Suņi unisonā ierējās.
- Tagad ejiet un atvainojieties Džonam, ka bijāt tik rupji.
Ar nokārtu galvu abi suņi piegāja pie Džona un tad ar nožēlu nolaizīja viņam rokas.
- Ir jau labi, es neļaunojos, viņš teica; un patiesībā viņu vairāk intriģēja kaut kas no mātes teiktā. Kāpēc viņš to līdz šim nebija sapratis? Vinstonam un Elvisam tiešām patika skatīties televīziju. Sī sapratne piešķīra pilnīgi jaunu dimensiju tam, kā tie prata pārslēgt televīzijas kanālus.
- Kur ir Trampa kundze? Filipa apjautājās.
Trampa kundze nevis kā parasti gatavoja bērniem
brokastis, bet nekur nebija redzama.
- Viņa ir dārzā, elpo svaigu gaisu, Gonta kundze paskaidroja.
- Vai tā bija Trampa kundze, kas kliedza? jautāja Džons.
- Es nezinu, tieši cik daudz, bet šķiet, ka viņa ir laimējusi Ņujorkas loto.
- Ko? Filipa iekliedzās. Tas ir fantastiski. Cik daudz?
- Kā jau es teicu, neesmu īsti droša. Diemžēl man tas viss šķiet kā mistērija. Bet, kā viņa pati sacīja, esot uzminējusi sešus ciparus un domā, ka ir laimējusi lielo vinnestu.
Ieraudzījis nelielo laikrakstu, ko Trampa kundze mēdza lasīt, atspiedusies pret virtuves leti, Džons to paņēma un atrada jau atšķirtu lappusē ar megamiljonu cipariem un izkalkulētu lielā vinnesta apjomu. Ū, viņš iesaucās. Te rakstīts, ka esot bijis viens uzvarētājs ar 33 miljonu dolāru lielu vinnestu. Džons aplaida acis apkārt virtuvei, un tur, blakus Trampa kundzes rokassomiņai atradās loterijas biļete. Viņš pacēla to un pārbaudīja ciparus. Visu cieņu, zēns noelsās. Viņa tiešām uzminējusi sešus ciparus.
- Vai tas nav brīnišķīgi? Filipa priecājās. Tagad Trampa kundze varēs aizbraukt uz Romu un apciemot savas meitas.
- Vai viņa teica, ka vēloties to darīt? Gonta kundze jautāja.
- Jā. Viņa teica, ka kādudien vēloties laimēt loterijā, jo likās, ka tā ir vienīgā iespēja, kā viņa varētu atļauties aizbraukt.
- Es sāku saprast, kas notika, teica Gonta kundze.
- Ko tu ar to gribi teikt? jautāja Filipa.
- Es sāku saprast, kāpēc jūsu tēvs šorīt bija tik sarūgtināts, ticami paskaidroja Gonta kundze. Redzēdama, ka viņas meita par to sarauc pieri, viņa piebilda: Es gribu teikt, ka viņam būs žēl, kad viņa aizies no darba. Jo viņa kļuvusi par mūsu ģimenes locekli. Vai jūs varat iedomāties kādu ar 33 miljoniem, kas gribētu būt saimniecības vadītāja? Viņa, iespējams, vēlēsies pati savu saimniecības vadītāju, jo nu viņa ir bagāta sieviete. Man nebija ne jausmas, ka tā ir tik liela nauda.
Viņi iegāja dārzā sameklēt Trampa kundzi, kas vēdinājās ar lupīnu sēklu paciņu. Viņas seja bija notraipīta ar asarām, un žoklis runājot drebēja. Ko lai es daru? viņa murmināja. Tā ir tik liela nauda. Ko lai es daru?
- Ko darīt? ar neticību pārjautāja Džons. Ko darīt? Manuprāt, jūs lieliski pavadīsiet laiku, to tērējot. Tieši to darītu es.
- Jūsu zināšanai: es neiešu projām no šejienes, Trampa kundze asarainā balsī apgalvoja.
- Ak, Trampa kundze, jūs noteikti negribēsiet turpināt strādāt. Ne tagad, kad jums ir visa tā nauda. Jūs to esat pelnījusi un no šī brīža visu varat uztvert vieglāk.
- Nē, es te sēdēju, domādama par to, Trampa kundze nošņaukājās. Man jūsu visu briesmīgi pietrūktu, ja es atteiktos no šī darba. Jūs zināt, ka man nav daudz draugu. Un ko es darītu? Visu laiku ietu iepirkties? Tā cilvēks nevar dzīvot. Nē, ja jums nekas nav pretī, Gonta kundze, es tikai paņemšu divu nedēļu atvaļinājumu. Aizbraukšu apciemot savas meitas. Droši vien iedošu viņām daļu naudas. Un tad atgriezīšos šeit. Ja jūs neiebilstat.
- Ņemiet, cik vien garu atvaļinājumu gribat, Trampa kundze. Un vēl neko neizlemiet. Tāds ir mans padoms. Pēc pāris dienām jums varētu būt pavisam citāda sajūta. Tā cilvēkiem gadās, kad viņu vēlmes pēkšņi piepildās.
