- Ko tad?
- Kā jau teicu iepriekš, džinu pasaulē pastāv varas līdzsvars starp labo un ļauno.
- Tuhemetrs, Džons piebilda. Un homeostāze.
- Tieši tā. Homeostatistiskais līdzsvars pēdējo reizi tika izjaukts 1974. gadā, kad vairāki džini izspruka no vāzēm, ko atrada kopā ar Terakotas armiju Siaņā. Kādu laiku šķita, ka šie senie džini varētu pieslieties ifrītiem, šaitāniem un gūliem pret tām džinu ciltīm, kas atbalsta labo. Bet galu galā viss izvērtās citādi, un ķīniešu džini, seši pēc skaita, izrādījās labi un slikti vienādā attiecībā. Bet, ja Ibliss un viņa ifrītu draugi jebkad spētu atrast Ehnatona pazudušos džinus, viss varētu izvērsties pavisam citādi, nekā notika Siaņā. Spēku līdzsvars varētu tikt izjaukts. Un septiņdesmit ir vairāk nekā pietiekami, lai to izdarītu.
- Ja jūs jautājat man, Džons teica, tad rādās, ka pasaulē jau ir daudz sliktas veiksmes. Nevaru iedomāties, ka būtu vēl sliktāk nekā tagad.
- Sekas tam, ja visi šie septiņdesmit džini nosvērtos uz sliktas veiksmes pusi, ir pārāk šausmīgas, lai tās apcerētu, Nimrods sacīja. Cilvēki noliek lietas nevietā, pazaudē naudu, aizmirst darāmo, nokavē vilcienus un lidmašīnas, tiek ievainoti. Jā, daudzus tā sauktos nelaimes gadījumus rada slikta veiksme, ko cilvēkiem uztiepj ļaunprātīgie džini. Nimrods papurināja galvu un noskurinājās. Esmu veltījis visu savu dzīvi, lai izgudrotu sistēmas, kā pieveikt kazino, kā panākt, lai valdības pasludina ārpus likuma projektus, kas ļauj ātri tikt pie bagātības, lai it visos man zināmos veidos apkarotu sliktas veiksmes spēkus, bet tas allaž beidzas ar to, ka izmantoju pats savu spēku, lai kādam sagādātu labu veiksmi. Jā, reizēm, pat lai izpildītu kādam trīs vēlēšanās. Bet, ja apkārt būs daudz vairāk sliktas veiksmes, labajiem džiniem kā man un galu galā arī jums būs jādarbojas daudz cītīgāk, lai panāktu līdzsvaru. Un turklāt par milzīgu maksu. Beigās mēs izlietotu visu savu spēku un nomirtu, un tad arī cilvēku ciltij draudētu iznīcība. Lūk, kas varētu notikt, Džon.
- Bet kāpēc lai šie pazudušie džini būtu atšķirīgi no ķīniešu džiniem? Filipa jautāja. Jo puse taču bija labo un puse slikto.
- Tas nav tik vienkārši, Nimrods paskaidroja. Saprotiet, neviens ķīniešu džinus nav meklējis. Par viņu eksistenci nebija zināms. Viņus atklāja tikai nejaušības pēc. Bet 1974. gadā, kad tika uzieta Terakotas armija un tie seši džini, nāca atklāsme, ka Ehnatona pazudušie džini, par kuriem esam zinājuši vienmēr, varētu izšķirt spēka līdzsvaru, ja tos kādreiz atrastu. Un tā trīsdesmit gadus gan ifrīti, gan māridi ir tos meklējuši. Lai arī kuri tos atrastu, viņi iegūtu varu pār tiem. Tādas ir džinu paražas. Šie septiņdesmit džini būs piesaistīti kalpībai tiem, kas pirmie viņus atradīs.
- Bet kā lai Huseins Husauts zinātu, kur meklējams kaps? Džons jautāja. Varbūt viņš melo.
- Ja viņš apgalvo, ka zina, tad arī zina, Nimrods bija pārliecināts. Lai arī viņam pieder mākslas retumu veikals, kur pārdod lētus suvenīrus, bet Huseins Husauts, viņa tēvs un viņa vectēvs ir bijuši lielākie kapu atradēji Ēģiptes vēsturē. Šaubos, vai šai valstī ir vēl kāds vairāk pieredzējis tamlīdzīgā darbā par Huseinu Husautu.
Turklāt viņam ir bijusi kāda liela priekšrocība, kuras nav nevienam citam arheologam. Iespējams, esat dzirdējuši par Rozetas akmeni. Tā ir bazalta plāksne ar uzrakstiem trijās valodās, kas deva iespēju kādam anglim, vārdā Tomass Jangs, atšifrēt ēģiptiešu hieroglifus. Ir baumas, ka līdzīgu akmeni, Netdžera plāksni no Kemetikas vai sena ēģiptiešu vārda, kas nozīmē "dievišķais spēks", atrada Huseina Husauta tēvs 50. gados. Tika uzskatīts, ka Netdžeras plāksne satur kādas svarīgas ziņas par to, kur atrodas vairāku valdnieku, tostarp Ehnatona un Ramzesa II, kapi. Bet tā bija kodēta, un to nevarēja atšifrēt bez citas, mazākas akmens plāksnes, kuru sauc par stēlu. Man ir tāda pārliecība, ka pēc zemestrīces Huseins droši vien ir atradis šo akmens stēlu.
