- Pat tad, ja esi pudelē, tev tomēr piemīt gribasspēks lielā mērā to iekārtot tā, kā pats vēlies. Radio, televizors, laikraksti, grāmatas, ēdiens un vīns, dīvāni, krēsli, gultas atkarībā no lampas vai pudeles izmēriem. Redziet, kad džins nokļūst pudelē, viņš vai viņa jūt vajadzību iziet ārpus trīsdimensiju telpas. Tādējādi tur iekšā ir daudz plašāk, nekā jūs varētu iedomāties. Vienīgi nevar pamest trauku, līdz kāds tevi neizlaiž laukā. Un pie tevis neviens nevar ciemoties. Tas ir apmēram kā ieslodzījums ļoti greznā cietuma viennīcā. Vientulība ir tā, kas nomāc visvairāk. Citādi tas tiešām ir gluži paciešami.
- Vai jūs kādreiz esat bijis iesprostots pudelē? Džons pavaicāja. Pret savu gribu.
- Jā. Vairākas reizes. Tas ir tāds kā džinu profesionālais risks. Visilgākais laiks, kad neesmu bijis apritē, ir seši mēneši. Īstenībā tas bija nelaimes gadījums. Tur neko nevarēja līdzēt. Mani iesprostoja antīkā karafē. Biju aizgājis aplūkot preces jaukā antīka stikla veikalā Vimbldonas ciematā, netālu no Londonas. īpašnieks atradās telpas dziļumā, kaut ko saiņodams, un es gribēju ātri ielūkoties kādā karafē. Man vajadzēja pārbaudīt, vai tā ir piemērota. Bet, kamēr es biju tur iekšā tas nevarēja būt ilgāk par trīsdesmit sekundēm -, veikala īpašnieks atkal uzlika stikla aizbāzni. Tā nebija viņa vaina. Saprotiet, viņš nevarēja zināt, ka esmu tur iekšā. Es neko nevarēju darīt, līdz kāds cits karafi nopirktu. Tā bija ļoti dārga, un tā nu man nācās nosēdēt, līdz karafe atrada jaunas mājas.
- Kas tad īsti atgadījās?
- Nejauši gadījās Grounina kungs lūk, kas.
- Jūs gribat teikt, ka karafi nopirka viņš?
- Īstenībā nē. Grounins ienīdīs mani par to, ka jums izstāstu, bet fakts ir tāds, ka viņš to nozaga. Karafi, kurā es biju iesprostots.
- Un jūs tik un tā izpildījāt trīs viņa vēlēšanās? Filipas balsī jautās pārsteigums. Par to, ka viņš zaga?
- Man tas bija jādara. Labajiem džiniem ir nerakstīts likums, ka vienmēr jāizpilda trīs vēlēšanās tam, kurš tevi atbrīvojis. Bet četras nekad. Ceturtā vēlēšanās atceļ iepriekšējās trīs. Bagdādes likumi.
- Kāpēc tā?
- Labāk jautājiet Rakšasasa kungam, Nimrods ieteica. Viņš par Bagdādes likumiem zina daudz vairāk nekā es. Viņš tos ir pētījis visu mūžu, un, ticiet man, vajadzīgs vesels mūžs, lai tos visus zinātu.
- Un ko Grounina kungs vēlējās? Džons jautāja.
- Parasti par tādām lietām skaļi nerunā. Tas nepieder pie labā toņa. Nimrods kādu brīdi vilka dūmus no cigāra. Bet, kā jūs būsiet sapratuši no Arābijas naktīm, nav nekas īpašs izpildīt cilvēku trīs vēlēšanās, un nav nekas neparasts, ka viņi iztērē šīs vēlēšanās kaut kam nelietderīgam. Viņi sacīs: "Es vēlētos, kaut nebūtu tik izslāpis," un tad, kad tu aizej un atnes glāzi ūdens, viņi izskatās ārkārtīgi sāpināti un piekrāpti. Tieši tā notika ar Grouninu. Kad es viņu pirms desmit gadiem pirmoreiz satiku, viņam bija tikai viena roka, tāpat kā pašlaik. Otru viņš zaudēja, kad strādāja Britu muzejā. Bet tas ir cits stāsts. Tā vai citādi, viņš nevis uzreiz vēlējās jaunu roku, kā to būtu darījis jebkurš saprātīgs cilvēks, bet divas pirmās vēlēšanās izšķieda galīgi nederīgos sīkumos. Īstenībā viņš tagad nevar izšķirties, vai vēlēties jaunu roku vai ko citu, piemēram, daudz naudas. Un, kamēr Grounins nav izlēmis un vēl aizvien domā par savu trešo vēlēšanos, viņš nedrīkst atļauties izlaist mani no redzesloka un man viņš jāpatur pie sevis. Tā nu nodarbinu viņu kā savu kalpotāju. Tāpēc Grounins arī bubina. Tā, lai es nevarētu viņu sadzirdēt. Saprotiet, viņu pārņem šausmas, ka viņš nejauši varētu izrunāt vārdu "vēlos". Un es izpildītu viņa trešo nederīgo vēlēšanos. Ja kāds no jums abiem kādreiz dzirdēs viņu sakām vārdu "vēlos", es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs man pateiktu, jo nemaz neslēpju, ka man nebūtu nekas pretī nokārtot šo darījumu reizi par visām reizēm, lai viņš turpinātu savu dzīvi un es varētu nolīgt kalpotāju, ar kuru iespējams piedienīgi sarunāties.
