Divdesmit minūtes vēlāk abi bija pacēlušies gaisā.
Tika pasniegti dzērieni, un reizē ar tiem nāca lidojuma izklaide. Dvīņi ar nepacietību bija gaidījuši, kad varēs redzēt filmas, kuras viņiem nebūtu ļauts skatīties,
' 5 J ?
ja vecāki būtu braukuši līdzi. Džons palika nomodā visu nakti, bez pārtraukuma skatīdamies pēc kārtas divas ar pusi viņa vecumam nepiemērotas filmas. Bet Filipa pēc pirmās filmas aizmiga.
Viņi pamodās no tā, ka brāzmains vējš spēcīgi kratīja lidmašīnu, sajūta bija tāda, it kā viņi brauktu autobusā pa bedrainu ceļu. Lidmašīna uzbudinoši čīkstēja kā lēts atrakciju vilcieniņš, un ārpusē spārni šūpojās augšup un lejup kā tramplīns virs peldbaseina. Atkal juzdamās mazliet nervoza, ieslēgta lidmašīnas hermētiskajā apvalkā, Filipa ieņēma vēl vienu tableti pret klaustrofobiju. Tā stipri vien garšoja pēc grilētas gaļas. Tad meitene turpināja noklausīties pārīti ejas otrā pusē. Abi bija sadevušies rokās un manāmi drebēja, tāpēc bija skaidrs, ka viņi neizjūta nekādu prieku no nemierīgā lidojuma uz Londonu.
Mīļais Dievs, iesaucās pāra sievišķā puse, liela auguma sieviete ar beisbola cepuri galvā un spilgti krāsainu pončo mugurā. Tas ir briesmīgi. Ak kungs! Vai
V
lidmašīnai vajadzētu tā raustīties? Šķiet, ka tā salūzīs. Otis? Ja mēs pārdzīvosim šo nakti, apsoli man, ka mēs nekad vairs nelidosim. Vienīgi, lai atgrieztos mājās Savienotajās Valstīs.
Otiss, sievietes laulātais draugs, bija vēl raženāka auguma, ar sešiem vai septiņiem dubultzodiem virs krūtīm, un apmēros līdzinājās kādai no Rašmoras kalnā kaltajām galvām. Viņš paskatījās uz Filipu un vāri pasmaidīja, it kā pat dziļās bailēs cerētu vēl kādu mierināt. Ar to pilnīgi pietika, lai Filipa justu, ka Otiss viņai patika, un meitenei bija aplam viņa žēl. Lielais vīrs klusi nožagojās, krampjaini norija siekalas, it kā mēģinot izvairīties no vemšanas, pielika savu resno roķeli pie mutes un teica: Viss kārtībā, mazo lēdij?
Filipa pamāja ar galvu: Viss kārtībā, viņa atbildēja.
- Apbrīnoju jūsu drosmi, jaunkundz. Tik tiešām. Es vēlētos būt atkal Pokipsijā un nekautrējos jums to atzīt. No tiesas gribētu būt mājās. Pokipsijā, kā visiem zināms, ir maza pilsētiņa (30 000 iedzīvotāju) netālu no Ņujorkas un ir slavena ar to, ka tur ražo elektriskās spuldzes.
Meitene Otisam atbildēja ar smaidu, kas, pēc viņas domām, bija līdzjūtīgs. Skaidrs, ka nabaga vīrieti bija pārņēmušas šausmas.
- Mēs lidojam uz Londonu, Otiss paziņoja.
Filipa nepadevās kārdinājumam viņam atgādināt, ka
visi šai lidmašīnā dodas uz Londonu. Cik maza ir šī pasaule, viņa atsaucās. Mēs arī.
- Bet tieši šobrīd? Mēs abi vēlētos būt atpakaļ Pokipsijā.
- Diezgan vētraini, Filipa atzina.
- Bija jauki parunāt ar jums, mazo lēdij. Man pašam ir meita. Nu jau izaugusi. Bet nebaidieties iebļauties, ja jums ko vajadzēs. Lūkošu, kā varu palīdzēt.
- Liels paldies. Filipa nodomāja, ka Otiss varbūt ir jaukākais vīrietis, kādu viņa jebkad satikusi.
Drīz vien pēc tam viņa iesnaudās.
Filipai nebija ne jausmas, cik ilgi viņa bija gulējusi, bet, kad stjuarte meiteni pamodināja, turklāt visai rupji, kā viņai likās, Džons skatījās pilnīgi citu filmu, par runājošiem pērtiķiem. Stjuarte izskatījās satraukta.
- Vai neesat redzējuši pāri ejas otrā pusē? Viņa norādīja uz divām vietām, kur abi laulātie no Pokipsijas bija sēdējuši.
- Jūs domājat, Otiss un viņa sieva?
- Tieši tā. Otiss Bārstūls un viņa sieva Melodija.
