Džonu vairāk interesēja mašīna nekā pilsēta. Viņš nekad agrāk nebija braucis ar rolsroisu, un ar sarkanajiem ādas sēdekļiem, biezajiem paklājiem un atlokāmajiem riekstkoka galdiņiem tas viņam atgādināja tēva darbistabu Ņujorkā; un, protams, mašīna pat braucot bija tikpat klusa.
- Man patīk jūsu auto, tēvoci Nimrod, Džons teica.
- Ļoti jauki no tavas puses, mīļo zēn, Nimrods atbildēja. Kvalitāte paliek pat pēc tam, kad cena un firma, kas to radījusi, ir aizmirsta. Es to ieguvu no kāda kinorežisora, kura sieva bija īpaši jutīga pret krāsām un izrādījās, pat sajuta tieksmi zagt, kad redzēja sarkanu krāsu. Un tāpēc, lai cik skumji tas viņam bija, režisoram nācās šo auto pārdot man.
- Vai visi Anglijā runā tā kā jūs, tēvoci Nimrod? Džons jautāja.
- Nepavisam. Vislabāk angļu valodā runā holandieši un vācieši. Angļi paši runā ļoti sagrozītu, kartupeļu biezenim līdzīgu angļu valodu, kurai nav ne sākuma, ne beigu, un tā ir gluži kā bieza putra, ko uzmet uz šķīvja un iedomājas, ka to labprāt ēdīs. īpaši Anglijas ziemeļos. Likās, ka Nimrods pašlaik vēršas pie Grounina pakauša. Valoda ir īpaši bezveidīga tur augšā.
Grounina kungs klusi noņurdēja, it kā saprastu, ka šai piezīmei būtu vajadzējis viņu provocēt.
Tēvocis Nimrods dzīvoja Stenhoupa terases 7. namā blakus Beisvoteras ceļam un pavisam netālu no Kensingtona dārziem, ko viņš parādīja pa mašīnas logu.
- Tur iekšā kaut kur ir Pītera Pena statuja, viņš paskaidroja, pa jokam drūmā balsī piebilzdams: Zēns, kas negribēja izaugt liels. Nekad neticiet bērnam, kam patīk būt par bērnu. Tas ir tikpat dīvaini kā tad, ja negaršo gaļa vai šokolāde, nepatīk zvēru dārzi vai cirks, vai atrakciju parki, vai ātras mašīnas, vai Ziemassvētki, vai dzimšanas dienas. Vai jūs zināt, kā mēs saucam bērnu, kam nekas no tā visa nepatīk?
Filipa brīdi padomāja. Par muļķi?
- Tuvu, bet cigārs balvā nebūs. Par zīdaini. Tā mēs saucam bērnus, kuriem nepatīk nekas no tā visa. Par zīdaini. Nimroda seja aiz pretīguma savilkās grumbās. Piens, piens, piens tikai tas vien viņiem prātā. Nevaru ciest šos radījumus. Man paliek slikta dūša, pat iedomājoties par tiem mazajiem, plikpaurainajiem kverpļiem. Rijīgi, savtīgi un nesavaldīgi briesmoņi.
- Bet jūs pats reiz bijāt zīdainis, Nimrod, Filipa iebilda, jo viņai tīri labi patika mazi bērneļi. Vai tad ne?
- Neatgādini man to. Viņš acīm redzami nodrebēja. Visas šīs atmiņas joprojām vajā mani pat dīkos sapņos kā nelūgts Banko rēgs.
- Jūs gribat teikt, ka atceraties visu kopš zīdaiņa vecuma?
- Jā gan. Katru putras šķīvi. Katru slapjo autiņu.
- Bet kā?
- Tā ir mūsu ģimenes atzara īpatnība, ka, kļūstot vecāki, mēs sākam atcerēties visas mūsu bērnības šausmīgās detaļas. Dienā, kad mira mans vectēvs, viņš pateica, ka nupat esot atminējies to brīdi, kad nācis pasaulē. Īstenībā man drīzāk šķiet, ka šo īpašo atmiņu trieciens veco zēnu nogalināja.
- Cik riebīgi, Filipa noteica.
- Tieši tā, Nimrods piekrita. Riebīgi 144. pakāpē.
Filipa tēvocim laipni uzsmaidīja, bet tai pašā laikā centās saprast, vai Nimroda mājiens uz nepatiku pret bērniem varētu būt īstais iemesls, kāpēc viņa un Džons tēvoci iepriekš bija satikuši tikai vienu reizi, kad dvīņi vēl bija pavisam mazi.
Rolsroiss piebrauca pie lielas, augstas, baltas mājas ar pilij līdzīgu robotu jumtu un vairākiem torņiem, kas tai piešķīra maza, nesen spodri noberzta cietokšņa izskatu. Nimrods ieveda viņus savā maģiskajā īpašumā.
Laipni lūdzu savās mājās, viņš teica. Nāciet iekšā pēc brīvas gribas un esiet gatavi atstāt ārpusē daļu no laimes, ko atnesāt līdzi.
Džons un Filipa, kas nebija raduši pie tādām formalitātēm, atbildēja, ka viņi tā arī darīšot.
