Nimrods saviebās, bet piespieda sevi izlikties, ka to palaidis gar ausīm.
- Tik veselīga ēstgriba, mājasmāte piebilda, kad viņiem pienāca laiks doties projām. Vai tēvocis mājās jūs nebaro?
- Kad vien gribam, Filipa atbildēja. Mums tikai jāpasit knipis un jāizrunā burvju vārds, un ēdiens ir klāt.
- Tad jums jāatnāk atkal, turklāt drīz, Ķēra de Lapēna kundze uzstāja. Ir tāds prieks satikt jaunus amerikāņus, kuri, šķiet, tik ārkārtīgi izbauda īstu ēdienu.
- Paldies Dievam, tas ir garām, Filipa sacīja, kad viņi pa ielu gāja atpakaļ uz Nimroda māju. Kā jums liekas, vai viņa nepamanīja neko savādu?
- Manuprāt, jūs būtu varējuši uzvesties mazliet smalkāk, Nimrods bārās. Kādu brīdi izskatījās tā, Džon, it kā tu būtu notiesājis pilnu šķīvi ar ēdienu vienā rāvienā. Viņa droši vien nodomāja, ka ir redzējusi zirgus ar vājāku apetīti nekā jums.
- Es vienīgi centos pienācīgi novērtēt ēdienu, kā jūs teicāt, Džons paskaidroja.
- Nabaga sieviete, Filipa nopūtās. Uzņemties visas tās rūpes, un mēs neko neēdām. Tā, manuprāt, ir laba ēdiena veltīga izšķiešana.
- Tiešām, nabaga sieviete, Nimrods domīgi piekrita un nožāvājās.
- Vai ievērojāt viņas acis? Filipa jautāja. Tās bija tik savādas. Kad viņa uz tevi skatījās, likās, it kā tu nemaz tur nebūtu.
Džons paraustīja plecus. Viņa ir francūziete. Visi franči skatās uz amerikāņiem, it kā viņu nemaz nebūtu.
- Ne tikai uz amerikāņiem, Nimrods piebilda. Tāpat viņi domā gandrīz par visiem, kas nav franči, tik tiešām. Jā, to viņi sauc par "civilizāciju". Viņš atkal nožāvājās. Aizdedziniet manu lampu, skat, kā es žāvājos. Pēc visas tās ēšanas man gribas nosnausties. Diemžēl nav laika. Mums jāsteidzas uz vecpilsētu apciemot Huseinu Husautu.
14. nodaļa zĒns AR ZILAJĀM PĒDĀM
Kairas vecpilsēta atradās uz dienvidiem no Dārzu rajona, un šeit, blakus klusai, bruģētai šķērsielai, kurai gar malām stiepās mājas ar augstām sienām, viduslaiku baznīcas un labi koptas kapsētas, garā, šaurā alejā atradās liels veikals, kur varēja nopirkt dažādus lētus suvenīrus.
- Huseins, protams, zina, ka es esmu džins, Nimrods teica, tuvojoties veikalam. Bet faktu, ka jūs abi esat džini, vismaz kādu laiku no viņa turēsim noslēpumā. Ja esat džini, nav labi pārāk daudziem cilvēkiem ļaut zināt, kas jūs esat. Turklāt, ja Huseins domās, ka esat pāris parastu bērnu, jums rastos izdevība iedraudzēties ar viņa dēlu Bakšīšu. Zēns labi runā angliski un varētu izpļāpāt ko tādu, par ko viņa tēvs klusēs. Tāpēc turiet acis un ausis vaļā.
Džons ieskatījās pa veikala logu. Tie visi ir krāmi, vai ne? Prece tūristiem.
- īstās lietas viņš glabā augšstāva istabā, Nimrods paskaidroja. Viens no jums varētu paokšķerēt, kamēr otrs novērš Bakšīša uzmanību.
Viņi sastapa Huseinu Husautu netālu no ieejas durvīm, ģērbušos baltā uzvalkā un sēžam uz beduīnu izšuvumiem bagātīgi rotātu spilvenu grēdas pie kafijas galda, uz kura atradās pistācijas, austrumu saldumi, limonāde un glāzes. Viņš nervozi virpināja pirkstos no ahāta pagatavotu vienpadsmitā gadsimta rožukroņi, smēķējot no ūdenspīpes, tik lielas kā fagots, ko tādu, kas stipri smaržoja pēc zemenēm, un dzerot karstu, saldu kafiju no mazas sudraba krūzītes. Viņš bija glīts vīrs ar sirmiem matiem, tumšām ūsām un spraugu starp priekšzobiem, kas viņam piešķīra mazliet viltīgu izskatu.
Ieraudzījis Nimrodu, viņš pasmaidīja, ar pirkstu galiem pieskārās pie pieres un viegli palocīja galvu. Tātad jūs esat klāt, viņš teica. Sāku jau raizēties, vai maz atnāksiet. Tad viņš piecēlās un noskūpstīja Nimrodu uz vaiga.
Nimrods pagriezās pret dvīņiem. Tie ir mani jaunie draugi Džons un Filipa. Mani radi no Amerikas. Viņi pāris nedēļu viesojas pie manis.
