Nimrods nožāvājās. Lai vai kā, manuprāt, ar to praktiskām nodarbībām šai dienai pietiek. Labāk pārāk daudz nedomāt par zinātni, ja tas var ietekmēt jūsu spēju lietot savu spēku. Sai ziņā tas mazliet atgādina braukšanu ar divriteni; vieglāk to izdarīt nekā paskaidrot. Nākamreiz mēs pamēģināsim, kā jūs varat likt parādīties vai pazust kamielim. Kaut kam dzīvam. Tas ir daudz grūtāk par pikniku. Kaut kā dzīva radīšana var būt par iemeslu nelielam juceklim. Tāpēc mēs to darām tuksnesī, kur nevienam nebūs iebildumu, ja jūs radīsiet būtni ar iekšām uz āru.
Brīdi vēlāk Nimrods izdvesa briesmīgu vaidu. Ak, nevar būt, viņš teica, ieskatījies pulkstenī.
- Kas ir? dvīņi noraizējušies jautāja.
- Nupat atcerējos, kāpēc es iedomājos par pikniku, viņš paskaidroja. Tāpēc ka Ķēra de Lapēna kundze pusdienlaikā ielūdza mūs uz pikniku savā mājā. Tas ir tieši pēc trīsdesmit minūtēm.
- Es esmu pārēdies, Džons sacīja. Un neko vairs nevarētu ieēst.
- Es tāpat, Filipa piekrita. Ja vēl ko ieēdīšu, es plīsīšu.
- Jūs nesaprotat, Nimrods teica. Mēs nevaram neiet. Pirmkārt, vina ir mana kaiminiene. Otrkārt, dāma ir no Francijas. Franču attieksme pret ēdienu ir nopietnāka nekā visām citām tautām uz šīs planētas. Viņa būs pielikusi milzu pūles, lai sarūpētu šo pikniku. Pieminiet manus vārdus. Ja mēs tur neaiziesim, starp mūsu valstīm varētu rasties nevēlams diplomātiskais incidents.
- Bet mēs nevaram aiziet un neko neēst, Džons iebilda. Tas būtu tikpat nepieklājīgi kā neierasties vispār.
- Vai jūs nevarētu likt viņai pazust? Filipa ierosināja. Tikai uz brīdi. Vismaz kamēr beidzas lenča laiks?
- To es nevaru darīt, Nimrods atteica. Viņa ir Francijas vēstnieka sieva. Cilvēki domātu, ka viņa ir nolaupīta vai vēl ko ļaunāku. Nē, nē, nē. Tas nekādā ziņā nederēs. Nimrods piecēlās un domīgi pakratīja pirkstu. Bet jūs varētu rīkoties atbilstoši situācijai. Mēs varētu likt mielastam pazust tā, lai viņa domātu, it kā mēs to būtu notiesājuši.
- Paņemt sviestmaizi, Džons piebalsoja, pacelt to pie mutes, uzsmaidīt Kērai de Lapēna kundzei, un tad, kad viņa neskatās, likt tai pazust. Jā, tas varētu izdoties.
- Tam ir jāizdodas, Nimrods apliecināja.
Atgriezušies Dārzu rajonā, Nimrods un dvīņi ātri pārģērbās glītākās drānās un tad devās uz kaimiņu rezidenci, kas bija pat lielāka par Nimroda māju. To ieskāva augsta siena, tāpēc šī mītne vairāk atgādināja cietoksni. Pie sarga mājas Nimrods uzrādīja viņu pases nīgram franču ierēdnim, kas aplūkoja viņu britu un amerikāņu dokumentus ar neslēptu riebumu.
Kad nelaipnais tips beidzot negribīgi bija ielaidis Nimrodu un dvīņus vēstniecības teritorijā, cits, ne mazāk īgns ierēdnis aizveda viņus pāri skaistam, zaļam, labi koptam mauriņam, garām modernai skulptūrai un karoga mastam, kurā franču Tricolore agrās pēcpusdienas karstumā karājās kā ļengana lupata, uz mazu vasaras namiņu un zālienā izklātu burvīgu piknika mielastu, kas atgādināja ainavu no gleznas. Nimrods un Ķēra de Lapēna kundze nošmaukstināja gaisu viens otram pie vaiga un kādu brīdi sarunājās franciski, kas, šķiet, bija vēl viena valoda, kurā Nimrods sazinājās pilnīgi brīvi.
Kamēr abi runājās, Filipa izmantoja iespēju vērīgāk nopētīt Ķēru de Lapēna kundzi, jo bija tādā vecumā, kad meitenes jau interesē vecāku sieviešu izskats, un nolēma, ka francūziete nenoliedzami ir skaista, bet viņas apģērbs ir mazliet ekscentrisks it īpaši melni zeltainā matu lente, ko viņa bija aplikusi atkal. Kēras de Lapēna kundzes apģērbs Filipai atgādināja 60. gadu stilu, kad modē bija puķes un gari mati, un sejas krāsošana dīvainos toņos. Ja, protams, varēja ticēt televīzijai.
