Filipa un Džons aizvēra acis un sāka koncentrēties katrs uz savu vārdu, lai tā jēga visu džina enerģiju uzkrātu zaļoksnajā ķermenī.
- Mēģiniet radīt savā prātā pārliecību, ka vārds jālieto ļoti piesardzīgi, it kā tā būtu sarkanā poga, ar kuru var palaist kodolraķeti vai izšaut no milzu lielgabala.
Džon? Tā sāc pirmais. Vēlos, lai tu tagad atver acis un iztēlojies, ka trūkst kāda noteikta klints gabala. Iedomājies klints pazušanu kā situāciju noteiktā telpā. Fiksē to savā prātā, it kā realitāte nevarētu būt atšķirīga no tā, ko tu skati gara acīm. Un tad, paturot šo domu prātā, izrunā savu fokusa vārdu, cik skaidri vien vari.
Džons sakopoja domas un, atceroties, kā Nimrods reizēm lietoja savu spēku, salika kājas kopā, pacēla rokas aptuveni krūšu augstumā kā futbolists, kas uztver soda sitienu, un tad iekliedzās: ABECEDARIAN!
Kādas desmit vai piecpadsmit sekundes nekas nenotika, un Džons jau gribēja atvainoties Nimrodam, sakot "Es jau jums teicu", kad neticamā kārtā sešas pēdas augstā klints, ko viņš bija izvēlējies, acīm redzami nodrebēja un no tās atšķēlās lauska valrieksta lielumā.
- O-ho! Džons iesaucās. Vai jūs to redzējāt? Vai redzējāt? Viņš gandrīz histēriski iesmējās. Es to izdarīju. Nu, katrā ziņā kaut ko es izdarīju.
- Nav slikti pirmajai reizei, Nimrods uzslavēja. Klints nepazuda, bet, manuprāt, jāpiekrīt, ka tu noteikti atstāji iespaidu uz to. Filipa? Pamēģini lielāko blakus tai, uz kuru Džons sakopoja savu spēku. Iztēlojies, ka tavs priekšstats par klints izgaišanu ir saistīts ar realitāti, viņš ieteica. Atceries, ka klints pazušana ir iespēja, kas tai piemita jau no laika gala. Viņš uz brīdi apklusa. Kad būsi gatava, kad būsi pieņēmusi, ka loģikai ir sakars ar ikvienu iespēju un tās visas ir fakti, tad nospied sarkano pogu savu fokusa vārdu.
Kamēr Filipa koncentrējās uz lielo akmeni un gatavojās izrunāt spēka vārdu, kuru bija izvēlējusies, viņa pacēla vienu roku kā baletdejotāja un tad pavicināja otru kā policists, kas regulē satiksmi.
- FABULONGOŠŪGAUŽIBBRĪNUMPIPIKALS!
Vēl pēdējie burti nebija izskanējuši, kad akmens, kuru
viņa bija izvēlējusies, sagrīļojās un diezgan stipri turpināja ļodzīties, kā šķita Filipai, gandrīz veselu minūti, līdz atkal sastinga. Viņa sasita plaukstas un sajūsmā iespiedzās.
- Jā, Nimrods pacietīgi teica. Tu noteikti skāri tā molekulāro struktūru. Tas nu bija acīm redzams. Man tikai šķiet, ka jums abiem savā prātā skaidrāk jāapzinās doma par nebūtību. Jūs abi jaucat pārveidošanu ar izzušanu. Izplatīta filozofiska kļūda. Kaut ko pārveidot ir pilnīgi kas cits nekā likt pazust pavisam.
Tagad pamēģiniet vēlreiz. Atcerieties, itin viss, kas iespējams loģikā, ir arī atļauts. Prāts pieņem tās situācijas iespēju, par kuru tiek domāts. Tātad tas, ko var iedomāties, ir arī iespējams.
Dvīņi bija pārsteigti, cik stipri vajadzēja koncentrēties, lai sakopotu savus džina spēkus, un drīz vien tas šķita kā smags darbs, no kura aizraujas elpa, it kā viņi vienlaikus būtu cēluši smagus priekšmetus, ātri skrējuši pāri laukam un mēģinājuši risināt sarežģītu algebras vienādojumu. Pēc divām stundām vienīgais viņu veikums bija tas, ka pāris lielu akmeņu bija kļuvuši mazāki, un šai brīdī Nimrods viņiem lāva dažas minūtes " > >
atpūsties.
- Tas ir grūts darbs, Džons atzina.
- Sākumā, jā, Nimrods piekrita. Bet tas ir tāpat kā izkopt savu fizisko sagatavotību. Jums jāiemācās attīstīt to smadzeņu daļu, kur ir koncentrēti jūsu spēki. To daļu, kuru mēs, džini, saucam par Nešamahu. Tas ir jūsu džina spēku avots. Smalkā uguns, kas deg jums iekšā. Tikpat kā eļļas lampas liesmiņa.
Nimrods saberzēja rokas. Labi, mēģināsim kaut kam likt kļūt redzamam. Tuvojas pusdienu laiks. Kā būtu ar pikniku? Skat, es jums parādīšu, kas man tieši bija padomā. To sakot, Nimrods savēcināja rokas un tuksneša smiltīs uzbūra rūtainu vilnas pledu ar piknika grozu, kur bija atliku likām sviestmaižu, vistu stilbiņi, augļi un termosi ar karstu zupu.
