- Un kā Iblisam klājas? Nimrods apjautājās.
- Viņam tagad ir bārda.
- Vai tiešām?
- Jā, tāda maza gaiša bārdiņa ar plānām ūsām. Līdzīgs arābam. Citādi kā parasti. Mierīgs. Lietišķs. Nevainojamas manieres. Dārgs Sauile Row apģērbs. Rokām darinātas kurpes. Ļoti anglisks, gluži kā jūs, Nimrod. Huseins Husauts plati pasmaidīja un ar mazā pirkstiņa nagu pieskārās spraugai starp priekšzobiem. Viņam un jums ir daudz kā kopīga, mans draugs.
- Piemēram?
- Viņš man teica, ka viņu interesējot dažas ēģiptiešu senlietas, kuras varētu būt atrastas pēc zemestrīces, īstas senlietas. īpaši no 18. dinastijas. Un naudai nebija nekādas nozīmes. Darījumos ar jums tas nekad nav šķērslis. Es varētu nosaukt jebkuru cenu, ja tās būtu labas kvalitātes senlietas.
- Nav nevienas citas dinastijas, kas tik ļoti interesētu džinus, sacīja Nimrods. Kā jūs, protams, zināt.
- Ibliss teica, viņš dzirdējis baumas, ka man esot informācija par pazudušo Ehnatona kapu.
- Vai tiešām? Un jums tāda ir?
Mākslas retumu tirgotājs ievilka no savas ūdenspīpes un pasmaidīja. Ak vai, es atbildēju, ka tās ir, kā viņš teica, tikai baumas. Galu galā, ja kas tāds būtu patiesība, šī informācija maksātu veselu bagātību.
- Tās dēļ jūs varētu arī nogalināt, Nimrods sacīja.
- Ja Ibliss zinātu, ka esmu aicinājis jūs, viņš tik tiešām būtu ļoti noskaities uz mani. Un šai gadījumā jūs sapratīsiet manu piesardzību, apspriežot tamlīdzīgu jautājumu ar jums.
- Pieņemsim, ka tāda informācija tiešām eksistēja, Nimrods piesardzīgi bilda. Kā tā varēja izskatīties?
- Karte.
Nimrods iesmējās. Karte? Šajā valstī? Katram ir bagātību kartes, ko pārdot. Un visas tās ir nederīgas. Plūstošās smiltis jūsu aprakstīto lietu padara bezjēdzīgu, kā pats lieliski zināt. Tikpat labi jūs varētu piedāvāt man Mēness karti.
- Ir kartes, un ir kartes, Husauts sacīja. Sī nav sena papirusa karte. Arī karte uz vaskadrānas, kas izņemta no miruša pētnieka rokas, ne.
- Jūs lieki tērējat manu laiku, Nimrods teica. Ja vien… Nimrods apklusa. Ja vien jūs neesat atradis kodu Netdžeras plāksnei. Akmens stēlu, kura varētu palīdzēt atšifrēt, kas uz tās rakstīts.
- Kas gan zina, vai kas tāds maz pastāv? Husauts pasmaidīja. Un, atklāti runājot, cilvēks, kurš atrastu šādu lietu, zinot, ko tas var nozīmēt, izdarītu labu darbu, ja to nekavējoties iznīcinātu. Tas ir mans viedoklis. Huseins Husauts pacēla roku, lai apklusinātu protesta vārdus, kurus džins gribēja izteikt. Turklāt cilvēks, kas būtu atradis plāksni, pats varētu uzzīmēt karti. Precīzāk, Faijūmas pilsētas un tās apkārtnes karti. Karti, kurai ir jauna nozīme pēc zemestrīces. Husauts piesita sev pie pieres. Viņš varētu uzzīmēt šādu karti, ņemot talkā papīra gabalu, zīmuli un, protams, kaudzi naudas. Šāda karte visādā ziņā varētu būt tikpat laba vai tikpat nederīga, cik kāda veca karte uz papirusa.
- Bet vai tā ir taisnība? Nimrods jautāja. Jūs esat redzējis Netdžeras plāksnes kodu? Jūs tiešām zināt, kur atrodas Ehnatona kaps?
- Tas ir ļoti iespējams, Huseins Husauts atzina.
- Ja tikpat daudz pateicāt ifrītiem, esmu pārsteigts, ka viņi atstāja jūs dzīvu, Nimrods teica. īpaši Ibliss. Viņš ir ārkārtīgi nepacietīgs džins.
- Viņi ir vairāk noskaņoti uz darījumiem, nekā jūs varbūt iedomājaties, Nimrod. Viņi visai labprāt pērk to, ko kādreiz būtu paņēmuši ar varu.
