- Turklāt kā viņi būtu varējuši? Viņi pat nezina. Gonta kungs apklusa. Vai arī zina? Bet tad atkal tev varētu būt taisnība. Laikam tas ir diezgan aizdomīgi, ka tas notiek tik drīz… Pamanījis dvīņus, Gonta kungs aprāvās. Ā, labrīt, bērni, viņš nervozi sveicināja.
- Mēs dzirdējām kliedzienu, Filipa teica. Kas noticis?
Gonta kungs paskatījās uz savu sievu un viegli pasmaidīja. Māte jums visu izstāstīs, vai ne, mīļā? Man jāiet uz darbu. Es jau esmu nokavējies. Esiet paklausīgi, bērni, un mēģiniet neiekulties nepatikšanās.
- Kā lai to saprot? Džons noprasīja.
- Nekā, Gonta kungs atbildēja, izlikdamies par vientiesi. Gluži nekā. Tas ir tikai tāds izteiciens. Kā "paliec sveiks". Vai "novēlu jauku dienu". Nevajag apvainoties. Es neķircināju tevi.
- Tas noteikti izklausījās, it kā tu ķircinātu, Džons iebilda. Domāju, ir mazliet negodīgi ieteikt mums mēģināt neiekulties nepatikšanās. It kā iekulšanās nepatikšanās būtu kaut kas mums raksturīgs.
Tiklīdz Džons bija beidzis, viņš nodomāja, ka, tā runājot ar tēvu, varbūt atļāvies par daudz. Un, kad pēdējais vārds bija ticis pār viņa lūpām, Džonam likās, ka tēvs noraus savas ietonētās brilles un nopētīs viņu ar caururbjošu skatienu. Tāpēc tas, kas sekoja, bija vēl jo pārsteidzošāks.
Gonta kungs atvainojās.
- Piedod, Džon. Piedod, Filipa. Jā, jums ir taisnība. Tas bija neapdomīgi no manas puses. Es nevarētu iedomāties uzvedīgākus bērnus par jums. Vēl runādams, viņš iebāza roku bikšu pakaļējā kabatā, izvilka savu milzīgo, sviestmaizes lieluma kabatas portfeli un izņēma divas simt dolāru banknotes. Lūdzu, viņš pastiepa naudu Džonam un Filipai. Katram pa vienai. Nopērciet sev ko jauku. Vasaras nometnei.
- Edvard, tas nav vajadzīgs, Gonta kundze protestēja. Tu esi paranoisks.
Pēc Džona domām, būt paranoiskam izklausījās kā kaut kas ļoti labs, ja gala iznākumā katrs no viņiem saņēma simt dolārus. Viņš pasniedzās, lai paņemtu naudu no Gonta kunga, pirms māte pagūtu pārdomāt, un bija satriekts, redzot, ka tēvs saraujas, kad viņš pieskārās tā rokai. Un prieks, ko Džons sajuta, saņemot simt dolāru banknoti, pēkšņi pagaisa, jo viņš saprata, ka tēvs, šķiet, no viņa baidījās. Uztvēris māsas skatienu, Džons saprata, ka arī Filipa to bija pamanījusi; un, kad māte sekoja Gonta kungam lejup pa kāpnēm līdz gaidošā limuzīna durvīm mājas priekšā, Džons satvēra Filipas elkoni un iešnāca viņai ausī:
- Vai tu redzēji? viņš jautāja. Vai tu redzēji viņu? Kā viņš skatījās uz mums! Nekad mums nebūs labākas iespējas par šo.
- Kādam nolūkam?
- Darīt to, ko Nimrods ieteica. Pateikt viņiem abiem, ka mēs gribam braukt uz Eiropu.
- Es nezinu.
- Vai tu gribi visu vasaru pavadīt kaut kādā skolā jauniem ģēnijiem?
Filipa pamāja ar galvu. Labi. Darīsim to.
Dvīņi sekoja tēvam lejā pie mašīnas.
- Mēs esam pārdomājuši, Džons iesāka. Mēs negribam braukt uz to vasaras nometni. Mēs pārbaudījām to internetā. Šķiet, ka tā vieta Salemā drīzāk ir skola nekā vasaras nometne.
- Vēl jo vairāk, tas Grigzs ir psihiatrs, Filipa turpināja, it kā tas visu padarītu vēl ļaunāku.
- Jā. Viņš mūs uzsēdinās uz ritalīna*, iekams pagūsim atjēgties.
- Ak, Džon, tās ir muļķības, Gonta kundze iebilda.
- Doktors Grigzs ir brīnišķīgs cilvēks. Elembikas nams ir lieliska vieta apdāvinātiem bērniem, viņa piebilda, noglāstīdama Filipai galvu. Tur jūs varat iemācīties, kā sevī attīstīt vislabāko.
- Bet es negribu būt apdāvināts bērns, Džons neatlaidās. Es gribu būt normāls bērns.
- Ko tad jūs īsti gribat? Gonta kungs jautāja.
Džons paskatījās uz māsu, dziļi ievilka elpu un teica:
- Mēs gribam braukt uz Eiropu.
- Tā tas ir, Filipa piebilda. Mēs gribam aizbraukt un apciemot savu tēvoci Nimrodu Londonā.
