- Tomēr skaidri redzams, ka notiek, Nimrods atteica. Ja var ticēt televīzijas reportāžai. Viņš īsi iesmējās un aizsmēķēja cigāru. Jā, tiešām, no šī brīža mums visiem jābūt piesardzīgiem ar savām vēlmēm.
- Kā tā? Filipa nesaprata.
Nimrods piecēlās kājās. Es teicu, ka pēc ēšanas mums būs jānomazgā trauki. Grounina kungam jau ir pietiekami daudz pienākumu šai mājā, lai uzkrautu viņam vēl visu mūsu triju nastu. Un, ja mēs atstāsim traukus nemazgātus, viņš par to rūks visu atlikušo dienu. Tā kā Grounins ir kalpotājs ar vienu roku, viņš nejūtas īpaši piemērots nevienam uzdevumam, ko viņam nākas veikt. Grounins pēc vārda [3] un rūcējs pēc dabas, tā es allaž saku.
Nokopuši traukus, viņi atgriezās bibliotēkā, lai sasildītos pie kamīna. Nimrods aizsmēķēja vēl vienu cigāru, un Filipa aplūkoja dažas no daudzajām grāmatām plauktos. Viņa pamanīja, ka starp tām bija vairāki duči kādas grāmatas izdevumu par kāršu un citām azartspēlēm, ko sarakstījis cilvēks vārdā Hoils, un kāds piecdesmit sējumu izdevums ādas vākos. Tā nosaukums bija Bagdādes likumi.
- Kas ir Bagdādes likumi? Filipa apjautājās.
- Tie ir protokola likumi, Nimrods nenoteikti atbildēja. Tie formulēti Bagdādē ļoti sen. Vai zināt: ja jums šopēcpusdien nav nekā labāka, ko darīt, jūs varētu mēģināt izlasīt pāris nodaļu no tām Arābijas naktīm, ko jums iedevu. Tad mums šovakar būs par ko parunāt vakariņu laikā, labi? Un, kad būsiet izlasījuši, es jums.paskaidrošu dažus dzīves faktus. Par to, kā jūs nokļuvāt šeit.
Džons un Filipa bija šausmu pārņemti.
- Klausieties, Džons iebilda, mēs jau zinām visu par to, kā rodas bērni. Tik tiešām nav nekādas vajadzības.
- Nē, ne šos dzīves faktus, Nimrods pasmējās. Es runāju par kaut ko daudz interesantāku nekā to, kā tika radīti daži briesmīgi zīdaiņi.
- Kas gan varētu būt interesantāks par to? Filipa ķircinājās un par šo piezīmi saņēma skumja pārmetuma pilnu skatienu no sava tēvoča.
- Es runāju par to, kā jūs nokļuvāt Londonā. Par to, kā jūsu vecāki nespēja iebilst jūsu vēlmei pavadīt vasaru kopā ar mani, nevis doties uz Elembikas namu. Par to, kā tas bija, kad es ielauzos tajā sapnī, kuru jūs abi redzējāt, kad atradāties anestēzijas ietekmē. Par to, kas jūs tādi esat. Par veiksmi un kā tā darbojas. Un par svarīgo misiju, kas rada nepieciešamību jums tagad būt šeit. Par tādiem dzīves faktiem.
Nimrods gribēja teikt vēl ko, bet viņa vārdus nomāca žāvas. Ak kungs, viņš teica. Lūdzu, atvainojiet mani. Neesmu radis sākt dienu tik agri no rīta. Šķiet, man jānosnaužas. Un ieteicu jums darīt to pašu. Viņš pacēla roku, iziedams pa bibliotēkas durvīm. Tiksimies vakariņu laikā, kad jums viss taps paskaidrots.
8. nodala rakŠasasa kungs
Kad Džons agrā pēcpusdienā pamodās, viņš kādu laiku cieši vērās griestos. Tie bija visai interesanti, jo griestu gleznojums attēloja mākoņus un zibens šautras, tāpēc, guļot šeit, Džonu pārņēma sajūta, ka vai nu drīz līs, vai arī notiks kas satriecošs. Tā pagāja pusstunda, un, nolēmis, ka viņam tagad oficiāli ir garlaicīgi, Džons piecēlās gultā sēdus un sāka lasīt grāmatu, ko viņa tēvocis bija uzdāvinājis; tas pats par sevi bija pārsteigums, jo viņš bija nodomājis tikai iemest tajā acis.
Tūkstoš un vienas nakts pasakas nav viena pasaka, bet kaleidoskopisks pasaku krājums, ko stāsta varonīga, jauna sieviete, princese Seherazade, un stāstīšanas māksla vien viņai ir veids, kā palikt dzīvai. Tās ir pasakas par karaļiem un princesēm, vareniem džiniem, neticamiem brīnumiem, gudriem krāpniekiem, alkatīgiem tirgotājiem un atjautīgiem zagļiem. Dažus no stāstiem, piemēram, "Sindbads", "Ali Baba un četrdesmit laupītāji" un, protams, "Aladins", Džons jau zināja. Bet visvaldzinošākais grāmatā bija tas, ka viens stāsts izrietēja no cita kā ķīniešu mīkla, tāpēc grāmata pamazām viņu saistīja kā neviena cita agrāk, un Džons nekādi nespēja pārtraukt lasīt, līdz nebija to pabeidzis.