- Tad jau mēs atgriezīsimies veikalā? Džons jautāja.
Nimrods papurināja galvu. Ak nē. Šoreiz ne. Es iešu viens pats. Tas var būt bīstami. Šovakar jūs varat palikt mājās un izpētīt tās džinu kārtis, ko jums iedeva Rakšasasa kungs.
Viņi devās tālāk, lai apskatītu pārējās Kairas muzeja senlietas, arī mūmijas un Tutanhamona dārgumus, kad Džons kaut ko pamanīja uz sienas aiz Ehnatona statujas.
- Tā ir tā plaisa, viņš teica. Tā, kuru radīja zemestrīce. Atceries, Fila? Tā, ko tu redzēji laikrakstā. Tā, kas ir vienāda ar plaisu manas guļamistabas sienā.
- Tā tas ir, Filipa piebalsoja.
- Es gribētu zināt, Džons prātoja. Vai tā ir tikai sakritība, ka plaisa parādījās uz sienas šeit, blakus Ehnatona statujai?
- Vai es jums neteicu? Nimrods atgādināja. Sakritība ir vārds, ar kuru zinātnieki apzīmē izdevību. Nē, tā nav nejaušība. Kā jau minēju Londonā, tā ir ziņa. Bet no kā?
Apskatījuši Ehnatona statuju, Nimrods un dvīņi devās uz mājām un apgūlās, sildīdamies vēlās pēcpusdienas saulē kā zelta kirzaku trio. Pussešos Nimrods aizbrauca kadilakā Eldorado viens pats, bet iepriekš pateicis, ka Krīmijs esot pagatavojis viņiem savu īpaši speciālo un lai viņi noteikti piedāvājot to arī Grounina kungam, iekams tas viņus kaut kur aizvedīs.
- Esiet piesardzīgs, Filipa tēvocim piekodināja.
- Es tāds būšu.
- Tas varētu būs slazds, Džons piebilda.
- Es zinu.
Krīmija īpaši speciālais izrādījās sautējums, pilns ar čili pipariem, un bija ārkārtīgi ass, bet, Krīmijam par lielu prieku, Džons un Filipa atklāja, ka tas viņiem ļoti garšo. Viņi nupat bija sākuši ēst, kad no savas istabas mājas dziļumā parādījās Grounina kungs, ģērbies smilškrāsas tropu tērpā, rokā turēdams no salmiem pītu panamas cepuri. Viņš izskatījās daudz tievāks nekā pēdējo reizi, kad dvīņi viņu bija redzējuši, un paziņoja, ka esot gatavs abus pavadīt.
- Tikai vispirms nogaršojiet šo te, Džons ieteica. Tas ir viens no Krīmija īpašajiem, tiešām garšīgs.
- Jāatzīst, ka tas smaržo visai labi, Grounina kungs sacīja. Parasti šajā briesmīgajā zemē es izvairos no ēdiena. Higiēnas standarti te nav visai augsti. Ir pārāk viegli dabūt, maigi izsakoties, cauru vēderu. Grounina kungs rūgti iesmējās. Ļaujiet man paskaidrot, "caurs" pat nav īstais vārds. Drīzāk Bordžas vēderu, Kripena vai kāda cita bēdīgi slavena indētāja vēderu. Vai varbūt Viljama Vollesa vēderu, pēc tam kad to visai slavenā kārtā bija uzšķērdis Edvards Garstilbis. Bet ne "caurs". "Caurs" ir pārāk maigs vārds, lai aprakstītu tās šausmas par zarnas plosošām sajūtām, kas pārņem māgu šai Dieva aizmirstajā zemē.
Džons kāri, ar uzkrītošu baudu norija lielu kumosu Krīmija speciālā. Bet kā jūs turaties pie dzīvības, ja neko neēdat? viņš jautāja.
- Man istabā ir ledusskapis, Grounina kungs atbildēja. Tas ir pilns ar minerālūdens pudelēm un zīdaiņu barības burciņām, ko es atvedu no Londonas. No tā es pārtieku.
- Jūs ēdat zīdaiņu barību? Džons brīnījās, aiz pārsteiguma gandrīz aizrīdamies. Sautētus ābolus un bumbierus, rīsus ar krējumu un aprikozes, un visu ko tamlīdzīgu?
- Saprotiet, tas viss ir sterilizēts, Grounina kungs paskaidroja. Mazās, aizvākotās burciņās. Šajā netīrajā valstī tas ir vienīgais ēdiens, uz kuru vēdera jomā, manuprāt, var simtprocentīgi paļauties. Grounins aplūkoja ēdienu uz Džona šķīvja un izsalkumā aplaizīja lūpas. Nav ko teikt, tas tiešām izskatās un smaržo visai labi.
- Lūdzu, nogaršojiet, Džons aicināja.