- Vai jūs apgalvojat, ka kāds to tīšām tur nolika? Džons vaicāja, nervozi smaidīdams. Nolūkā mani nogalināt?
- Ja tu atceries, tad tā ir soma, kurā atrodas Rakšasasa kunga lampa, Nimrods paskaidroja. Viņa klātbūtne droši vien tika atklāta, kamēr somu pārveda no lidmašīnas. Tātad tā ir mana vaina. Bet paklausieties ja jūtaties neomulīgi, mēs taisnā ceļā varam iet uz American Airlines biļešu kasi un iesēdināt jūs pirmajā lidmašīnā uz Ņujorku.
Džons brīdi padomāja. Nē, viņš apņēmīgi atbildēja. Galu galā jūs taču teicāt, ka tas varētu būt bīstami. Turklāt es vēl neesmu redzējis piramīdas.
Bet tā vakara briesmas vēl nebija garām; desmit minūtes pēc tam, kad baltais, vecais kadilaks Eldorado bija izbraucis no lidostas, Krīmijs paziņoja, ka viņiem seko.
- Melns mersedess, bos, viņš konstatēja, pavērsies atpakaļskata spogulī.
Dvīņi instinktīvi paskatījās atpakaļ, un tiešām, liels, melns mersedess brauca pa šoseju aptuveni trīsdesmit vai četrdesmit jardus aiz viņiem tieši tādā pašā ātrumā.
- Vai tu vari no tā izbēgt?
Krīmijs plati pasmaidīja. Šī ir Kaira, bos. Tikai skatieties.
Dažas jūdzes tālāk Krīmijs uzspieda uz gāzes pedāļa, nobrauca no šosejas un iegriezās kādā sānu ieliņā, tad citā, līdz viņi atradās apkaimē, kas bija pilna ar veciem veikaliem un cilvēku pūļiem. Tas vecs tirgus, bos, Krīmijs paskaidroja, braukdams pa šauru,šķērsielu un tad cauri sena izskata ejai. Daudz vecas ielas. Pat ceļu policija te apmaldās. Bet vecais Krīmijs pazīst Kairo kā savi pieci pirksti. Nekāda problēma.
Mašīna ātri pagriezās ap stūri, iemetot dvīņus Nimrodam klēpī, tad vēl ap vienu; gājēji pajuka uz mēness apgaismotā laukuma, kad kadilaks aiztraucās garām vairākiem sarkaniem signāluguņiem. Nimrods pavērās aizmugures logā un redzēja, ka melnais mersedess palicis viņiem astē.
- Viņi vēl ir kopā ar mums, viņš paziņoja Krīmijam.
- Es viņus redzu, Krīmijs plati pasmaidīja un, uztraucies augšā pa nogāzi, strauji nogriezās viesnīcas stāvvietā. Iebraucis brīvā vietā starp diviem autobusiem, viņš ātri izslēdza gaismas un motoru. Pēc pāris mirkļiem mersedess aizdrāzās garām, un visi atviegloti nopūtās.
- Labi nostrādāts, Krīmij, Nimrods uzslavēja.
- Vai tas bija ifrīts? Filipa jautāja.
Bet Nimrods viņai neatbildēja. Ved mūs uz mājām, Krīmij, viņš teica un no jauna aizsmēķēja savu cigāru.
Tajā Kairas daļā, kas pazīstama kā Dārzu rajons, Nimroda māja drīzāk bija pils ar skaisti koptiem zaļiem mauriņiem, varenām palmām un augstām, baltām sienām. Iekšpusē bija vēsi, marmora grīdas klāja persiešu paklāji, un visur bija redzamas ēģiptiešu senlietas, tāpēc šī pils atgādināja muzeju vēl vairāk nekā viņu tēva māja Ņujorkā. Bet pats dīvainākais mājā bija tas, ko Nimrods sauca par tuhemetra istabu, kurā pie sienas karājās liels, apaļš pulkstenim līdzīgs instruments. Iepretī tam atradās bagātīgi rotāts krēsls, kurā tad, kad viņš nebrauca ar kadilaku vai negatavoja virtuvē, sēdēja Krīmijs vai reizēm Nimrods pats. Tuvāk papētot, atklājās, ka pulkstenis bija no zelta, aptuveni sešas pēdas diametrā, tam bija tikai viens rādītājs, un īstenībā tas nemaz nebija pulkstenis. Uz tuhemetra sudraba ciparnīcas lieliem burtiem bija uzkrāsoti trīs vārdi: Labs, Slikts un Homeostāze[5]-, un vienīgais rādītājs, veidots kā muskuļota roka ar izstieptu rādītājpirkstu, bija apstājies mazliet pa kreisi no vārda "Homeostāze", gandrīz skarot rinka dalu ar uzrakstu "Slikts".
5 ■> ?
- Tas ir tuhemetrs, Nimrods lepni paskaidroja, izvadādams viņus pa māju. Tas mēra veiksmes līmeni pasaulē, visu kopā gan labo, gan slikto. Tā ir precīza kopija no lielāka mēraparāta, kas pieder Babilonas Zilajai džinei Berlīnē; tuhemetrs rāda oficiālo veiksmes daudzumu uz visas planētas, tā saukto BMV Berlīnes meridiāna veiksmi. Vēl viens mazāks ir manā mājā Londonā.