- Te būs, viņš teica. Jums vienmēr jāatceras, ka nevarat radīt neko, kas būtu pretējs loģikas likumiem. Patiesībā neviens no mums nespētu pateikt, kāda izskatītos neloģiska pasaule. Un, tā kā šis ir tas gadījums, tad fakts vien, ka varat iedomāties radīt kaut ko no tās enerģijas, kas jums piemīt, ir pietiekams, lai šo iespēju pieļautu. Tiklīdz būsiet pārliecinājušies par iespēju radīt pikniku ar paša spēku, kļūs vieglāk šo ieceri īstenot. Vai sapratāt?
Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr dvīņi pamazām sāka aptvert, ka visi priekšmeti padara iespējamu jebkuru situāciju, un sāka apjēgt savu džina spēku. Beidzot, pēc aptuveni deviņdesmit minūšu saspringtas domāšanas un intensīvas spēku sakopošanas, smiltīs bija redzamas trīs ļoti atšķirīgas, bet katrā ziņā ēdamas maltītes.
Nimrods vispirms piegāja pie Filipas uzburtā ēdiena un izvēlējās gurķu sviestmaizi. Pudiņa esamību var pierādīt, tikai to apēdot, kā mēdz teikt, viņš sacīja un piesardzīgi nogaršoja sviestmaizi. Tūlīt pat viņš to izspļāva.
- Garšo diezgan pretīgi, viņš noteica un tad pievērsās maizītei ar karstu cīsiņu no Džona maltītes. Un šī negaršo vispār ne pēc kā. Nimrods ļāva maizes un cīsiņa kumosam no mutes izkrist smiltīs kā māla pikucim. Fū! Kā gumija. Viņš izņēma savu sarkano mutautu un noslaucīja mēli. Jūs abi pieļāvāt vienu un to pašu elementāro kļūdu. Jūs bijāt tik ļoti norūpējušies par to, kā ēdiens izskatīsies, ka aizmirsāt iedomāties, kā tas varētu garšot. Tagad pamēģiniet vēlreiz, tikai pacentieties iztēloties, ka jums tas būs arī jāēd. Visbrīnišķīgākais azaids, kāds jebkad bijis. Atcerieties nav nekā sliktāka par ēdienu, kas labi izskatās, bet kuru patiesībā nevar nobaudīt.
Vēl pēc vienas stundas un dažiem nesekmīgiem mēģinājumiem visi trīs beidzot apsēdās, lai nobaudītu maltīti, ko dvīņi bija uzbūruši ar savu džina spēku. Dvīņi ēda, bet Nimrods tikmēr runāja.
- Nu jau ir daudz labāk, viņš uzslavēja, nogaršodams gan no viena, gan otra sarūpētā ēdiena. Džon, šis popkorns garšo, ē… tiešām pēc popkorna. Nevaru iedomāties, kāpēc lai kāds ņemtu līdzi uz pikniku popkornu, bet par gaumi nestrīdas. Man allaž tā garša vairāk ir atgādinājusi polistirola iesaiņojumu. Un, Filipa, nespēju atcerēties, ka jebkad būtu nogaršojis sālsstandziņu, kas no tiesas garšotu pēc sālsstandziņas. Viņš papurināja galvu. Nudien, man jāsaka kāds vārds jūsu mātei. Nespēju ticēt, ka jūs esat sarīkojuši tādu pikniku!
- Es nespēju ticēt, ka baudu ēdienu, ko pagatavoju ne no kā, Džons atzinās, un atplēsa jau trešo paciņu ar kartupeļu čipsiem.
- Tieši tā bija kļūda jūsu pirmajos mēģinājumos, Nimrods sacīja, nokodis gabaliņu no Filipas biezpienmaizes. Īstenībā jūs neko negatavojat no nekā. Katrā ziņā ne šo biezpienmaizi. Tu visu gatavo no enerģijas avota, kas atrodas tev iekšā. Smalkā uguns. Vai atceries? Un, protams, no elementiem, kas ir ap tevi.
- Kā tas notiek? Džons jautāja, ar dakšiņu uzlikdams sev uz šķīvja auksta šķiņķa šķēli un marinētus dārzeņus. Ar džina spēku? Manuprāt, jābūt kādam zinātniskam izskaidrojumam.
- Ak jā, daži džini, kas bija zinātnieki, ir mēģinājuši izprast, kā darbojas džina spēks. Mums šķiet, ka tam ir kāds sakars ar spēju ietekmēt protonus priekšmetu molekulās. Lai kaut kam liktu parādīties vai pazust, mums vajag pievienot vai atņemt protonus un tādējādi pārvērst vienu elementu citā. Kad liekam kaut kam pazust kā, piemēram, tai klintij, mēs atņemam neitronus no dažādajiem atomiem, kas veido klinti. Nu jūs redzat, ka tur nav nekā maģiska. Tā ir zinātne. Fizika. Nav iespējams kaut ko izveidot no nekā, it īpaši jau labu piknika mielastu. Ja tu tagad sacītu, ka radīji to no tukša gaisa, tu būtu tuvāk mērķim, Džon.