Džons satraukti noelsās. Kā tev liekas, kas tas bija?
- Nomierinies, Filipa teica. Viņš droši vien ir Nimroda draugs. Viņš taču mums uzsmaidīja, vai ne?
- Vai tev neliekas mazliet savādi, ka pirmā persona, ko mēs satiekam pēc Arābijas nakšu izlasīšanas, ir cilvēks, kas izskatās kā izkāpis no šīs grāmatas? Pēc džina.
- Pēc džina? Kā tev tas ienāca prātā? Filipa smējās. Ja tu gadījumā nepamanīji, viņš neizlīda no pudeles. Viņš nāca pa kāpnēm.
- Viņam galvā bija turbāns.
- Mūsdienās ne jau katram, kas valkā turbānu, piemīt maģisks spēks. Filipa paraustīja plecus. Tev varbūt vajadzēja riskēt un tomēr izteikt viņam trīs vēlēšanās.
- Pat tad, ja tas nebija džins, Džons sacīja, manuprāt, Nimrodam kaut kas būtu jāpaskaidro.
Viņi atrada Nimrodu ēdamistabā, kur uz galda bija salikts ducis dažādu ēdienu, tostarp zoss cepetis, brieža sāns, cepts šķiņķis, jēra kāja, dārzeņi, siers, augļi, vīns un kokakola. Šķiet, Nimrods viņus gaidīja, jo galds bija klāts trijiem, un viņš jau grieza zosi.
- Ā, te jūs esat, Nimrods mierīgi teica. Jūs nākt tieši laikā, lai iekostu vakariņas. Lūdzu, ņemiet!
Pacēlis plaukstu, viņš apklusināja pirmo jautājumu krusu, un vismaz uz dažām minūtēm doma iztaujāt Nimrodu par dīvaino grāmatu un vēl dīvaināko veco vīru uz kāpnēm bija aizmirsta, jo dvīņi aptvēra, cik izsalkuši bija. Ātri apsēdušies, Džons un Filipa sāka kraut ēdienu uz šķīvjiem.
- Mēs nupat redzējām savāda izskata vīrieti baltās drēbēs, Filipa sacīja, piebāzusi muti ar šķiņķi. Ar turbānu.
- Vai tas bija spoks? Džons jautāja.
- Spoks? Ak nē, šajā mājā ne. Tas mazais riebeklis neuzdrīkstētos. Nē, tas nebija spoks. Tas bija Rakšasasa kungs. Viņš ir no Indijas. Sis kungs drīz mums piebiedrosies. Man šķiet, ka jūs viņu pamatīgi nobiedējāt.
- Mēs viņu nobiedējām? Džons sarauca pieri. Un kā tad ar mums? Viņš mūs tā pārbiedēja, ka tumšs gar acīm sametās.
- Rakšasasa kungs būtu ļoti sarūgtināts, ja dzirdētu tevi tā sakām. Viņš īstenībā ir ļoti kautrīgs cilvēks. Nespētu nodarīt pāri pat zosij. Nimrods brīdi vilcinājās un tad iestūķēja mutē veselu zoss krūtiņu. Nebūtu lielas jēgas darīt pāri šai zosij, jo tā ir beigta. Bet domāju, ka jūs mani sapratāt.
- Džons pārspīlē, Filipa teica. Jūsu Rakšasasa kungs nemaz nebija tik biedējošs. Bet, viņa dzēlīgi piebilda, viņš tiešām izskatījās noslēpumains.
- Pacietību, pacietību, Nimrods sacīja. Jau teicu, ka pastāstīšu jums dzīves faktus, un to es arī darīšu.
Istabā ienāca Gronina kungs, nesdams savā vienīgajā rokā milzīgu biskvītkūku ar augļiem un putukrējumu.
- Bet paklausies, Nimrods teica. Man bija krietni jānopūlas, lai sarīkotu šo mielastu…
Grounina kungs nicinoši nosprauslājās un nolika kūku uz galda. Jānopūlas, viņš saka, vīrs nomurmināja. Tīri vai jāsmejas.
- …tāpēc es domāju, ka jūs vismaz varat nodoties šai maltītei, līdz tā tiek pienācīgi novērtēta. Kas ir, Grounin? Ko tu tur teici par pūlēm?
- Pilnīgi nekādu pūļu, ser. Vai tas būs viss?
- Jā, jā. Nimrods ar dakšiņu uzlika lielu škinka šķēli uz sava jau pilnā šķīvja. Tagad tā, jūs abi. Vairs ne vārda, līdz mēs nebūsim kārtīgi un pamatīgi pieēdušies.
Trīsdesmit minūtes vēlāk Nimrods atpogāja sarkano žaketi, ieskatījās savā zelta pulkstenī, ielēja sev vēl vienu lielu burgundieša glāzi, aizsmēķēja milzīgu cigāru un atspiedās pret čīkstošā krēsla atzveltni. Nu, klausieties. Tas bija labs mielasts. Ko? Ko?
- Varens, Džons piekrita.
Pie durvīm klaudzināja, ēdamistabā ienāca Rakšasasa kungs un drūmi paklanījās.