- Vai tiešām jūs varat izmērīt veiksmi visā pasaulē? Džons nespēja ticēt.
- Tikpat viegli tu varētu noteikt laiku ar barometru, Nimrods atbildēja. Fizikas likumi Visumā izslēdz iespēju, ka kaut kas varētu "notikt" tāpat vien. Nekas nav tīra sagadīšanās. Kad Visums tika radīts, cilvēkam tika dota valdīšana pār zemi, eņģeļiem pār debesīm, bet džiniem pār mijiedarbību starp zemi un debesīm, ko daži cilvēki sauc par likteni. Liktenis nereti šķiet kā tīra sagadīšanās. Bet tā tas, protams, nav. Tā ir veiksme, un to kontrolē džini. Labu veiksmi ietekmē trīs labās džinu ciltis. Un slikto veiksmi ļaunās ciltis. Starp abām grupām norit nepārtraukta cīņa. Ļoti smalks līdzsvars, ko mēs saucam par homeostāzi.
Šis tuhemetrs, kura neoficiālais uzraugs ir Krīmijs, ļauj man redzēt, vai ļaunās ciltis, no kurām sliktākā ir ifrīti, nerada pārāk daudz sliktas veiksmes, lai tas prasītu mūsu iejaukšanos.
- Piemēram, kādam piepildīt trīs vēlēšanās? Džons jautāja, jo dedzīgi vēlējās izdarīt tieši to.
- Pareizi, Nimrods atbildēja. Kādu brīdi viņš izskatījās norūpējies. Visu laiku kopš zemestrīces rādītājs ir nostājies pa kreisi no homeostāzes. Tas man sagādā lielas rūpes un liek turēt aizdomās ifrītus, ka tiem kaut kas ir padomā. Ļoti iespējams, tie bija viņi, kas no lidostas mēģināja mums sekot un kas uzlika čūsku uz Džo somas roktura. Viņš ieskatījās pulkstenī un papurināja galvu. Bet laiks negaida, un es jums gribēju mazliet parādīt pilsētu, iekams ejam gulēt. Lai gan, iespējams, būtu labāk, ja mēs izvēlētos mazāk uzkrītošu satiksmes līdzekli.
Nimrods lika Krīmijam atsaukt zirga vilktu ekipāžu, ko sauca ghari, un, lai gan jau bija ļoti vēls, visi trīs devās braucienā cauri vēl dzīvajai, rosīgajai Kairas sirdij. Kaut gan pulkstenis rādīja pāri vieniem naktī, daudzi veikali joprojām bija atvērti, un tirgoņi piedāvāja tādas lietas, kādas dvīņi nekad agrāk nebija redzējuši. Par neseno zemestrīci tikai dažviet liecināja nelielu postījumu pēdas, citviet nemaz nevarēja pateikt, ka tāda te notikusi.
- Kad eju iepirkties, man parasti kļūst vēsāk, Nimrods paskaidroja.
Filipa nekad nebija redzējusi tik daudz cilvēku un arī mašīnu un pateica to Nimrodam.
- Kairā dzīvo divdesmit miljoni cilvēku, Nimrods paskaidroja. Sī ir ļoti nabadzīga vieta, bet visi viņi nezin kā pamanās staigāt ar smaidu sejā.
- Gluži kā Krīmijs, Džons ieminējās.
- Viņa īstais vārds ir Karims, Nimrods sacīja. Bet man allaž licies, ka Krīmijs [6] ir piemērotāks. Viņš vienmēr smaida. Gluži kā kaķis, kas ticis pie krējuma.
Nimrods aizsmēķēja cigāru un ar roku pamāja uz apkārtējām ielām. Nu tā, viņš noteica. Kāds ir jūsu iespaids par Kairu? No viņa balss toņa bija skaidrs, ka Nimrods ļoti augstu vērtē šo pilsētu. Vai jums tā patīk?
- Jā, Filipa atbildēja, mazliet saraukdama degunu, kad ekipāža izbrauca cauri kādam ļoti pārpildītam tirgum. Uz brīdi viņus no visām pusēm apņēma cilvēki, kas rāpās iekšā un mēģināja kaut ko pārdot, līdz izdzirdēja Nimrodu nevainojamā arābu valodā pavēlam viņiem atkāpties, un kučieris nopliukšķināja pātagu, lai zirgi sāktu rikšot kaut cik ātrāk un viņi tiktu projām. Vienīgi mazliet savādi ož, viņa piebilda.
- To saka visi, kad ierodas šeit pirmoreiz. Vaļējie notekūdeņi. Tu drīz pie tā pieradīsi.
- Tas man neienāca prātā. Varbūt tikai mazdrusciņ. Dažas vietas smird stiprāk par citām. Es tiešām gribēju teikt, ka šeit ož īpatnēji. It kā šī būtu ļoti veca vieta. It kā cilvēki te būtu dzīvojuši ļoti ilgi. Smarža, ko Ņujorkas centra pārpilnajā daļā var saost svelmainā dienā. Te smaržo tāpat, tikai simtreiz stiprāk.