospiest pogu, kas visus datorus pieslēgs kopīgam tīklam… visus. Un - tas, starp citu, ir lielākais noslēpums - Seila kungs gatavojas kļūt par Lielbritānijas pilsoni. Tas acīmredzot ir viņa mūža lielākais sapnis.
- Labi, esmu ļoti priecīgs par viņu, - Alekss teica. - Bet jūs joprojām neesat pastāstījis, kā tas viss ir saistīts ar mani.
Blants paskatījās uz Džonsas kundzi, kura bija beigusi maltīti, kamēr viņš runāja. Viņa attina vēl vienu piparmētru konfekti un pārņēma stāstīšanu.
- Tagad uz kādu laiku mūsu departaments - Speciālo uzdevumu vienība - nodarbojas ar Seila kungu. Mēs vienkārši gribam uzzināt, vai viņš nav pārāk labs, lai būtu patiess. Negrasos iedziļināties detaļās, Aleks, bet mēs esam pasekojuši viņa uzņēmējdarbībai… viņam ir sakari Ķīnā un bijušajā Padomju Savienībā - valstīs, kuras nekad nav bijušas mūsu draugi. Mūsu valdība gan var domāt, ka viņš ir svētais, tomēr viņam ir arī tumšā puse. Apsardzes sistēma Porttolonā darīja mūs uzmanīgus. Patiesībā viņam ir sava armija. Viņš darbojas, it kā būtu kas slēpjams.