Huseins Husauts pasmaidīja, atsedzot spraugu starp zobiem, un palocījās pret bērniem. Laipni lūdzam! viņš sacīja, aizdomīgi samiedzis acis. Vai Ēģipte jums nav par karstu?
Nojaušot, ka šis varēja būt jautājums, lai atklātu, vai dvīņi nav džini kā viņu tēvocis, Filipa gurdeni pamāja ar galvu. Jo tikai džinam Kairas vasaras karstums būtu paciešams un tikai cilvēks varētu par to žēloties. Jā, ļoti karsta, viņa atbildēja, apvēdinādamās ar vecpilsētas karti.
- Par daudz karsta, Džons piebilda, saprazdams, kas notiek. Ja kļūs vēl karstāks, es izcepšos.
- To nu gan nevar pieļaut, Husauts sacīja, ieliedams katram pa glāzei limonādes. Lūdzu, kaut kas vēss, ko padzerties.
Kaut gan dvīņi būtu devuši priekšroku gardi smaržojošajai kafijai, katrs no viņiem paņēma savu limonādes glāzi un pateicās.
- Maz ir cilvēku, kas pacieš karstumu tā kā Nimrods. Bet viņš ir anglis, un, kā teikts tajā dziesmiņā, tikai traki suņi un angļi iet ārā pusdienas saulē.
- Jums taisnība, Filipa teica, mēģinot uzturēt maldīgo priekšstatu, ka viņa un brālis ir tikai divi parasti amerikāņu bērni. Tas ir dīvaini, ka viņam nekad nav par karstu.
- Jā, viņš ir mazliet savāds. Huseins Husauts pasmaidīja. īsts angļu ekscentriķis.
Nimrods apsēdās zelta tronī, kas bija kopija no Tutanhamona kapa Kairas muzejā, un pievērsās Huseinam Husautam.
- Kā klājas jūsu dēlam Bakšīšam? viņš apjautājās, aplaizdams acis veikalam.
- Ļoti labi, pateicos.
- Vai dēls ir skolā? Es vinu neredzu.
- Jā, skolā.
Nimrods pamāja ar galvu. Tad nu tā. Ķeramies pie lietas. Es saņēmu jūsu vēstuli.
Huseins Husauts pameta skatienu uz dvīņiem. Vai tas ir pareizi? Runāt par tādām lietām bērnu klātbūtnē?
- Tas, ko viņi nespēj saprast, viņiem nevar nākt par ļaunu, Nimrods atbildēja.
- Tad labāk nedzirdēt to nemaz, teica Huseins Husauts.
- Kā vēlaties, mans draugs, Nimrods paskatījās uz dvīņiem un pamirkšķinājis pamāja uz veikala tālāko galu. Bērni, vai jūs nevarētu iet un sameklēt sev kādu jauku suvenīru?
- Jā, tēvoci, dvīņi paklausīgi atsaucās un aizgāja aplūkot rotaļu sarkofāgus. Katrā mazajā sarkofāgā atradās precīzs ievīstītas mūmijas faksimila atveidojums. Bet dvīņus vairāk interesēja, kas tika runāts, un, piepūlot prātu, lai sasprindzinātu dzirdi, viņi sev par pārsteigumu atklāja, ka var saklausīt gandrīz katru vārdu, ko pārmija Nimrods un ēģiptiešu mākslas retumu tirgotājs. Tai pašā laikā viņi nenolaida acis no Huseina Husauta, gaidot izdevību, lai izspruktu pa sētas durvīm, kas veda pagalmā, un paokšķerētu apkārt, kā Nimrods bija ieteicis.
- Tātad, Nimrods sacīja, vēstulē jūs rakstījāt, ka esat kaut ko atradis.
- Tā tas arī ir. Huseins Husauts plati pasmaidīja.
- Iespējams, šis tas uzradās reizē ar zemestrīci?
- Tas ir slikts vējš, kas nevienam nenes neko labu, Huseins Husauts atbildēja. īpaši Ēģiptē. Šai zemē vienmēr kaut kas uzrodas pēc zemestrīces. Piemēram, jūs. Un Ibliss. Jūs abi meklējat vienu un to pašu lietu.
- Jūs esat redzējis Iblisu? Šeit, Kairā?
- Jā. Aizvakar. Kairas muzejā, Husauts paskaidroja. Kā jūs zināt, es nereti no rītiem vispirms eju uz turieni paskatīties uz senajiem dārgumiem un rast iedvesmu. Tie vecie akmeņi ir pilni ar vibrācijām. Tā diena bija tāda pati kā visas citas. Vismaz man tā likās, līdz paskatījos apkārt un ievēroju, ka mani novēro Ibliss. Un ne tikai Ibliss, bet vairāki viņa cilmes ifrīti. Maimunaha, viņas tēvs AI Dimirjats un Dānašs. Mūsu tikšanās diez vai bija sagadīšanās, lai gan viņi tā teica. Viņi nebija nākuši apskatīt muzeju, bet satikt mani. Un mēs uzgājām augšā uz muzeja kafejnīcu papļāpāt. Visi ļoti laipni, pats saprotat.