Džons pamāja ar galvu. Jā, man arī tā šķiet. Bet reizē man ir savāda sajūta, it kā es šeit būtu bijis jau agrāk. Ka es savā ziņā esmu mājās.
- Jā, tev taisnība, Filipa atzina. Bet, manuprāt, tas ir kas vairāk. Kopš mēs ieradāmies, man ir tāda nojauta, ka mūs novēro.
- Lieliski, Nimrods uzslavēja. Protams, savā ziņā tu esi mājās, Džon. Un Filipa? Kairā ir vairāk džinu nekā jebkur citur, varbūt izņemot Stambulu. Tu droši vien vari tos sajust.
- Vai tas nozīmē, ka mēs esam arābi? Džons jautāja.
- Augstais Dievs, nē, Nimrods atbildēja. Arābi ir cilvēku rase. Mēs esam džini. Džini ir visai atšķirīgi no cilvēku dzimuma. Ja vēlaties, Rakšasasa kungs jums rītdien izstāstīs visu par šīm ciltīm.
- Pašlaik es tikai vēlos, lai šīs ekipāžas kučieris beigtu pātagot to nabaga zirgu, Filipa sacīja, saraujoties, kad ēģiptietis nopliukšķināja pātagu gaisā.
Nimrods iesmējās. Tava vēlēšanās man ir pavēle, jaunkundz, viņš teica un, aizvēris acis, pusbalsī kaut ko nomurmināja. Nākamajā mirklī zirgs sāka aulekšot, vilkdams ghari ar tādu ātrumu, ka viņi sāka apdzīt mašīnas un autobusus. Kučieris arābu valodā kaut ko uzkliedza, bet zirgs negribēja apstāties, un pakavi skaļi klabēja pa dubļaino ceļu. Tik un tā mums laiks atgriezties mājās, Nimrods mierīgi noteica. Ir daudz vēlāks, nekā biju iedomājies.
- Tā es nebiju to domājusi, Filipa sauca, pieķērusies vienai ghari malai, kad viņi pagriezās ap stūri.
- Kā tad tu to domāji? Nimrods smējās. Kučieris vairs nelieto pātagu, vai ne?
- Tas tikai tāpēc, ka viņš neuzdrīkstas to darīt, jo tad zirgs sāktu aulekšot vēl trakāk, Filipa sacīja. Kad ghari aizdrāzās pāri lielai bedrei, viņa aiz bailēm iekliedzās.
- Uzmundrinoši, vai ne? Nimrods jautāja. Nekas nevar līdzināties izbraukumam siltā vasaras vakarā zirga ratos Kairā.
Viņi sasniedza Dārzu rajona nomali, un pēc dažām minūtēm zirgs pats apstājās tieši pie Nimroda mājas. Trīs džini izkāpa no ekipāžas. Tāpat nokāpa kučieris, izskatīdamies satraukts ne tikai par zirga ātrumu, bet arī par to, ka tas atradis ceļu atpakaļ bez viņa palīdzības. Nimrods aizrautīgi uzsita zirgam pa plecu, lai parādītu kučierim, ka viņš nedusmojas, un iedeva tam sevišķi lielu dzeramnaudu, lai nebūtu iegansta zirgu vēlāk sodīt.
- Mēs būtu varējuši nosisties, Filipa bārās, kad viņi bija atgriezušies mājās.
- Nedomāju, ka mēs kaut brīdi būtu bijuši īstās briesmās. Nimrods pasmaidīja. Bet, iespējams, tagad tu saproti, ko es domāju par vēlmēm. Vēlmēm var būt neparedzamas sekas. Nekad nevar zināt, kā viss iegrozīsies. Tu gribēji, lai kučieris pārstāj pliukšķināt pātagu, un viņš to arī izdarīja. Tev tikai nepatika iemesls, kāpēc viņš vairs nelietoja pātagu. Tā ir svarīga mācība jebkuram jaunam džinam. Ja tu spēlējies ar nākotni, tava rīcība var izraisīt nejaušības, negaidītus, pat nepatīkamus pavērsienus. Nelaime ir tā, ka mēs dzīvojam ļoti sarežģītā pasaulē. Jau sākotnēji nelielas novirzes gala iznākumā var radīt dinamiskas transformācijas. Un lielas novirzes, kas mēdz atgadīties, kad džins izpilda vēlēšanos, galu galā var novest pie ārkārtīgi dinamiskām transformācijām.
- Hmm, jā, Džons piekrita, nervozi pametis acis uz Filipu, cerībā, ka viņa no tā visa nesaprata daudz vairāk. Uztvērusi viņa skatienu, māsa paraustīja plecUs.
Nimrods ielaida viņus viesistabā, kur Krīmijs uz atgriešanos bija pagatavojis karstus dzērienus. Džiniem ir sakāmvārds: vēlēšanās ir kā ēdiens, kam liela līdzība ar zivi, kad tas apēsts, to grūti atmest atpakaļ. Nimrods brīdi apklusa. Iespējams, tas kaut ko zaudē tulkojumā no oriģinālās arābu valodas. Bet jēga ir tā, ka ikvienam vajadzētu būt piesardzīgam ar savām vēlmēm, ja gadījumā tās piepildās, bet tādā veidā, ko viņš vai viņa nekad iepriekš nespētu paredzēt.
