- Vai esi lasījusi Serloku Holmsu?
Filipa papurināja galvu.
- Tev vajadzētu paturēt prātā kaut ko no tā, ko viņš reiz teica.
- Un tas būtu?
- Ja tu esi izslēdzis neiespējamo, tad tam, kas atliek, lai cik neticams tas liktos, jābūt taisnībai. Džons pamāja ar galvu. Viņi ir pārmeklējuši lidmašīnu no augšas līdz apakšai. Tātad lidmašīnā viņu nav. Ja reiz to pieņem, tad, manuprāt, atliek neticamais, vai nu to vēlies, vai ne.
7. nodala nimrods
Aiz ieejas Hltrovas lidostā Londonā dvīņiem nebija nekādu grūtību ļaužu pūlī, kas gaidīja British Airways pasažierus no Ņujorkas, pazīt tēvoci Nimrodu. Galvenokārt tāpēc, ka viņam mugurā bija tas pats sarkanais uzvalks un sarkanais krekls, ap kaklu sarkanā kaklasaite ar zelta zvaigznēm kā toreiz sapnī. Pārējo cilvēku vidū Hītrovā viņš izcēlās kā vientuļa, sarkana zemene uz necilas biskvītkūkas. Tagad sastopoties atkal, bērni redzēja, ka Nimrods ir mazliet biedējošāks, nekā tie viņu atminējās, it kā tēvocis vairāk iederētos uz skatuves, tēlojot kādu retorisku varmāku karali no Viljama Šekspīra lugas. Kad Nimrods pamanīja savu māsasmeitu un māsasdēlu, viņa skanīgā, sulīgā balss nodārdēja pāri atbraucēju zālei tik skaidri, it kā viņš turētu mikrofonu, nevis cigāru, kas bija tik resns kā mazs teleskops.
Tā, aizdedziet manu lampu, te nu viņi beidzot ir, viņš teica, nemaz neraizēdamies par to, ka viņu visi var dzirdēt. Un tiešām, zāles otrā galā, piecdesmit pēdu tālāk divas iedomīgas meitenes preses veikaliņā pagriezās, domādamas, ka kāds runā ar viņām. Manu dienin, kā
v ' '
jūs abi esat izauguši! Šķiet, jūs esat garāki, kopš mēs pēdējo reizi tikāmies.
- Pusotras collas no tā laika, kad mums izrāva gudrības zobus, Džons lepni paskaidroja.
- Pusotras collas, ko? Es nemaz nebrīnos. Dzīvojot Ņujorkā, viss ir lielāks, vai ne? Celtnes, mašīnas, sviestmaizes, cilvēki. Viss. Kādēļ lai jūs būtu izņēmums? Iespraudis milzīgo cigāru mutē, Nimrods uzlika savas lielās, zeltā bagātīgi gredzenotās rokas uz ratiņiem, kas bija piekrauti ar dvīņu bagāžu. Vai tas ir viss, kas jums ir? Būdams rados ar savu māsu, gaidīju, ka jūs ieradīsieties ar vismaz pusduci somu katrs.
- Tas ir viss, Džons apstiprināja.
- Vai tiešām? Tad iesim un sameklēsim Grouninu un mašīnu!
Bērni sekoja Nimrodam, kas izstūma ārā ratiņus ar viņu bagāžu, un plati nožāvājās, ievilkuši nāsīs gaisu, ko Hītrovas lidostā uzskatīja par svaigu. Bija pusastoņi no rīta, un mugurai pārskrēja sīki drebuļi no vēsā Anglijas vasaras rīta.
- Jūs teicāt "kopš mēs pēdējo reizi tikāmies", Filipa piezīmēja. Vai domājāt to laiku, kad mēs bijām mazi bērni, vai sapni, ko redzējām pirms nedēļas, to, kurā jūs mums parādījāties?
- Vai tad parādījos? Nimrods pasmaidīja.
- Mugurā jums bija tas pats uzvalks, Džons teica. Un jūs sacījāt, ka jums steidzami vajadzīga mūsu palīdzība.
- Visam savs laiks, Nimrods attrauca. Visam savs laiks. Skumji, ka pēdējos desmit gadus tik reti esam redzējuši cits citu.
- Māte tieši nepateica, kāpēc tas tā bijis, Filipa nogaidoši ierunājās.
- Ko? Pilnīgi neko?
- Nē, neko, Filipa apstiprināja.
Nimrods saviebās. Lai nu viens saka! Laikam tāda tā jūsu māte ir, Nimrods teica. Viņa nekad nav jutusies ērti, runājot par to, kas notika starp mums.
- Un kas tad notika? Džons jautāja.
- Vispirms atradīsim mašīnu, ja? Ak, mūs visus gaida tik pasakaini piedzīvojumi! Kas šī būs par satraucošu vasaru! Es cerēju uz brīnumu, ka kādudien tas varētu notikt. Visu laiku, kopš jūs abi piedzimāt. Lai gan bija agrs, Nimrods šķita diezgan kūsājošs gluži kā dzirkstoša dzēriena pudele, kas nevis sakustināta, bet drīzāk sakratīta. Protams, nav izslēgts, ka mūsu sadarbība var izvērsties bīstama. Tomēr katram īstam piedzīvojumam piemīt stiprs riska elements, un galu galā tas ir vienīgais veids, kā iespējams sevi pārbaudīt un norūdīt raksturu. Caur grūtībām, vai ne tā? Kur gan ir Grounins ar to sasodīto mašīnu?