Veikala otrā galā Džons nolika mumificētu kaķi, ko bija turējis rokā, un, redzot, ka Huseins Husauts ar viņa tēvoci tagad dziļi iegrimuši sarunā, pat pārāk dziļi, lai ievērotu, ka ir palikuši vieni, viņš piebikstīja māsai un norādīja uz atvērtajām sētas durvīm dziļumā. Nāc, viņš mudināja. Paokšķerēsim apkārt. Paskatīsimies, ko mēs varam uzzināt.
Džons un Filipa iznāca milzīgā, putekļainā pagalmā, ko piepildīja lielāka izmēra ēģiptiešu akmens senlietas, no kurām daudzas, vismaz viņuprāt, izskatījās autentiskas. Vienā stūrī atradās vēl vienas atvērtas durvis uz visai smirdīgu tualeti, kas dažām mušām šķita ļoti pievilcīga; un citā stūrī trešās durvis, pa kurām varēja manīt izļodzītas, vecas kāpnes, kas veda stāvu augstāk.
- Šķiet, tas ir tur, Džons sacīja, dodamies uz kāpnēm. Nimrods teica, ka augšstāvā esot īpaša istaba, kur tiek turētas visas labās lietas.
Pēc spožās saules gaismas pagalmā kāpnes šķita ļoti tumšas un drūmas un, kā Filipai likās, mazliet baisas īpaši to čīkstoņa zem kājām, kad viņi kāpa augšup gluži kā šausmu filmā. Kad apkārt bija tik daudz senu Ēģiptes priekšmetu, viņa gandrīz vai bija gatava tam, ka kāpņu augšgalā viņus sagaidīs attīta mūmija.
- Man tas nepatīk, viņa atzinās, kad dvīņi sasniedza kāpņu laukumiņu un pagriezās ap stūri tumšā un putekļainā gaitenī, kuram pie sienām karājās ierāmētas senu izrakumu un pētnieku fotogrāfijas.
- Neuztraucies, Džons mierināja. Mēs tikai ātri apskatīsim šo vietu un tad atkal iesim lejā.
Tai brīdī viņi saklausīja klusus vaidus, kas nāca no atvērtām durvīm gaiteņa galā. Filipa juta, ka asinis sastingst kā ledū. Kas tas bija? viņa nošņāca un satvēra brāļa elkoni.
- Es īsti nezinu, viņš atbildēja, pats juzdamies diezgan nobijies, tā ka viņam vajadzēja sev atgādināt, ka viņš ir džins, kaut arī ļoti jauns džins, un, ja uz stāstiem Arābijas naktīs varēja paļauties, viņam nāksies pierast redzēt visai briesmīgus skatus tādus, kas varētu šausmināt parastu zēnu.
- Paliec te, ja vēlies, viņš nočukstēja.
- Viena pati? Filipa jautāja, pametot acis uz garo, blāvo gaiteni. Viņa jutās tik nobijusies, ka vajadzēja prātā atkārtot savu fokusa vārdu, lai rastu drosmi likt uz priekšu soli pa solim. Nē, paldies. Es eju tev līdzi.
Bet tad kādu brīdi viņa pagrieza seju pret sienu, piespiezdamās vēsajam, mazliet mitrajam apmetumam.
- Vai ar tevi viss kārtībā? Saņēmis viņas roku, Džons to sirsnīgi paspieda. Nāc! Mums vajadzētu paskatīties. Citādi Nimrods būs neapmierināts ar mums.
- Es domāju, Filipa izdvesa, ka viņš būs vēl vairāk neapmierināts, ja kāds briesmonis mūs saplosīs gabalos.
Kamēr viņa runāja, no istabas gaiteņa galā atskanēja vēl viens necilvēcisks kluss vaids, kas būtu varējis nākt no kapa vai atvērta sarkofāga. Tikmēr viņi jau bija diezgan tuvu, lai saklausītu ne tikai vaidus, bet arī griezīgu, elsojošu skaņu. Šķita, it kā kāds nikns dzīvnieks vai cilvēks ciestu lielas sāpes vai justu lielas bailes.
Filipa domāja, ka šī skaņa nav tik skaļa kā viņas sirdspuksti, un, šausmu pārņemta, brīnīdamās, no kurienes Džonam tāda drosme, viņa tik tikko uzdrīkstējās sekot brālim, kad tas pa atvērtajām durvīm iegāja istabā, no kuras skanēja vaidi. Pagāja ilgs laiks, iekams Džons ierunājās.
- Viss kārtībā, Filipa, viņš teica. Nav no kā baidīties.
Meitene pabāza galvu pa durvīm un ieraudzīja, ka lielā misiņa gultā gulēja puskails zēns, mazliet vecāks par viņu pašu. Šķita, ka zēns ir bez samaņas, kaut gan viņš, sviedriem klāts, drudžaini mētājās gultā un nesakarīgi murmināja. Viņa āda bija bāla, un viņš bija gluži zils ap lūpām un pēdām, uz vienas no kurām varēja samanīt divus sarkanus dzēlienus, it kā kāds viņam papēdī divreiz būtu iedūris ar asu adatu.