Māja no iekšpuses šķita daudz lielāka un pārsteidzoši klusa, ņemot vērā, ka dažu jardu attālumā atradās iela ar dzīvu satiksmi. Mājā valdīja dīvains stilu sajaukums. Tās vecākā daļa bija iekārtota viduslaiku stilā ar vecām koka panelējuma sienām, pabālējušiem gobelēniem, melnkoka grīdas dēļiem un franču akmens kamīniem, kas bija rotāti ar izgrebtām galvām, par kurām Nimrods teica, ka tie esot romiešu dievi un dievietes; pildrežģa tornī liela koka salamandra rāpās augšup pa koka kāpnēm, kuru augšgalā stāvēja smaidoša beduīnu arāba pulēta ozola figūra, turot senu misiņa gāzes lampu, kas apgaismoja kāpņu laukumu ar garu, vienmērīgu, zilu liesmu. Bet lielākā daļa mājas izskatījās modernāka, pareizāk sakot, tikai divsimt vai trīssimt gadu veca; šī mājas daļa bija bagāta ar spoguļiem, kuros rotaļājās gaismas; griestiem, kas izskatījās kā vasaras debesis; grāmatu skapjiem, kuri reizē bija arī durvis; un sienām, ko klāja savādas, sudraboti dzeltenas tapetes, kas atgādināja nespodru baltā zelta klājumu; un vēl bija durvis, kas nemaz nebija durvis.
Lielākajā daļā istabu atradās ēģiptiešu senlietas, dzīvnieku bronzas figūras, medību trofejas, strausu olas un visi krēsli un dīvāni bija polsterēti sarkani. Šķita, ka tieši tā ir Nimroda mīļākā krāsa. Uguns bija iekurta gandrīz visos kamīnos; groteski sienu svečturi un milzīgi sudraba kroņlukturi, dažos no kuriem bija dučiem bišu vaska sveču, radīja iespaidu, it kā jau būtu vakars, kaut gan vēl bija rīts. Gandrīz visās gleznās bija attēloti kaili cilvēki, bet Filipai likās, ka tikai daži no tiem izskatījās pievilcīgi, un, pēc viņas domām, vairākiem no tiem būtu vajadzējis nokristies svarā, iekams ļāva sevi gleznot. Citur bagātīgi izrotātas tabakas kastes ar izmeklētiem un speciāliem mitrinātājiem sacentās greznībā ar lieliskiem stikla izstrādājumiem, antīkām šķiltavām un senām romiešu un etrusku eļļas lampām.
Bibliotēka ar pāris simt grāmatām atradās tur, kur Nimrods, šķiet, jutās vislabāk, un šeit goda vietu ieņēma liels melnkoka rakstāmgalds ar lauvas kājām un zeltīts krēsls, kuri abi, kā apgalvoja Nimrods, bijuši paša lielā ķēniņa Zālamana īpašums.
- Vai tas tiešām ir ļoti vērtīgs? Džons jautāja.
- Vērtīgs? Tu domā naudas izteiksmē?
- Jā. Es gribēju teikt, ķēniņš Zālamans bija tiešām bagāts, vai ne?
- Izplatīts nepareizs priekšstats, Nimrods aizrādīja.
- Bet vai tad viņam nebija pašam savas dimantu raktuves? Filipa jautāja.
- Jā, Džons piekrita. Ķēniņa Zālamana raktuves. Jūs noteikti esat par tām dzirdējis.
Nimrods atvēra kādu atvilktni rakstāmgaldā, izņēma lielu grāmatu un nolika to uz galda virsmas. Izlasi to, viņš lepni teica Džonam.
- Es nevaru. Tā ir kādā savādā vecā rakstībā.
- Ak jā. Tā tas ir. Biju piemirsis, ka ne vienam, ne otram no jums vēl nav nekāda dižā izglītība. Redziet, ķēniņam Zālamanam bija visādas nepatikšanas ar saviem pavalstniekiem. Un viņam bija tāda kā dienasgrāmata, kurā viņš pierakstīja visus dažādos gadījumus, kad cilvēki viņu aizkaitināja. Un, tā kā vecajam Zālamanam bija humora izjūta, viņš to sauca par savu-Lielo žēlabu grāmatu. Vai saprotat? Tas varēja celties no vienkāršas tulkojuma kļūdas vai pārskatīšanās, bet tādu ķēniņa Zālamana raktuvju nekad nav bijis. Bija Žēlabu grāmata. Kēnina Zālamana žēlabas. [2]
i y
Nimrods pavicināja garu rādītājpirkstu pret dvīņiem. Jūs iemācīsieties daudz ko interesantu, kamēr dzīvosiet pie manis. Arī šo to derīgu ne tās blēņas, ko jums māca skolā. Te ir tā nelaime ar mūsdienu skolām. Tām rūp vienīgi nauda un eksāmenu rezultāti. Saražo tik investīciju baņķierus un zvērinātus grāmatvežus, it kā pasaulei to vajadzētu vēl vairāk. Ticiet manam padomam: izglītība ir kas tāds, ko labāk dot pašam sev.