Džons vērīgāk aplūkoja zēna zilo pēdu. Ja vien pareizi saprotu, es teiktu, ka zēnu kāds ir sakodis, viņš sacīja. Iespējams, asinssūcējs sikspārnis.
- Asinssūcēji sikspārņi nāk no Dienvidamerikas, nevis no Ēģiptes, Filipa aizrādīja.
- Tad varbūt čūska. Līdzīga tai, kas gandrīz sakoda mani. Džons norija siekalas, atminēdamies nepatīkamo likstu, no kuras viņš tik tikko bija izvairījies.
- Vai tu domā, ka Husauta kungs to zina?
- Viņam tas jāzina. Džons norādīja uz naktsgaldiņu un ierāmētu zēna fotogrāfiju, kurā viņš bija redzams blakus apvidus mašīnai kopā ar Huseinu Husautu. Es teiktu, ka viņš ir Huseina Husauta dēls Bakšīšs. Tēvs un dēls nepārprotami izskatījās laimīgi un, ja fotogrāfija nemeloja, tad Husauts nekādi neatgādināja tēvu, kas atstātu novārtā savu dēlu.
- Vai tad viņš neteica, ka Bakšīšs ir aizgājis uz skolu? atcerējās Filipa. Viņa apsēdās uz gultas malas un uzlika roku zēnam uz pieres. Viņš deg kā ugunīs. Manuprāt, viņam vajadzētu būt slimnīcā.
Sajutis pieskārienu, zēns it kā mazliet atslāba, un tad viņa acis pavērās. Nevajag uz slimnīcu, viņš nočukstēja. Lūdzu.
- Kāpēc ne? Filipa jautāja.
- Jums jāiet prom, zēns noķērca. Jums te draud lielas briesmas.
Filipa pēkšņi piecēlās kājās. Tu taču nedomā, ka viņam ir kāda lipīga infekcija, Džon? Nesaņēmusi atbildi, viņa atskatījās. Džon?
Džons, acis iepletis, vērās atvērtā kastē pie loga. Palūkojies šurp, viņš klusi sacīja.
Filipa paskatījās un ieraudzīja kastē beigta suņa ķermeni. Varbūt mums vajadzētu atvest šurp Nimrodu, viņa ierunājās.
- Nimrodu? Bakšīšs atsaucās, kļūdams manāmi satrauktāks. Nē, viņš nedrīkst nākt šurp. Viņam draud lielas briesmas. Jums jāsaka, lai viņš iet prom.
- No kā? Džons prašņāja. No ifrītiem?
- Sakiet, lai viņš iet, kamēr vēl nav par vēlu, Bakšīšs pateica un atkal ieslīga bezsamaņā.
- Ejam, Filipa aicināja. Tiksim laukā no šejienes.
Viņi gāja atpakaļ lejā pa kāpnēm un pāri pagalmam uz mākslas retumu veikalu, kur Nimrods un Huseins Husauts joprojām bija dziļi iegrimuši sarunā.
- Nav tā, ka es negribētu jums palīdzēt, Husauts sacīja. Es gribu. Noteikti. Jums šķiet, ka vēlos noslēgt darījumu ar ifrītiem? Viņš nikni iekoda sev īkšķī. Lūk, ko es domāju par viņiem. Bet paskatieties apkārt, mans draugs. Viss ir pārdošanai. Es esmu biznesa cilvēks. Man nepiemīt jūsu īpašās prasmes. Man nav jūsu bezgalīgo iespēju. Man jānopelna iztika. Viņš plati pasmaidīja. Jūs saprotat, Nimrod. Tur nav nekā personiska. Tas ir tikai bizness.
- Cik? Nimrods stingri noprasīja.
- Runa nav par naudu. Ne no jums, vecais draugs. Vismaz ne tieši. Naudu es varu dabūt no jebkura. Ne jau to es gribu.
- Ko tad?
- No džina? Ko gan citu, ja ne trīs vēlēšanās?
- Jūs to būtu varējis palūgt ifrītiem, Nimrods sacīja.
- Bet vai varu paļauties, ka viņi turēs vārdu? Viņi varētu izpildīt manas trīs vēlēšanās un tad, līdzko saņemtu, ko grib, atgrieztos un pārvērstu mani par blusu tāpat vien aiz spītības. Reputācija iet viņiem pa priekšu, Nimrod. Tāpat kā jūsējā. Es varu paļauties, ka jūs turēsiet vārdu. Un pat tad, ja viņi dabūtu, ko grib, no ifrītiem pateicību nav ko gaidīt.
Nimrods brīdi domāja. Tikai trīs vēlēšanās.
- Trīs vēlēšanās.
- Bagdādes likumi? Vēlēšanos sarakstu vispirms.
- Ja jūs tā vēlaties.
- Es nezinu, Nimrods šaubījās.
Huseins Husauts apmeta rožukroņi ap spalvaino roku un plati pasmaidīja. Aiziet! Jūs taču zināt, ka teiksiet "jā". Un īstenībā, ko tas jums maksā? Pāris mūža dienu no otra gala? Husauts paraustīja plecus. Ar tādu dzīves ilgumu, kādu jūs baudāt, varat to atļauties.