- Nabaga Grounina kungs, Filipa nopūtās.
- Saprātīgi cilvēki vēlas kaut ko netveramu, piemēram, talantu vai gudrību, Nimrods teica. Daži cilvēki vēlējās, kaut būtu labi rakstnieki. Tomēr mūsdienās vairākums cilvēku izvēlas naudu vai grib kļūt par kinozvaigzni. Ļoti garlaicīgi. Bet tur neko nevar darīt. Vēlēšanās paliek vēlēšanās.
10. nodala kaira
Tonakt vēlu ierodoties Kairā, viņus sagaidīja Krīmijs, Nimroda šausmīgi garais ēģiptiešu kalpotājs, kura augumu vēl slaidāku darīja sarkanā feska galvā, un diezin vai bija vajadzīgs resnais spieķis, ko viņš turēja vienā no savām milzīgajām rokām. Krīmijam bērni noteikti patika labāk nekā Grounina kungs, jo viņš nepārstāja uzsmaidīt dvīņiem un piedāvāt tiem karaļa Fahda īpaši stiprās piparmētru konfektes, kuras pats ar lielu baudu grauza ar saviem tikpat stipriem, ārkārtīgi baltiem zobiem; un kopā viņi ilgu laiku gaidīja ceļasomas bagāžas saņemšanas zālē.
- Kāpēc Rakšasasa kungs nebrauca mums līdzi? Džons jautāja.
- Bet viņš ir kopā ar mums, Nimrods atbildēja.
- Kopā ar mums? Kur? Džons paskatījās apkārt un sarauca pieri. Es viņu neredzu.
- Tāpēc ka viņš ir lampā, kas atrodas tavā somā. Es viņu tur ieliku, jo manas somas jau bija pilnas. Tādā veidā džini ceļo apkārt cits cita bagāžā, kad grib ietaupīt naudu par lidojumu vai, kā tas ir Rakšasasa kunga gadījumā, cieš no agorafobijas.
Beidzot bagāžas lente sakustējās un dažas minūtes vēlāk, ieraudzījis savu somu, Džons pasniedzās, lai satvertu rokturi, bet sajuta, ka Krīmijs viņu rupji pagrūž sāņus. Kalpotājs sāka sist pa somu ar savu spieķi, saceļot nelielu paniku pārējos tūristos, kuri gaidīja, lai saņemtu savas somas, un liekot policistam izvilkt revolveri.
- Ei! Džons iekliedzās. Par ko tāds tracis? Pēc pāris mirkļiem Krīmijs pieliecās un pacēla zaļganzeltaini brūnu čūsku, tagad beigtu, kas bija aptinusies ap Džona tādas pašas krāsas ādas somas rokturi.
Policists ielika revolveri makstī un uzsita Krīmijam pa muguru, bet Džons tuvumā aplūkoja beigto čūsku. Tā bija vismaz četras vai piecas pēdas gara, un, spriežot pēc tā, kā izturējās satrauktais pūlis, kas bija ātri sapulcējies, lai čūsku apskatītu un apsveiktu Džonu, jo viņš tik tikko izglābās, acīmredzot arī indīga.
- Naja haje, Krīmijs teica.
- Ak kungs! iesaucās Nimrods. Ja tu būtu paņēmis to somu, tu noteikti būtu sakosts un nomiris. Tā ir Ēģiptes kobra, Džon. Visindīgākā čūska Ēģiptē.
Džons norija siekalas, pēkšņi novērtēdams, ka izglābies tikai par mata tiesu. Paldies, Krīmija kungs, viņš sacīja.
Krīmijs pasmaidīja, pakratīja Džona izstiepto roku un tad sāka celt nost no lentes pārējās ceļasomas, tas bija vienkāršāks uzdevums nekā citiem cilvēkiem, kas bija ieradušies no Londonas. Viņi diezgan negribīgi ņēma savas somas ja nu vēl pie kādas roktura būtu pieķērusies čūska.
- Šī valsts viscaur mudž no kaitēkļiem, Grounins
j 7
murmināja. Un es nedomāju tikai čūskas un blaktis.
Ja jūs te kaut kur kaut kam pieskaraties, tad nomazgājiet rokas ar antiseptiskām ziepēm, tāds ir mans padoms.
- Es nedomāju, ka tā bija nejaušība, Nimrods teica, kad viņi izgāja laukā un gaidīja, kad Krīmijs piebrauks ar mašīnu. Ēģiptes kobras ir bikli radījumi vismaz kamēr netiek sakaitināti. Bagāžas lente nav tā vieta, kur es jebkad cerētu atrast kādu kobru.