Nimrods samiedza acis, vērodams ceļu, un Džonam un Filipai tā bija izdevība apmainīties skatieniem, it kā vaicājot: "Ko nozīmē tā bīstamība?"
- Nelaime tā, ka esmu iznācis no mājām ar nepareizajām brillēm, Nimrods murmināja.
Džons pamanīja milzīgu sarkanbrūni sidrabotu rolsroisu, kas bija novietots aptuveni piecdesmit jardus tālāk, un blakus vīrieti, kas viņiem enerģiski māja ar roku.
- Vai tā tur? Džons jautāja, ar skatienu norādīdams uz rolsroisa pusi.
- A, tur jau viņš ir, Nimrods atplauka, sākdams iet mašīnas virzienā. Un īstajā brīdī.
Tuvojoties mašīnai, viņi ievēroja, ka šoferim garam, staltam, līķim līdzīgam vīrietim pelēkā uzvalkā ar smailu cepuri plikpaurainajā galvā bija tikai viena roka. Pēc dvīņu domām, tas bija pats interesantākais, jo abi bērni allaž bija uzskatījuši, ka jebkuras mašīnas vadīšanai, nemaz nerunājot par rolsroisu, vajadzīgas divas.
- Tas ir Grounina kungs, Nimrods iepazīstināja.
Grounina kungam izdevās noņurdēt sveicienu, un viņš
sāka iekraut somas milzīgās mašīnas bagāžas nodalījumā.
- Satiksmes drošības policists lika man pārvietot braucamo, kungs, Grounins paskaidroja balsī, kas drīzāk piederējās Lankašīras uzņēmējam. Klausieties, es biju spiests pārvietot mašīnu, ser. Un tad man bija jābraukā apkārt, līdz nupat jūs visus pamanīju. Atvainojos par neērtībām, kuras jums bija vai varbūt nebija jāpiecieš.
- Tu vienmēr proti atrast labu attaisnojumu, Grounin, Nimrods teica, ielaizdams dvīņus pakaļējā sēdeklī.
- Paldies.
- Kā jau būsiet ievērojuši, bērni, Nimrods sacīja, Grounina kungs ir ne vien nekaunīgs, bet viņam arī ir tikai viena roka. Jūs domāsiet, ka tā Grounina kungam ir nelaime, bet tas viņu netraucē būt lieliskam šoferim. Un varu jums galvot, ka ar viņu pie šīs mašīnas stūres jūs būsiet pilnīgā drošībā.
- Paldies, kungs. Ļoti laipni no jūsu puses.
- Tāpat ievērojiet, ka tā, viņš piebilda, norādot uz stūri, kurai bija piestiprināts liels, apaļš rokturis, ir īpaši pārveidota, lai mašīnu varētu vadīt vienrocis.
Kad visi beidzot sāka braukt uz Nimroda māju Londonā, viņš no jauna aizsmēķēja savu cigāru un izpūta tik milzīgu zilu dūmu mutuli, ka dvīņiem iešāvās prātā, vai tikai mašīnas izpūtējā nav caurums. Dūmi atkal izvēlās no Nimroda ieplestajām nāsīm, un, pēkšņi apjautis dvīņu interesi par viņa cigāru, Nimrods vispirms paskatījās uz to un tad uz viņiem ar tādu izteiksmi kā cilvēks, kurš domā, ka varētu būt pieļāvis lielu kļūdu.
- Ak, mani mīļie, pavisam biju aizmirsis, viņš teica. Jūs taču esat amerikāņi! Es atvainojos jums abiem. Man nebija ienācis prātā, ka jums mans cigārs varētu nepatikt.
- Mums galīgi nekas nav iebilstams pret cigāru smaržu, Filipa sacīja.
- Domāju, ka tas jums ir no mātes. Viņai pašai kādreiz patika labs cigārs.
- Mātei? Jūs jokojat.
- Nē. Jūsu māte stipri aizrāvās ar cigāriem.
Kamēr Nimrods daiļrunīgi stāstīja par viņa sirdij
tuviem tematiem, rolsroiss līgani slīdēja pa Londonas ielām kā lidojošais paklājs ar jumtu, un Filipa skatījās laukā caur ietonēto stiklu, lai pirmoreiz iepazītos ar pilsētu. Londona šķita daudz līdzenāk izpletusies nekā Ņujorka, tāpēc debesis bija kaut kas par sevi, nevis kas tāds, ko sadala augstie debesskrāpji, un pirmā sajūta, redzot pilsētas namus, bija atvieglojums, ka viņai nevajadzēs kāpt uz augšu tik daudzus stāvus. Filipai patika visi mazie dārzi, ko viņa redzēja, un daudzie koki, un meitene gandrīz vai uzgavilēja, kad ieraudzīja pirmo sarkano autobusu un pirmo melno taksometru.