B.P.Kers
Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu
.
Prologs KARSTĀKĀ VIETA UZ ZEMES
Bija karstas vasaras dienas agra pēcpusdiena Ēģiptē. Huseins Husauts, viņa vienpadsmit gadus vecais dēls Bakšīšs un abu suns Efendi bija uzslējuši apmetni divdesmit jūdzes uz dienvidiem no Kairas. Kā parasti, viņi izdarīja neatļautus izrakumus, meklējot vēsturiskas senlietas, kuras varētu pārdot savā veikalā. Nekas tuksnesī nekustējās, izņemot kādu čūsku, mēslvaboli, mazu skorpionu un tālumā ēzeli, kas pa zemesceļu vilka koka ratus, pilnus ar palmu lapām. Citādi valdīja vientulība un svelmains klusums, un nejaušs garāmgājējs diez vai būtu iedomājies, ka šī neauglīgā klinšu un smilšu nomale bija daļa no lielākajām arheoloģisko izrakumu vietām Ēģiptē un ka neskaitāmas pieminekļu un dārgumu bagātības vēl aizvien gulēja apslēptas zem šīs neauglīgās tukšaines.
Bakšīšam patika palīdzēt tēvam, meklējot priekšmetus tuksnesī. Bet saule sveilēja tik stipri, ka ik pēc laiciņa Bakšīšs vai viņa tēvs nometa liekšķeri un atgriezās pie apvidus mašīnas, lai iedzertu ūdeni un kādu brīdi pakavētos gaisa dzesinātāja atvēsinātajā salonā, pirms atkal sākt rakšanu. Darbs bija arī bīstams: racējiem uzglūnēja čūskas un skorpioni, un piedevām visa apkārtne bija pilna ar apslēptām dziļām bedrēm, kurās nepiesardzīgs cilvēks vai kamielis varēja iekrist. No rīta darbs bija veicies labi līdz šim viņi bija atraduši dažas senas Ušebti figūriņas, pāris keramikas lausku un mazu zelta auskaru. Bakšīšs jutās ļoti priecīgs, jo tieši viņš bija izracis zelta auskaru, kurš, pēc viņa tēva teiktā, bija ļoti vērtīgs: atstarojot karstās tuksneša saules starus, tas kvēloja kā uguns aplis Huseina netīrajos pirkstos.
- Ej un sadabū kaut ko uzkodām, puis, viņš teica. Tu to esi nopelnījis. Bet pats viņš turpināja rakt, cerībā atrast vēl kādu apslēptu senlietu.
- Jā, tēvs. Bakšīšs aizgāja pie apvidus mašīnas un atvēra pakaļējo nodalījumu. Viņam pa pēdām sekoja Efendi, cerēdams, ka dabūs ko ēdamu. Zēns jau gribēja paņemt saldētavas somu, kad mašīna pēkšņi sakustējās, un, domādams, ka varbūt nav kārtīgi pievilkta rokas bremze, Bakšīšs ātri pieskrēja pie auto durvīm, grasīdamies lēkt iekšā un kārtīgāk nostiprināt braucamo. Bet, tiklīdz viņš pasniedzās pēc durvju roktura, tas aizslīdēja no viņa tvēriena. Pēc pāris mirkļiem Bakšīšs zem kājām sajuta briesmīgu triecienu, it kā kāds pazemes milzis būtu iesitis ar dūri pa klinšainajiem griestiem sev virs galvas, un, palūkojies lejup, zēns redzēja, ka viņam zem kājām zeme kustas, viļņiem aizveļoties visas ielejas garumā. Zaudējis līdzsvaru, viņš atsitās pret mašīnu, mazliet sadauzot elkoni, un tad iekliedzās, kad pirmajam grūdienam tūlīt pat sekoja otrs un daudz spēcīgāks.
Bakšīšs pietrausās kājās un mēģināja noturēties stāvus. Kļuva vieglāk, kad viņš pārstāja skatīties uz zemi un pievērsa acis stāvās nogāzes sienai. Ceturtdaļjūdzi no tās vietas, kur Bakšīšs stāvēja, kraujā nogāze bija apvidus, kuru viņš un tēvs labi pazina, jo abi tur bieži bija strādājuši. Bet tieši tad, kad viņš paskatījās, visa klints siena nobruka un, raujot līdzi putekļu mākoņus, atlūzas, lielus akmeņus un smiltis, sagruva uz virmojošās tuksneša virsmas.
Bakšīšs pēkšņi apsēdās, gluži vienkārši tādēļ, lai atkal nepakristu. Viņš nekad agrāk nebija piedzīvojis zemestrīci, taču atskārta, ka drausmīgo zemes kustēšanos nekādi nevarēja sajaukt ar ko citu. Viņa tēvs, gluži otrādi, bija vairāk iepriecināts nekā nobijies no zemestrīces, un sāka histēriski smieties, neveiksmīgi mēģinādams piecelties kājās.
- Beidzot! viņš sauca, beidzot! acīmredzami pārliecināts, ka zemestrīce nākusi īstajā laikā.