Nimrods, brīdi pakodījis nagus, satraukti pameta acis uz dvīņiem. Ko jūs vēlaties?
- Pēc Bagdādes likumiem, kā jūs teicāt. Tas nebūs nekas tāds, kas gultos jums uz sirdsapziņas. Nē, tas būs kas gluži parasts. Daudz naudas, padariet mani pievilcīgāku sievietēm, uzlabojiet manu veselību. Husauts izteiksmīgi noklepojās. Re, man ir tas nejaukais klepus. Iespējams, no pārmērīgas smēķēšanas. Atklāti sakot, man derētu jaunas plaušas. Ko jūs sakāt? Vai esam vienojušies?
- Norunāts, Nimrods apliecināja.
- Labi. Jūs to nenožēlosiet, es apsolu.
- Un trīs vēlēšanās tikai pēc tam, kad jūs būsiet piegādājis.
- Jo agrāk mēs dosimies ceļā, jo labāk. Varbūt šovakar?
- Lieliski, Nimrods piekrita. Kā mēs tur nokļūsim?
-Atgriezieties šeit ap pulksten sešiem. Jūs varētu mūs aizvest uz turieni savā skaistajā, vecajā kadilakā. Brauciens prasīs aptuveni stundu. Bet ierodieties viens.
Nimrods piecēlās. Nu tad labi. Tiksimies sešos.
Abi vīrieši paspieda viens otram roku, tad Nimrods un dvīņi atvadījās no Huseina Husauta un pameta viņa mākslas retumu veikalu.
Līdzko viņi bija iegriezušies šķērsielā, dvīņi Nimrodam sāka stāstīt par Bakšīšu un beigto suni, bet Nimrods abus apklusināja un lika pagaidīt, līdz viņi būs mašīnā, kur viņus neviens nevar dzirdēt. Sajās vecajās ieliņās, viņš teica, aizdomīgi skatīdamies apkārt, nekad nevar zināt, kas varētu noklausīties. Sienām ir ausis. īpaši tad, ja šajās sienās varētu būt ifrītu dzīvais gars.
- Vai tas ir iespējams? Filipa jautāja, cenzdamās turēties līdzi tēvocim, kas soļoja pa priekšu. Ka džins var pieņemt sienas izskatu?
- Jā, protams. Daudz vienkāršāk ir pieņemt koka izskatu, bet akmens vai sienas arī ir iespējams, kaut gan tas nav visai ērti. Turklāt to var tikai ļoti pieredzējis džins, kas spēj pārvarēt briesmīgo klaustrofobijas sajūtu.
Vini atrada kadilaku.
>
- Nu tad tā, Nimrods sacīja, kad viņi bija iekāpuši iekšā un Krīmijs bija aizvēris mašīnas lielās, smagās durvis. Kas tur ir ar Bakšīšu?
Dvīņi Nimrodam izstāstīja, ko bija redzējuši istabā virs veikala. Viņš pacietīgi klausījās, nepārtraukdams tos, un, kad tie bija beiguši, nopūtās un papurināja galvu.
- Nesaprotu, kāpēc viņš man teica, ka zēns ir aizgājis uz skolu, viņš sacīja. Tas galīgi neizskatās pēc Huseina Husauta. Un visas tās runas par biznesu. Es viņu tikpat kā nepazinu. Bakšīšu mocīja drudzis, jūs sakāt?
- Jā, Filipa atbildēja. Diezgan smags.
- Viņš dēla dēļ būtu gatavs ziedot savu dzīvību, Nimrods paskaidroja. Viņš nekad nepieļautu, ka ar zēnu kaut kas notiek.
- Varbūt viņš zēnu jau pārdevis ifrītiem.
Nimrods paskatījās uz Džonu un sarauca pieri. Kā
tu to zini?
- Mēs varējām jūs dzirdēt, Džons atbildēja un paraustīja plecus. Vismaz tad, kad koncentrējāmies.
- Jā, es īsti netiku skaidrībā, vai varat mūs dzirdēt, Nimrods sacīja. Tad jau jūs zināt, ko viņš teica pa darījumu ar ifrītiem. Viņš nekādi tiem nespēja uzticēties, ka viņi slēgs darījumu un turēs vārdu. Ifrīti nav spējīgi atteikties no nodevības, un viņš to zina.
- Ko jūs domājat darīt?
- Pajautāšu par Bakšīšu, kad Husautu.. šovakar satikšu.
- Jūs taču patiesībā netaisāties braukt, Filipa protestēja. Tas varētu būt slazds.
- Tiesa, bet man nav izvēles. Tas ir pārāk svarīgi. Es vienkārši nevaru palaist garām iespēju atrast Ehnatona kapu.
- Kas ir Ehnatons? Džons jautāja.
Nimrods pasēdās uz priekšu un lika Krīmijam neapstāties Dārzu rajonā, bet braukt tālāk uz Tahrīras ziemeļgalu, uz Ēģiptes senlietu muzeju Kairā. Es jūs iepazīstināšu, viņš teica. Ir pienācis laiks, lai jūs uzzinātu visbaismīgāko un nīstāko cilvēku džinu vēsturē.