- Simt tūkstošu sveicienu lampas brāļiem, viņš teica. Novēlu, lai piepildās visas jūsu vēlēšanās, izņemot vienu, citādi jums nebūs, pēc kā tiekties. Un lai skumjākā diena nākotnē nebūtu sliktāka par laimīgāko dienu jūsu pagātnē!
Džonam un Filipai par pārsteigumu, Rakšasasa kungs runāja ar īru akcentu, un, redzot viņu izbrīnā sarauktās uzacis, Nimrods juta nepieciešamību dvīņiem to ātri paskaidrot. Ilgus gadus Rakšasasa kungam nācās dzīvot vienam, un angļu valodu viņš iemācījās no Īrijas televīzijas.
Rakšasasa kungs drūmi palocīja galvu. Lai Īrijas naidnieki nekad neēd maizi un nedzer viskiju, bet niezes pārņemtie nespēj pakasīties!
Tagad, kad dvīņi redzēja viņu vēlreiz un spilgtākā gaismā, viņi saprata, ka Rakšasasa kungs nemaz nebija biedējošs. Viņam mugurā bija līdz kaklam aizpogāta balta žakete, kājās baltas bikses un baltas rītakurpes un galvā balts turbāns ar asarai līdzīgu pērli, kas nokarājās tieši virs pieres. Gara, pinkaina bārda un ūsas, kas bija tikpat baltas kā turbāns, vainagoja viņa neparastais izskats tout ensemble*. Viņa brūnās acis bija laipnas un smaidošas, un tomēr Filipa nojauta, ka tās slēpa kādu lielu traģēdiju, kas reiz bija piemeklējusi Rakšasasa kungu. Viņš apsēdās uz režģa, kas bija apvilkts ar ādu, tik tuvu pie kamīna, lai abi dvīņi iedomātos, ka viņš varētu aizdegties; kādu brīdi sildīja savas garās, smalkās plaukstas virs liesmām un tad aizdedza pīpi.
- Kā vienmēr, jūsu ierašanās ir pašā laikā, Rakšasasa kungs, Nimrods sacīja. Nupat gribēju stāstīt saviem jaunajiem radiniekiem par sarūpētajām dāvanām.
Džonam sirds salēcās krūtīs kā savvaļas lasis. Dāvanas? Bet nebija ne Ziemassvētki, ne viņa dzimšanas diena. Filipa tomēr pirmā atskārta, kāda veida dāvanu Nimrods domāja, un atkal sāka raizēties, vai tik tas nenozīmē, ka viņai lemts kļūt par savādnieci no kādas grāmatas.
Grīdas pulkstenis, kas bija skaitījis laiku visu vakariņu gaitā, kā ar nazi sitot pa klavieru stīgu, pēkšņi apstājās, radot skanīgu, gandrīz taustāmu klusumu, un tas it kā mudināja dvīņus aptvert, ka viņu vecā dzīve kaut kādā ziņā ir beigusies un jaunā tūlīt sāksies.
- Tad nu tā, Nimrods teica. Manuprāt, būs labāk, ja runāšu es un jūs mani tikai uzklausīsiet. Jo ir diezgan daudz lietu, kas jums, mani bērni, jāmēģina saprast. Un varbūt man labāk sākt no sākuma, vai ne Rakšasasa kungs?
Uzrunātais atbildēja lēni, pa starpām ievelkot dūmus no pīpes. Jā, viņš piekrita. Varbūt stāstīt visu stāstu tiešām ir labāk. Tas ir fakts, ka Tairona sieva nekad nepirks trusi bez galvas, baidoties, vai tik tas nav kakis.
Viss, ko jums tagad stāstīšu, ir patiesība, Nimrods apgalvoja. Daudz kas ir tāds, kas jums liksies pārsteidzošs, nē, neticams, un es lūdzu paļauties uz mani un kādu laiku nolikt malā savu neticību, it kā jūs būtu kinoteātrī un skatītos kādu pārspīlētu fantastikas filmu. Nimrods domīgi ievilka cigāra dūmus, un no mutes viņam izplūda kupls mākonis. Jebkurš gudrs vīrs jeb mags jums pateiks, ka Visumā eksistē triju veidu augstākā saprāta būtnes. Tie ir eņģeļi, kas veidoti no gaismas. Tie ir cilvēki, kas veidoti no zemes; es nešaubos, jūs abi esat redzējuši bēres televīzijā, kad mācītājs saka: "Zeme pie zemes, pelni pie pelniem, pīšļi pie pīšļiem," un tā tālāk, un tā tālāk. Īstenībā tas ir viss, no kā cilvēks sastāv. No zemes jeb oglekļa, ja gribat izteikties zinātniski. No zemes un ūdens, ja gribat būt patiesi zinātniski. Katrā ziņā mūsu sarunai nav nekāda sakara ar cilvēkiem. Nē, runa ir par šīm augstākā saprāta būtnēm. "Džins" ir pareizais vārds, kā aprakstīt to, ko tautas valodā sauc par ģēniju. Ceru, ka neviens no maniem radiniekiem nelietos tādu vārdu kā "ģēnijs". Tas pieder Ziemassvētku pantomīmām un animācijas filmām, ne tādiem cilvēkiem kā jūs un es. īstais vārds ir "džins", un džini ir veidoti no uguns. Jā, no uguns. Nimrods atkal izpūta cigāra dūmus, it kā lai pierādītu teikto.