Džons skaļi nožāvājās.
- Ceru, ka galveno domu jūs uztvērāt.
- Jā, Filipa atbildēja. Man tā šķiet.
Džons novaibstījās, uzlūkodams māsu. Tas viņai bija tipiski izlikties, ka kaut ko saprot pat tad, ja tā nebija.
- Pietiek satraukumu vienam vakaram, Nimrods sacīja. Vai piekrītat? Manuprāt, mums visiem laiks iet gulēt.
Un tā, kājām vēl aizvien mazliet trīcot pēc brauciena ekipāžā, dvīņi aizgāja katrs uz savu istabu. Tās bija plašas un glīti iekārtotas kā itin viss, ko viņi bija iztēlojušies princeses Seherazades Arābijas nakšu izklaidēs, un, ielikušies gultā, uzreiz aizmiga.
11. nodaļa tikpat kĀ kamieĻa APVEIDĀ
Vēlu nākamajā rītā Krīmijs paziņoja, ka pie Nimroda ieradusies apmeklētāja. Tā bija Ķēra de Lapēna kundze, Francijas vēstnieka Ēģiptē sieva, kas dzīvoja blakusmājā. Ķēra de Lapēna kundze bija slaida, ļoti eleganta izskata sieviete ar nevainojamu ādu un imperatores profilu, proti, viņas garais, smalkais deguns nereti bija pacelts gaisā, radot iespaidu, it kā viņa noraudzītos no augšas uz cilvēkiem, ar kuriem sarunājas. Tas bija tikai viņas ieradums, un viņa nemaz nebija nelaipna, kā daždien francūzietes. Viņa sveicināja Nimrodu kā sen neredzētu brālēnu, vairākas minūtes veltīdama tam savus jūtu uzplūdus kā Niagaras ūdenskritums, un pagāja vēl kāds laiciņš, līdz Ķēra de Lapēna kundze beidzot tika pie sava sakāmā.
Es dārzā dzirdēju bērnu balsis, viņa teica savā tīkamajā balsī. Un iedomājos, ka man tūlīt pat jūs jāapciemo. Gadījumā, ja ir kas tāds, ko es varētu darīt, lai jūsu uzturēšanos Kairā darītu patīkamāku.
Kērai de Lapēna kundzei mugurā bija gara, plāna auduma sarkana kleita, ap gulbim līdzīgo kaklu zaļa šalle un gaišo matu guba apņemta ar melnu un zaļgani zeltainu galvas lakatu, kas piešķīra viņai īpatnēju čigānisku izskatu, it kā viņa varētu būt nākotnes pareģe, kas zīlē pēc kārtīm vai pēc plaukstas, nevis vēstnieka sieva.
- Tas ir ļoti laipni no jums, Ķēra de Lapēna kundze, sacīja Nimrods, kuram viņa neapšaubāmi patika. Vismaz Filipai tā šķita. Tas, kā Nimrods uzbudināti niekojās ar kaklasaiti, runājot ar Ķēru de Lapēna kundzi, it kā spēlēdams klarneti atgādināja to nervozo izturēšanos, kad vīrieši sarunājās ar viņas māti.
- Cik jauki, ka mums kaimiņos ir bērni, viņa teica, silti uzsmaidīdama dvīņiem. Visi mani bērni ir jau pieauguši un dzīvo Francijā, tāpēc mana māja ir ļoti klusa. Varbūt jūs kādreiz varētu iegriezties blakusmājā? Mums ir tik skaists dārzs. Kamēr uzturos šeit, Kairā, jūtos gluži kā angliete. Es dzīvoju savam dārzam.
- Ļoti laipni no jums, Nimrods sacīja, bet, viesojoties Kairā, mēs būsim ļoti aizņemti.
- Mēs varētu sarīkot pikniku, Ķēra de Lapēna kundze ierosināja, neņemot vērā Nimroda iebildumus. Varbūt rītdien. Kā jūs uz to skatāties, bērni?
- Jā, Džons atbildēja, jo viņam ļoti patika pikniki. Katrā ziņā.
- Tad norunāts, francūziete paziņoja.
- Ļoti laipni no jums, Nimrods teica, tagad uz savas kaklasaites spēlēdams enerģisku solo. Ar lielāko prieku.
- Nē, viņa sabozās, glāstīdama Džonam matus. Es esmu savtīga. Man patīk bērni. Ķēra de Lapēna kundze īsi nopūtās. Daudzus gadus tie piepildīja visu manu dzīvi. Turklāt tik izskatīgi bērni. Nimrod, jūs man neteicāt, ka esat tēvocis tik glītam zēnam un meitenei. Viņi man atgādina manus bērnus.
Kad Ķēra de Lapēna kundze bija aizgājusi, Filipa Nimrodam pavaicāja, kāpēc tēvocis tik negribīgi pieņēmis viņas viesmīlību.