Tikmēr Nimrods uzmeta acis ēdienu klāstam uz Luī Vitona dizaina pleda, izlikdamies ārkārtīgi pacilāts. Paklau, paskatieties uz to, bērni, viņš teica, berzēdams rokas. Vai esat redzējuši vēl pievilcīgāku piknika mielastu? Brīnišķīgi. Zosu aknas, omārs, kaviārs, trifeles, tārtiņa olas. Un kādi sieri! Brī, rokfors. Es tos varu saost pa gabalu. Dārgā Ķēra de Lapēna kundze, jūs noteikti zināt, kas garšo jauniem cilvēkiem, vai nav tiesa?
Ķēra de Lapēna kundze sirsnīgi pasmaidīja un izlaida savus smalkos pirkstus caur Džona biezajiem, brūnajiem matiem. Nekas nevar aizstāt labu ēdienu, vai ne? Vina aicināja visus apsēsties uz pleda.
- Tiesa gan, Nimrods piekrita. Sie divi drīz vien liks visam pazust, it kā to būtu aizpūtis vējš! Viņš pasita knipi. Vai ne, bērni?
- Mēs, protams, darīsim, ko varēsim, Džons apsēdies atsaucās, tēlodams vilka apetīti.
Filipa piesēda blakus savam brālim un paņēma prāvu zosu aknu pastētes šķēli, kas uz sausiņa izskatījās kā sārta marmora gabals. Viņai nebija ne jausmas, kas tā tāda ir, un viņu pārņemtu šausmas, ja kāds to būtu pateicis; bet viņa uzreiz pazina omāru un kaviāru un nodomāja, ka viņai ļoti paveicies, jo nekas no tā nebūs jāēd pa īstam. Viņai riebās gandrīz viss, kas šeit tika piedāvāts. Bet, uzsmaidot Kērai de Lapēna kundzei, viņa sacīja: "Cik gardi!" un, tiklīdz francūziete novērsa acis, piebilda: "FABULONGOŠŪGAUŽIBBRĪNUMPIPIKALS!"
Zosu aknu pastēte un sausiņš, ko viņa turēja pirkstos, acumirklī pazuda.
- Ko tu teici, chērie? Ķēra de Lapēna kundze pajautāja.
- Neko, Filipa atbildēja, pasniegdamās pēc auksta omāra gabaliņa.
- QWERTYUIOī^ Ninmrods nomurmināja, un tārtiņa ola no viņa rokas izgaisa.
Džons bija piekrāvis šķīvi ar visdažādākajiem ēdieniem, un, tiklīdz viņam likās, ka ir gatavs, zēns norādīja uz puķu dobēm. Cik burvīgas puķes, Ķēra de Lapēna kundze, viņš pieklājīgi teica. Vai tā ir kāda vietējā pasuga?
- Tās ir Zilās Nīlas lilijas, viņa atbildēja, skatīdamās uz puķēm, un piebilda, ka viņas dārznieks Fatihs esot labākais visā Kairā.
- ABECEDARIAN, Džons nomurmināja, aizsūtīdams nebūtībā visu šķīvja saturu.
- Neēd tik ātri, Džon, Nimrods nervozi aizrādīja. Esi tik labs, puis. Vēl iedzīvosies gremošanas traucējumos.
- Piedodiet, tēvoci, Džons teica. Bet jūtos aplam izsalcis.
- Es tāpat, Filipa piebalsoja, melodramatiski nolaizot lūpas. Vai jūs pati to visu pagatavojāt, Ķēra de Lapēna kundze?
- Nē, mana mīļā, viņa iesmējās. Lielāko daļu produktu ieved no Francijas. Un tad tos sagatavo abi mūsu šefpavāri.
- Jums ir divi šefpavāri, Ķēra de Lapēna kundze? Džons pasmaidīja.
- Jā, mums ir mesjē Empolī no Parīzes un mesjē Malelēvs no Vēzelē.
Vienā mirklī Nimrods iztukšoja omāra spīli, ko turēja rokā. Ak, la belle France, viņš teica. Kā man tās pietrūkst! Cik gudri, ka atvedāt visas šīs delikateses uz Ēģipti. Tas droši vien ir šausmīgi dārgi.
- O, non, viņa paraustīja plecus. Francijas nodokļu maksātājs. Viņš sedz izdevumus.
Uzkodu laiks turpinājās gandrīz četrdesmit piecas minūtes, līdz gandrīz visi ēdieni bija pazuduši vai tos bija notiesājusi Ķēra de Lapēna kundze. Nimrods papurināja galvu vienīgi tad, kad Ķēra de Lapēna kundze jautāja, vai viņš nevēloties vēl brī.
- Nē, pateicos, viņš teica, zīmīgi paskatīdamies uz dvīņiem. Es vairs neko nevarētu ieēst. Tas bija lieliski. Vai ne, bērni?
- Jā, Džons piekrita, nomezdams salveti tāpat, kā to bija darījis Nimrods. Ēdiens bija burvīgs.