- Tas man kaut ko atgādināja, viņš teica. Man jums abiem ir dāvana. Nimrods piegāja pie saviem grāmatplauktiem, paņēma divas skaisti iesietas grāmatas un pasniedza tās katram dvīnim. Šī ir viena no lieliskākajām grāmatām, kāda jebkad sarakstīta. Arābijas naktis: Tūkstoš un vienas nakts pasakas. Stāsti, ar kuriem princese Šeherazade mēdza izklaidēt briesmīgo sultānu, kurš draudēja nogalināt viņu un visas savas pārējās sievas, ja viņam tie apniktu. Izlasiet tos ļoti ātri un tad pasakiet man, ko jūs domājat.
- Ātri? Džons nobrīnījās, pāršķirstīdams grāmatu. Bet tai ir vairāk nekā 1000 lappušu. Precīzāk sakot, 1001. Man vajadzētu veselu gadu, lai šo grāmatu izlasītu. Varbūt pat vēl vienu gadu.
Filipa bija nolikusi smago ādas grāmatu uz vienas plaukstas un mēģināja noteikt tās svaru. Viņa bija aizrautīgāka lasītāja par Džonu, bet pat vinu, kas bija iz-
v y
lasījusi Čārlza Dikensa Oliveru Tvistu, baidīja viņai uzdotās lasāmvielas apjoms.
- Tā varētu svērt savas piecas mārciņas, viņa secināja. Ja iemieg, to lasot, var riskēt ar nopietnu savainojumu.
- Tik un tā es tiešām ceru, ka jūs to izlasīsiet, Nimrods teica. Un tagad ļaujiet man parādīt jūsu istabas.
Dvīņi atklāja, ka viņi ir izmitināti vecajā tornī divās lielās septiņstūru istabās, ko atdalīja pasakaina vannas istaba Art Deco stilā. Tā bija rotāta ar krievu oniksu un bronzas rokturiem.
- Tajās istabās jūs jutīsieties ļoti ērti, tēvocis Nimrods bija pārliecināts. Lieku galvu ķīlā. Bet, ja nolemsiet izpētīt māju, tad atcerieties, ka tā ir ļoti veca. īpaši šī daļa. Paturiet prātā, ka mēs esam Anglijā, un Anglija nav Amerika. Paradumu ziņā angļi un amerikāņi ir stipri atšķirīgi, un varbūt jūs ievērosiet šo to tādu, kas šķitīs mazliet dīvains. Viņš papurināja galvu. Ja kaut kas neparasts tiešām notiek, mēģiniet nesatraukties. Māja ir visai omulīga.
Džons un Filipa drosmīgi smaidīja un centās izskatīties mierīgi; tas bija grūti, jo Nimroda teiktais izklausījās diezgan satraucoši.
- Ceru, ka jūs jutīsieties kā mājās… viņš turpināja, ievezdams dvīņus nelielā dzīvojamā istabā ar dīvānu un televizoru. Paņēmis tālvadības pulti un ieslēdzis mazo televizoru, viņš piebilda: Esmu apgādājis jūs ar televizoru, pie kura jūs reizēm savā nodabā varat atpūsties. Es pats televizoru neskatos. Bet, manuprāt, mūslaiku bērniem šķiet neiespējami dzīvot bez šīs ierīces.
- Ei, paskaties. Džons norādīja uz televizoru, jo ekrānā bija redzami Otiss un Melodija Bārstūli no Pokipsijas Ņujorkā. Ātri, viņš uzkliedza savam tēvocim. Uzgrieziet skaļāk! Mums tas noteikti jānoskatās.
- Nu re! Nimrods iesaucās. Man nebija ne prātā, ka šī atkarība ir tik hroniska.
- Laikam runa ir par to pāri, kas sēdēja blakus vietās lidmašīnā. Lidojuma laikā viņi it kā pazuda.
- Pazuda? Tad nu gan! Nimrods teica. Viņš pasmaidīja savādu, tikko jaušamu smaidiņu un apsēdās blakus dvīņiem uz dīvāna. Cik valdzinoši! Man patīk labi šausmu stāsti.
- Rūpīga lidmašīnas pārmeklēšana lidojuma laikā un vēlāk Londonā nedeva nekādus pavedienus par abu šo cilvēku atrašanās vietu, stāstīja BBC diktors. Londonā un Ņujorkā policijai tika izziņota trauksme, jo pieauga bažas par viņu drošību, turklāt abiem ir pāri septiņdesmit. Taču šorīt agri abi uzradās sveiki un veseli savā mītnes pilsētā Pokipsijā un nekādi nespēja izskaidrot savu pazušanu. Daudzi liecinieki apgalvo, ka redzējuši Bārstūlus iekāpjam British Airways Boeing 747 un sarunājušies ar tiem lidojuma laikā.
- Un, Nimrods piebilda, viņi sēdēja jums blakus, jūs sakāt?