Grūdieni kļuva aizvien spēcīgāki horizontālie rāvieni mijās ar dažiem vertikāliem. Daba it kā bija nodomājusi apmulsināt visus tādus kā Huseins Husauts, kas bija tik izveicīgi, ka iedomājās staigājam pa kuģa klāju vētras laikā. Pārsteigtajam Bakšīšam šķita, ka tēvs ir sajucis prātā.
- Desmit gadus! Huseins skaļi kliedza, pārspējot zemes pērkonīgo dārdoņu. Desmit gadus esmu to gaidījis.
Bakšīšam par pārsteigumu, tēva labais noskaņojums un satraukums nelikās atslābstam pat tad, kad sprādzienam līdzīga klinšu un zemes pārvietošanās pacēla apvidus mašīnu gandrīz sešas pēdas viņam virs galvas un apgāza otrādi.
- Tēvs, rimsties! sauca zēns un satvēra Efendi, kurš aiz bailēm gaudoja un drebēja. Tu esi traks. Lūdzu, rimsties, vai arī tevi nogalinās.
Īstenībā Huseins Husauts, mēģinādams nostāvēt uz drebošās zemes, nebija vairāk apdraudēts kā viņa dēls un suns, kuri bija pieplakuši tai; bet zēns juta, ka viņa tēva izturēšanās veidā ir kaut kas nešķīsts, it kā zemes gari spētu samanīt pienācīgas cieņas trūkumu viņa tēva līksmajā noskaņojumā un acīmredzami bezbailīgajā uzvedībā, un tāpēc viņus visus trīs varētu iznīcināt.
Un tad, tikpat pēkšņi kā bija sākusies, pazemes dārdoņa pagaisa, šausminošā kustēšanās aprima, putekļi un smiltis nosēdās, svelmainais klusums atgriezās, un viss atkal bija neskanīgs viss, izņemot Huseinu Husautu.
- Vai tas nav brīnišķīgi? viņš kliedza un tikai tagad, kad zeme beidzot bija pārstājusi kustēties, nokrita ceļos un, plati smaidīdams kā vājprātīgais, salika rokas kā lūgšanā.
Bakšīšs pagriezās, lai paskatītos uz apvidus mašīnu, kas tagad bija apsviesta uz jumta, un pakratīja galvu. Izskatās, ka mums būs kājām jāiet līdz ceļam un jāmeklē palīdzība, viņš teica. Es nesaprotu, kas tur tik brīnišķīgs.
- Nē, tas ir brīnišķīgi, tēvs uzstāja, rādīdams akmens gabalu, kas nebija biezāks par kompaktdisku. Paskat, es to ieraudzīju, tiklīdz zeme sakustējās. Tūkstošiem gadu vējš un smiltis ir bijuši faraona dārgumu sargi. Bet laiku pa laikam zeme sakustas, un tas, kas bija aprakts, top redzams.
Bakšīšam akmens gabals it nemaz neatgādināja dārgumu, un, patiesību sakot, kāds cits droši vien nebūtu ievērojis četrstūraino, gludo pelēka bazalta akmens gabalu ar iekaltām gropēm, ko tēvs viņam rādīja, taču Huseins uzreiz bija sapratis, ka tā ir ēģiptiešu stēla.
- Tā ir akmens plāksnīte, uz kuras ir sens vēstījums 18. dinastijas hieroglifu rakstībā, zēna tēvs paskaidroja. Ja šis akmens ir tas, ko es domāju, tad mēs esam atraduši atslēgu, kas mums palīdzēs atminēt noslēpumu, kurš glabāts tūkstošiem gadu. Ļoti iespējams, ka šī varētu kļūt par lielāko dienu mūsu mūžā. Tāds cilvēks kā es visu mūžu gaida šādu izdevību. Tāpēc tas ir tik brīnišķīgi. Un tāpēc es esmu laimīgs.
1. nodala VĀRDA DOŠANA SUŅIEM
Edvards Gonta kungs ar kundzi mita Ņujorkā, Austrumu 77. ielā 7, kādā vecā septiņstāvu dzīvojamā mājā. Viņiem bija divi bērni Džons un Filipa, divpadsmit gadu veci dvīņi. Tie bija vismazāk līdzīgie dvīņi, kādus vien varēja iedomāties (viņiem pašiem par lielu atvieglojumu un apmierinājumu). Cilvēkiem bija grūti ticēt, ka viņi vispār varētu būt dvīņi, tik atšķirīgi tie bija. Džons, kurš bija desmit minūtes vecāks, bija garš un tievs, ar taisniem, brūniem matiem, un viņam patika valkāt melnas drēbes. Filipa bija mazāka auguma, ar viļņotiem, rudiem matiem un brillēm raga ietvarā, kuru dēļ viņa izskatījās gudrākā no abiem. Meitenei patika valkāt rozā drēbes. Abiem gan bija mazliet žēl, ka viņi nav vienolas dvīņi, taču bija no tā laimīgi paglābušies. Lai gan tas reizēm šķita kaitinoši, kad cilvēki izteica piezīmes par to, ka viņi neizskatoties līdzīgi. It kā agrāk neviens to nebūtu ievērojis!