Džons vienmēr bija uztvēris ar lielu skepsi recenzijas par jebkuru grāmatu, kas centās pārliecināt iespējamos lasītājus, ka to nav iespējams nolikt malā; bet tagad, sev par pārsteigumu, Džons atklāja, ka ar viņu notiek tieši tas. Viņš aptvēra, cik tas ir zīmīgi, jo līdz mūža galam nekad neaizmirsīs šo īpašo dienu Londonā, kad atvēra šo brīnumaino sējumu.
Arābijas nakšu sējumam, ko Nimrods viņam bija dāvinājis, dīvainas šķita grāmatas savādās fiziskās īpašības. Pirmkārt, Džons atklāja, ka nebija iespējams atrast kādu vietu grāmatā, atlokot stūrus; pāris reižu viņš ielocīja lapu, bet vēlāk, kad atkal to apskatīja, redzēja, ka stūris kaut kādā veidā ir iztaisnojies. Un, otrkārt, likās, ka grāmata pati spēj sevi apgaismot, jo, dienai pārejot vakarā, Džons spēja lasīt grāmatu bez elektriskā apgaismojuma; un eksperimentējot viņš atklāja, ka var to lasīt gandrīz pilnīgā tumsā ar vatētu segu pār galvu un bez lukturīša.
Tomēr tikpat neparasts Džonam, kas nekad mūžā nebija lasījis tik biezu grāmatu, turklāt ar milzīgu prieku, likās ātrums, ar kādu viņš pāršķīra grāmatas zīdainās, gludās lapas. Šķita, ka acis lido vārdiem līdzi. Agrāk viņam vajadzētu divas vai trīs minūtes, lai izlasītu vienu lappusi, turpretī tagad viņš to izlasīja desmitreiz īsākā laikā, un grāmatas 1001 lappuse tika pabeigta nepilnās sešās stundās. Tiklīdz viņš bija pāršķīris pēdējo lapu, Džons jutās tik lepns par sevi, ka ieskrēja Filipas istabā, lai palielītos par savu sasniegumu. Bet atklājās, ka arī viņa izlasījusi grāmatu no viena vāka līdz otram un ka acīmredzot pabeigusi to vismaz stundu pirms viņa.
Te notiek kas savāds, viņš paziņoja, apslāpēdams savu aizkaitinājumu māsas dēļ.
Filipa, kas vienmēr bija bijusi čakla lasītāja daudz aizrautīgāk par savu brāli -, iesmējās. Nu gan tu atklāji jaunumu! Kad esi pavadījis veselu pēcpusdienu ar grāmatu? Nē, pagaidi, iepriekšējos Ziemassvētkos tētis tev apsolīja piecdesmit dolārus, ja tu izlasīsi Džeka Londona grāmatu Senču asiņu balss.
- Es nopelnīju katru centu no tiem piecdesmit dolāriem, Džons iebilda. Tā bija garlaicīgākā grāmata, kādu jebkad esmu lasījis. Turklāt tu zini, par ko es runāju.
Filipa pasmaidīja. Labāk nekā tu, viņa teica. Gaidīju, kad tu atnāksi, lai varētu izdarīt eksperimentu liecinieka klātbūtnē.
- Kādu eksperimentu?
- Tādu, viņa teica un, paņēmusi savu Arābijas nakšu grāmatu, iemeta to ugunī, kas rāmi dega uz režģiem.
- Ei, Džons iesaucās. Vai tu esi traka?
- Arī es tā domāju, viņa uzvaroši paziņoja un norādīja uz grāmatu, kas gulēja uz karstajām oglēm, liesmu neskarta. Tā ir dīvaina grāmata, kas nedeg, vai tev tā neliekas?
Viņi pagaidīja vairākas minūtes, vērojot sējumu, kas spītīgi atteicās aizdegties, līdz beidzot Džons paņēma ogļu stangas un izcēla grāmatu no uguns. Viņš to nolika uz kamīna, pirms piesardzīgi tai pieskārās.
- Uz tās nekur nav sviluma pēdu, viņš teica, atvērdams grāmatu un pāršķirdams lapas. Un patausti. Tā pat nav karsta.
Filipa uzlika plaukstu uz lappuses, kas viņas pirkstu galiem šķita gluži vēsa. Nez, no kā tā ir gatavota? viņa jautāja.
- Kāpēc mums nepajautāt Nimrodam?
Ejot lejup pa kāpnēm, viņi bija mazliet pārsteigti, satiekot uz tām gara auguma, kalsnu, šausminoša izskata vīrieti ar baltu bārdu, baltu turbānu galvā un baltu fraku mugurā. Ieraudzījis dvīņus, viņš salika plaukstas kopā, garām iedams, nolieca galvu, turpināja ceļu, tad atvēra slēptas durvis sudrabotajā sienā un, iegājis iekšā, tās aizvēra.