- Jā, es viņus redzēju. Un runāju ar Otisu. Viņš ir jauks. Mazliet nobijies no gaisa bedrēm, bet jauks.
- Vai jūs nezināt, kur viņi ir pašlaik? Vai viņi varētu kaut kur slēpties?
- Slēpties? Ja Filipa izklausījās pārsteigta, tad tikai tāpēc, ka, pēc viņas domām, lidmašīnā Boeing 747 bija diezgan ierobežots skaits vietu, kur varētu paslēpties pat bērns, nemaz nerunājot par diviem tik brangiem cilvēkiem kā Otiss un Melodija Bārstūli. Meitene, iespējams, būtu varējusi ielīst slēdzamajā bagāžas nodalījumā virs galvas, bet ne Otiss un noteikti ne Melodija; un, izņemot tualetes un mēteļu skapjus, Filipai nebija ne jausmas par kādu vietu, kur nabaga stjuarte varētu meklēt pazudušo pāri. Turklāt Otiss nemaz nebija izskatījies pēc tāda, kurš spētu darīt ko tik nerātnu, kā slēpties transatlantiskā lidojuma laikā, jo viņam taču bija biļete. Kāpēc viņiem vajadzētu slēpties?
Stjuartei aiz muguras parādījās pilots.
- Es cerēju, ka jūs to varētu pateikt, stjuarte sacīja. Jo jūs, šķiet, bijāt pēdējā persona, kas ar viņiem sarunājās. Saprotiet, Filipa, viņu nav savās vietās, un kapteinis ir ieslēdzis signālu "Piesprādzējiet drošības jostas", jo drīz nolaidīsimies Londonā. Mēs tiešām esam pārmeklējuši visu lidmašīnu, bet vienkārši nekur nevaram viņus atrast. Mēs pat esam ieskatījušies bagāžas telpā.
Laipni smaidīdams, pilots notupās blakus Filipas vietai. Mēs uzskaitām visus, kas iekāpj lidmašīnā un kur katrs sēž, un nav taču tā, ka varētu tāpat vien izkāpt vai tamlīdzīgi. Viņi droši vien kaut kur slēpjas. Vienīgais jautājums kur un kāpēc? Ja mēs noskaidrotu, kāpēc, varētu zināt, kur. Viņš paraustīja plecus. Tas ir ļoti nopietni pazaudēt pasažierus lidojuma laikā. Ļoti nopietni. Pastāv visādi noteikumi, lai neļautu tam notikt. Ja ir kas tāds, ko jūs varētu iedomāties, lai palīdzētu mums viņus atrast, vienalga kas, mēs būtu ārkārtīgi pateicīgi.
Filipa papurināja galvu. No viņas mēģināja izspiest atbildi. Piedodiet, bet nevaru neko iedomāties. Vienīgi to, ka viņiem acīmredzot ļoti nepatika lidot.
- Vai esat pārskaitījuši pasažierus? Džons apvaicājās.
- Protams, pilots iecietīgi atbildēja. Kenedija lidostā iekāpa 490 pasažieri. Patlaban ir tikai 488.
- Oho! Džons pasmaidīja.
Pilots un stjuarte gurdeni pamāja ar galvu un aizgāja, izskatīdamies vēl satrauktāki nekā iepriekš.
- Kā tev šķiet, kas ar viņiem varēja notikt? Filipa jautāja.
- Nesaprotu, kā viņi būtu varējuši izlēkt ar izpletni un pēc tam aizvērt durvis, Džons prātoja. Ja vien viņiem salonā nebija līdzzinātājs. Bet pilots tik un tā zinātu, ka durvis bijušas atvērtas. Mēs visi būtu zinājuši. Manuprāt, ir tikai vēl viena iespēja.
- Kāda tad?
- Tu taču es lasījusi, ka cilvēki pazūd no kuģiem. Piemēram, no Marie Celeste. Bermudu trijstūris vai kas tāds. Varbūt šis gadījums ir kas līdzīgs. Varbūt viņus uzņēmis kāds kosmosa kuģis.
- Es tiešām priecājos, ka tu šo domu neizklāstīji pilotam, Filipa teica.
Dvīņi cieši lūkojās pāri ejai uz divām tukšajām vietām, kuras, pēc visa spriežot, izskatījās tā, it kā abi pasažieri kuru katru brīdi varētu atgriezties.
- Domāju, ka viņi uzradīsies, Filipa nopūtās. Viņš bija jaūks cilvēks. Es tikai ceru, ka tas viņiem nesabojās atvaļinājumu.
- Klausies, Džons sacīja. Ja viņi tiešām atgriezīsies, tad man būs taisnība. Viņi apstiprinās to, ko es teicu, piemini manus vārdus. Ka viņus bija nolaupījuši citplanētieši.
- Citplanētieši, Filipa zobojās. Vai tu reiz liksi mierā tos citplanētiešus? Tā teorija ir tik neiespējama, ka nesaprotu, kā tu vispār vari būt mans dvīnis.