Pēcpusdienā Gonta kundze pierunāja Trampa kundzi paņemt dažas brīvdienas, lai atgūtos no trieciena, pēkšņi kļūstot gandrīz tikpat bagātai kā viņas darba devēji.
- Jautri pavadiet laiku vasaras nometnē, viņa teica Džonam un Filipai, iedama laukā no mājas, lai ar metro brauktu atpakaļ uz savu dzīvokli Akvedukta avēnijā Bronksā. Es zinu, ka jums ies brīnišķīgi.
- Mēs nebrauksim uz vasaras nometni, Trampa kundze, Džons teica.
- Mēs brauksim uz Londonu, Filipa uzvaroši paziņoja.
- Tas ir jauki, Trampa kundze sacīja. Atsūtiet man pastkartīti, ja jums rodas iespēja.
- Noteikti atsūtīsim, Filipa apsolīja un mēģināja novaldīt asaras, nezinot, vai viņi vēl jebkad Trampa kundzi redzēs.
6. nodaļa izgaisuŠie BĀRSTŪLI
Pēc pāris dienām Gonta kundze aizveda Džonu un Filipu uz Ņujorkas Džona F. Kenedija lidostu, lai paspētu uz lidojumu pulksten deviņos vakarā uz Londonu, palīdzēja dvīņiem nodot bagāžu un tad pavadīja viņus līdz British Airways izlidošanas salonam.
- Ja jūtat, ka tuvojas klaustrofobijas lēkme, Gonta kundze teica, tad te ir kas tāds, lai jūs abi justos labāk, mīļā. Viņa Filipai iedeva mazu, violetu pudelīti ar zeltainu uzskrūvējamo vāciņu. Ieņemiet pa vienai ik pēc četrām stundām.
- Paldies, māt, Filipa sacīja un atviegloti nopūtās. Viņa jau bija rēķinājusies ar Gonta kundzes īpašajām ceļojuma tabletēm; iepriekšējos braucienos zāles pret klaustrofobiju dvīņi vienmēr bija dabūjuši jau izšķīdinātas dzērienā vai sasmalcinātas karotītē ar ievārījumu; šī bija pirmā reize, kad bērni ceļoja bez vecākiem, un tāpēc viņiem pirmo reizi uzticēja tabletes.
- Jums vajadzētu ierasties Londonā ap pusastoņiem no rīta, Gonta kundze teica, pasniegdama biļetes Džonam. Nimrods būs tur, lai sagaidītu jūs lidostā.
Gonta kundze pieliecās, lai apskautu abus bērnus. Uz redzēšanos, mīļie, viņa teica asarainā balsī. -
Es dziļi izjutīšu jūsu prombūtni. Londona un Nimrods sākumā varētu likties mazliet savādi. Bet, lai notiktu, kas notikdams, mēģiniet atcerēties, ka tēvs un es jūs ļoti mīlam. Un viss, ko esam darījuši, ir bijis jūsu labā. Viņa norija kamolu kaklā, izņēma mutautiņu no krokodilādas Hermes Kelly somiņas un nosusināja mitros acu kaktiņus. Uz redzēšanos.
Un tad viņa aizgāja.
Pēc laika, kas šķita kā mūžība, atnāca stjuarte, lai aizvestu dvīņus uz lidmašīnu. Tas nozīmēja, ka jāiedzer mātes dotās tabletes pret klaustrofobiju. Džons ziņkāri nopētīja sudrabaino tableti plaukstā. Nezinu, vai man to norīt vai spodrināt.
- Tās ir tīri glītas, vai ne? Filipa sacīja un savējo norija. Vai tu savu neiedzersi?
- Pagaidīšu, līdz būsim lidmašīnā. Ja nu tu nokriti beigta.
Ap to laiku, kad viņi bija sasnieguši lidmašīnas stāvvietu, Džons aiz bailēm svīda, jo doma, ka septiņas vai astoņas stundas būs jāpavada lielā metāla caurulē, sāka tirdīt viņa prātu.
- Te iekšā ir tik šauri, viņš žēlojās, kad bērni bija atraduši savas vietas. It kā mēs būtu putekļsūcējā. Vai tev nekas nav pretī, ja sēdēšu pie loga, Fil? Es jūtos it kā saistīts pie gultas. Ū, cik smacīgi! Kā tajā verķī var dabūt iekšā vairāk gaisa?
- Iedzer tableti, Filipa vēsi noteica.
Ne vārda neiebildis, Džons norija sudraboto tableti. Iedarbība bija gandrīz brīnumaina. Uzreiz silts starojums sāka plesties no rīkles un krūtīm uz vēderu un tad uz galvu un locekļiem. Bija tāda sajūta, it kā kāds būtu nospiedis slēdzi, lai viņš justos atbrīvotāks un bez bažām uztvertu apkārtni. Džons iedomājās, ka viņu kāds varētu iesprostot aizkorķētā pudelē, un arī tad viņam nekas nebūtu pretī.