- Vieni paši, Džons turpināja. Mēs gribam braukt vieni paši.
Gonta kungs rauca pieri un kratīja galvu. Pilnīgi noteikti…
Džons bija pārliecināts, ka tūlīt pēc "pilnīgi noteikti" uz pēdām sekos "nē", bet pēdējā brīdī Gonta kungs uztvēra sievas skatienu, un dvīņi redzēja, kā viņa papurina galvu, it kā dodot viņam padomu neizrunāt atteikumu.
Gonta kungs savaldījās un nevis atbildēja Džonam noliedzoši, bet pasmaidīja; tad, abiem bērniem par pārsteigumu, viņš palocīja galvu. Katrā ziņā, viņš atkārtoja. Katrā ziņā. Ja tieši to jūs abi vēlaties. Ja viņi vieni paši grib braukt uz Londonu, tad tas viņiem arī jādara. Vai tu piekrīti, Leila?
- Protams, viņa pacietīgi sacīja, it kā dvīņi būtu izteikuši saprātīgāko ierosinājumu pasaulē. Es neredzu iemeslu, kāpēc ne. Jūs abi esat ar pietiekami lielu atbildības sajūtu, lai ceļotu vieni paši. Es šodien parunāšu ar Nimrodu un pateikšu, ka jūs vēlētos aizbraukt un paciemoties pie viņa, un noskaidrošu, kad būtu ērti.
- Un tad es likšu savai sekretārei rezervēt jums lidmašīnas biļetes, Gonta kungs apsolīja. Vai pret Britu Akadēmijas kluba klasi jums nav iebildumu?
Džons juta, ka viņam atkārās žoklis. Viņš un Filipa nekad nebija lidojuši citādi kā vien tūristu klasē. Kluba klasi? viņš jautāja, bijības pārņemts.
- Labi, labi, tā ir pirmā klase, Gonta kungs paskaidroja. Nekādu problēmu.
Tagad redzēdams sava tēva seju, Džons juta, ka viņam neatteiktu, pat ja viņš vēlētos pievienoties cirka trupai.
- Kluba klase būs lieliska, tēt, Filipa apgalvoja. Un paldies.
- Jā, liels paldies, tēt, Džons pasmaidīja.
Gonta kungs laipni uzsmaidīja, aizvēra limuzīna durvis un, elpodams daudz brīvāk, kad nu bija projām no bērniem, lika šoferim braukt.
Dvīņi uzkāpa augšā līdz ieejas durvīm, vēl aizvien mādami aizbraucošajam limuzīnam.
Viņu māte pieklājīgi pasmaidīja. Kā jums tas ienāca prātā? viņa jautāja. Jūs agrāk nemaz tik bieži nepieminējāt Nimrodu.
- Tā diez vai ir mūsu vaina, Filipa atbildēja. Tu pati viņu reti piemini. Viņa papurināja galvu. Es to galīgi nesaprotu. Viņš ir tavs brālis.
- Kādreiz mēs bijām ļoti tuvi, tāpat kā jūs abi. Gonta kundze paraustīja plecus. Bet mēs nošķīrāmies, tas arī viss.
Džons un Filipa sekoja mātei lejup uz virtuvi, kur Filipa ar rokām apskāva mātes vidukli. Tas tiešām ir jauki, ka jūs mums atļāvāt vieniem pašiem braukt uz Londonu.
Gonta kundze varonīgi smaidīja, bet dvīņiem bija skaidrs, ka kaut kas viņu skumdina.
- Neskumsti, Filipa mudināja.
- Katra māte jūtas mazliet skumji, kad redz savus bērnus kļūstam pieaugušus, Gonta kundze atzinās.
- Tas notika ātrāk, nekā es biju gaidījusi, tas arī viss. Kā gudrības zobi. Varbūt tāpēc, ka jūs esat dvīņi. Pēc dažiem gadiem jūs gribēsiet mācīties koledžā, un tad jūs aizsiesiet prom no mājām. Viņa nopūtās. Laikam jau tāda ir dzīve.
Virtuvē Vinstons un Elviss parāvās projām no Džona, kad viņš gribēja ķerties pie suņu ausu bužināšanas.
- Kas jums, muļķa suņiem, uznācis? zēns jautāja, vajādams tos apkārt galdam, izstiepis roku, lai parādītu, ka viņam nekas slikts nav prātā.
Gonta kundze dusmīgi vēroja abus rotveilerus.
- Vispirms Edvards, un nu jūs abi, viņa sacīja.
- Tam jādara gals. Vinston! Elvis! Nāciet šurp!
Abi suņi kā nokaunējušies negribīgi nostājās Gonta kundzes priekšā. Viņa pastiepa pret četrkājainu milzu purniem taisnu, brīdinošu rādītājpirkstu.
- Jūs abi uzvedaties ļoti muļķīgi, viņa rājās. Ne vienam, ne otram no jums nav pilnīgi nekāda iemesla baidīties no kāda šajā mājā, vismazāk jau no bērniem. Ja jūs abi vēl slikti uzvedīsieties, atlikušo dienas daļu nedabūsiet ēst un nevarēsiet skatīties televīziju. Sapratāt?