- Jā, Filipa apstiprināja.
- Mēs nupat bijām apēduši lidmašīnā pasniegto maltīti, Otiss Bārstūls stāstīja reportierim. Es ēdu steiku, bet Melodija vistu. Ne viens, ne otrs no mums alkoholu nelieto. Jau iekārtojos sēdeklī, lai lasītu grāmatu, kad mēs iekļuvām tiešām briesmīgā vējā, kas mētāja lidmašīnu šurpu turpu. Agrāk neko daudz neesam lidojuši, un man nav neērti jums atzīt, ka abi bijām stipri uztraukušies.
Nimrods iesmējās. Stipri uztraukušies, viņš atkārtoja, precīzi atdarinādams Otisa Bārstūla akcentu.
- Mūs abus pārņēma vēlēšanās lūgt Dievu, kaut mēs atkal būtu mājās. Nākamais, ko es apjēdzu, bija tas, ka abi sēžam uz dīvāna mūsu dzīvojamā istabā, it kā nekur projām nebūtu bijuši. Kādu laiku mēs tāpat vien tur sēdējām, mēģinot saprast, kas būtu varējis notikt, un beidzot nonācām pie secinājuma, ka mums bijis kaut kāds nervu sabrukums vai varbūt esam to visu nosapņojuši. Bet tad pie durvīm piezvanīja vietējais šerifs, un pārējo laikam jūs jau zināt. Esmu dzirdējis, ka aviosabiedrības pazaudē somas, bet šī, manuprāt, ir pirmā reize, kad aviosabiedrība pazaudē divus cilvēkus. Īstenībā British Airways mūsu somas nepazaudēja. Nejaušā kārtā tās ir Londonā.
- Vai, pēc jūsu domām, ir iespējams, ka jūsu lūgšana tika uzklausīta? reportieris jautāja.
- Es no tiesas ticu, ka tas ir vienīgais iespējamais izskaidrojums, Melodija Bārstūla atbildēja.
- Vai esat apsvēruši iespēju ierosināt lietu pret British Airways? reportieris painteresējās.
- Mēs jau apspriedāmies ar advokātu. Bet viņš mums teica: tā kā mēs abi ticot, ka tieši lūgšanas spēks dabūja mūs prom no tā lidojuma, šis fakts varot ietekmēt jebkuru prasību, ko mēs celtu pret BA. Acīmredzot aviosabiedrība nav juridiski atbildīga, ja kas tāds notiek. Dieva pirksts, kā to mēdz saukt.
Nimrods paliecās uz Džona pusi, un viņam acīs pazibēja tēlotas aizdomas. Saki man, jaunais cilvēk, vai tava māsa vienmēr ir tik impulsīva? Tik nemākulīga un ad hoc*.
- Savāda viņa tiešām ir, Džons iesmējās, lai gan viņam nebija ne jausmas, ko nozīmē ad hoc.
' Viņš droši vien tev kaut ko pateica, Filipa, Nimrods smējās. Lai tu liktu nabaga vīram tā pazust. Viņš sirsnīgi smējās, un smiekli atbalsojās visā istabā. Redzu, ka man nāksies būt ļoti piesardzīgam, kad es tev ko teikšu, mana mīļā, lai ar mani nenotiktu tas pats, kas ar Bārstūla kungu un kundzi.
Filipa smaidīja, mēģinādama saprast joku. Smejieties, cik jums tīk, viņa teica. Bet tas bija ļoti jauks, vecs pāris, un es tikai priecājos, ka ar viņiem viss ir kārtībā.
- Es vainoju vistu, Džons sacīja. To maltīti lidojuma laikā. Tā man īsti negaršoja.
- Tas tikai tāpēc, ka tu ēdi arī steiku, Filipa paziņoja.
- Runājot par ēdienu, Nimrods ieminējās, vai kāds no jums nav izsalcis?
- Mēs esam izbadējušies, Džons atzinās.
- Labi. Tad es jums abiem pagatavošu pamatīgas angļu brokastis. Tās ir ļoti līdzīgas amerikāņu brokastīm ar šādām trim vietējām variācijām: ceptā ola jānovieto šķīvja austrumu, nevis rietumu pusē, speķa šķēlēm jāgaršo pēc gaļas, nevis pēc sakaltušas ādas, kas noplēsta nodzītas rikšas pēdai, un tomāti jāpasniedz bez jebkādiem izsmalcinājumiem, citādi viss pasākums tiek atcelts.
Pēc brokastīm, kas tiešām bija tik garšīgas, kā Nimrods bija solījis, Filipa atgriezās pie sarunas par Bārstūliem.
- Kā tas iespējams, ka divi veci cilvēki pazūd no lidmašīnas gaisā? viņa jautāja. Manuprāt, tur jābūt kādai kļūdai. Kaut kas tāds tik vienkārši nenotiek.